Dežūrskolotājs — viņš bija arī vieglatlētikas treneris — sāka pārlūkot ēdamzāli. Taču laimīgais Fēlikss, neapjauzdams, kāds ne-* gaiss briest pār viņa galvu, pūta un pūta, un burbuļi no viņa lūpām cēlās gaisā ķēdītē vien.
Treneris pamāja Fēliksam ar pirkstu. Fēlikss paklausīgi devās pie viņa.
— Tu iedomājies, ka uz cirku esi atnācis? — treneris vaicāja.
Visi uz mjrkli pieklusa, gaidot, kā šis nepazīstamais zēns izlocīsies.
— Es domāju, ka esmu atbraucis uz sporta nometni, — Fēlikss pieklājīgi sacīja.
Fēliksa atbildē bija tieši astoņi vārdi. Un tieši astoņi burbuļi atsitās pret trenera platajām krūtīm un pārplīsa.
Ja virs ēdamzāles nebūtu vēl otrā stāva, griesti, pilnīgi iespējams, būtu no smiekliem pacēlušies gaisā. Taču treneris bija savaldījis ne tādus kumeļus vien.
— Ārā no ēdamzāles, — viņš mierīgā tonī pavēlēja. — Atnāksi pie manis pēc brokastīm.
Iedams garām meitenēm, Fēlikss raudzījās uz viņām, cenšoties notvert viņu skatienus. Taču meitenes pagrieza muguru. Vīrietis, kas izdzina Fēliksu, bija tieši šo meiteņu treneris.
Pēc brokastīm Boriss kā lode izlidoja no ēdamzāles. Fēlikss stāvēja pie ziņojumu dēļa un grozīja galvu visneiedomājamākos veidos, lai ziņojumu teksts ieņemtu viņam ierasto stāvokli.
Boriss iebakstīja Fēliksam mugurā un parādīja ar roku ap ēdnīcas stūri.
— Ko tas nozīmē! — Boriss nošņācās, kad viņi bija noslēpušies no sportistiem, kas nāca laukā no ēdnīcas. — Tevi izmetīs no nometnes! Cik Aleksejs Paličs nenopūlējās! Cik es neesmu pūlējies! Un viss tagad būs pagalam tavu burbuļu dēļ! Kāpēc tu sabāzi ziepes rīklē?
— Sabāzu ziepes rīklē? — Fēlikss pavaicāja ar viņam raksturīgo neizpratni.
— Ēdi, ēdi, ēdi … — Boriss nepacietīgi čukstēja. — Bāzi mutē, bāzi mutē, bāzi mutē . . . nobaudīji, iebaudīji, nogaršoji, notiesāji . . . šajā gadījumā tas viss ir viens un tas pats. — No uztraukuma Boriss bija sācis ar roku sist ritmu un, pašam nemanot, turpināja runāt ritmā. — Ja tev tiešām nepielec, vācies prom, kur rāda acs! Tā! Vai tagad saprati?
— Es sapratu, ka viņam nepatika burbuļi. Toties visiem citiem patika. Visi smējās. Ja smejas, tas ir labi? Vai tad viens var būt labāks par visiem?
— Viņš nav labāks. Viņš ir svarīgāks.
— Svarīgāks par meitenēm?
— Fēliks, — Boriss bezcerīgā balsī ierunājās,—ja tu vēl reizi . . . Klausies, Fēliks, es tevi aizsūtīšu uz mājām.
— Uz laboratoriju? Pie Paliča?
— Nē. Es izstāstīšu, kas tu esi, — un tevi atsauks atpakaļ.
— Uz kurieni mani atsauks atpakaļ? — Fēlikss bezrūpīgi vaicāja, un Boriss atcerējās, ka Fēlikss viņa priekšā ir bezpalīdzīgs.
— Tagad tu dosies pie tā cilvēka, — Boriss nopūtās. — Tu viņam teiksi: «Piedodiet man, lūdzu, es nekad vairs tik huligāniski neuz- vedīšos. Tas man gadījās netīšām — putrā iekrita ziepju gabaliņš.»
— Bet man jau neiekrita putrā ziepju gabaliņš, — Fēlikss iebilda.
— Tā vajag, — Boriss sacīja. — Vēlāk paskaidrošu. Pasaki tikai šos vārdus un ne zilbītes vairāk, pat ja tev jautās. Ej, viņš nāk ārā. Un nerunā vienā laidā. Lai viņš kaut ko parunā, tad tu, tad atkal viņš, tad atkal tu.
Fēlikss devās pie trenera. Tas viņu ieraudzīja pa gabalu un apstājās, sakrustodams rokas aiz muguras. Zēns piegāja klāt un klusēja.
— Nu? — treneris vaicāja.
— Piedodiet man, lūdzu, — Fēlikss sacīja.
— Pieņemsim . . .
— Es nekad vairs tik huligāniski neuzvedīšos.
— Pieņemsim arī to.
— Tas man gadījās netīšām — putrā iekrita ziepju gabaliņš.
— Pieņemsim, ka es noticēju. Klausos tālāk.
Tā kā Fēliksam bija pavēlēts ne zilbes vairāk nerunāt, plate tika uzlikta par jaunu.
— Piedodiet man, lūdzu, — Fēlikss atkārtoja.
— Nu tālāk, tālāk . . .
— Es nekad vairs tik huligāniski neuzvedīšos.
— Vai patafonu esi aprijis?—treneris vaicāja.
— Tas man gadījās netīšām — putrā iekrita ziepju gabaliņš.
Treneris vērīgi ielūkojās Fēliksam acīs un ieraudzīja visīstāko
svešas planētas iedzīvotāja skatienu. Tomēr viņš pat tādu domu nepieļāva, ka varētu tikt izjokots.
— Ēdamzālē tu biji drosmīgāks. Tev manas meitenes iepatikušās, vai?
Fēlikss nodrebēja. Adatiņa nolēca no plates.
— Iepatikušās gan, — Fēlikss priecīgi atzinās. — Vai jums viņas arī iepatikušās?
Treneris pasmīkņāja.
— Zini ko — tu iesi uz vieglatlētikas grupu. Paskatīsimies, kā tur tu laidīsi burbuļus.
Fēlikss atgriezās pie Borisa.
— Nu, ko viņš teica?
— Teica, ka meitenes . . .
— Galvu tu esi zaudējis ar savām meitenēm! Ko viņš par tevi sacīja?
— Sacīja — iesi uz vieglatlētikas grupu.
— Tātad piedevis, — Boriss nopriecājās. — Iesim kopā, man vienalga, kur trenēties.
Jāteic, ka Kuļeminskas sporta dzīvē bija zināmas dīvainības. Kuļeminskas sporta priekšnieki nebūt neuzskatīja par pienākumu izvirzīt olimpiskajām spēlēm savu komandu. Kuļeminskā nebija tādas kārtības, ka fizkultūras skolotāji un visi treneri dancotu apkārt desmit spējīgākajiem, bet pārējie — lai sēž pie grāmatām, kamēr mugura līka. Kuļeminskā centās palīdzēt visiem, kas vien gribēja nodarboties ar sportu. Tas mazināja čempionu un rekordistu skaitu. Toties vairāk cilvēku turējās pie labas veselības.
Protams, uz sporta nometni sabrauca arī čempioni. Taču pārsvarā bija parasti skolēni, kas pa vasaru iemācīsies augstāk lēkt un ātrāk skriet. Un pie viena iegūs pareizu stāju (nemetīs vairs kūkumu), pareizu gaitu (nevilks kājas pa zemi) un ielāgos, kā pareizi jāelpo (ar krūtīm, nevis ar vēderu).
Kad Boriss ar Fēliksu piegāja pie vieglatlētikas sektora, tur jau bija sapulcējušies kādi trīsdesmit grupas dalībnieki. Pazīstamais treneris lika nostāties ierindā, bet pats pagāja malā, kur zālē sēdēja meitenes zilajos vilnas treniņtērpos.
— Volodja,—treneris uzrunāja savu palīgu, — tu padarbojies šeit. Mēs iesim pastrādāt pie starta. Ejam, meitenesl
Meitenes piecēlās un sekoja trenerim uz skrejceliņu. Gaita viņām bija laiska un atbrīvota; rokās meitenes nesa kurpes, kādas Fēlikss vēl nekad nebija redzējis: uz zolēm auga zobi.
— Mani sauc Vladimirs Antonovičs, — sacīja palīgs, kam mugurā bija vēl lieliskāks treniņtērps nekā meitenēm: pāri zilajām piedurknēm stiepās balta svītra. — Sākumam ievelciet vēderu un iztaisnojiet muguru. Degtjarjov, ko tu stāvi kā krāsns kruķi norijis?
Ierinda sakustējās. Degtjarjovs iztaisnojās, ievilka cik vien varēdams vēderu un sastinga, tēlodams absolūtu pakļaušanos.
— Vari elpot, — Vladimirs Antonovičs sacīja. — Un neāksties. Nevienam smiekli nenāk, pat tev ne.
Izdzirdis vārdu «elpot», arī Fēlikss saausījās.
— Vai šis ir tas muļķītis? — viņš čukstus pavaicāja Borisam.
— Kaut kas līdzīgs, — Boriss atbildēja. — Tu ar viņu labāk neielaidies.
— Sākumā noģērbsimies, — Vladimirs Antonovičs teica. — Ap- skriesiet divas reizes apkārt stadionam. Mierīgā tempā. Necenšoties cits citu apdzīt — tās nav sacensības, tā būs tikai iesildīšanās. Kam nav sporta apavu, var skriet basām kājām. Izklīst!