Noģērbuši virsdrēbes, zēni sastājās uz skrejceliņa.
— Aiziet!
Fēlikss skrēja pirmo reizi mūžā. Tas, par ko viņš bija sapņojis pagrabā, piepildījās: līdzās skrēja tādi paši zēni kā viņš. Kāpēc tas viss notiek, Fēlikss nezināja, taču sajūta bija lieliska. Skriet bija tik viegli, ka Fēlikss pamazām izvirzījās priekšā. Pārējie negribēja atpalikt. Kaut arī nebija sacensības, viņi tik un tā uzņēma ātrumu. Tomēr Fēlikss bez īpašas piepūles drīz vien apsteidza citus par kādiem pieciem metriem. Fēlikss nezināja, kas tas ir—sacensības. Un tomēr viņam bija patīkami skriet visiem pa priekšu. Viņu pārņēma burvīga sajūta — uzvaras sajūta. Taču piepeši to uzveica vēl kas stiprāks.
Pa skrejceliņu pie starta līnijas pastaigājās meitenes. Viņas pakāpās malā, lai palaistu garām Fēliksu un pārējos. Pārējie aizskrēja tālāk — Fēlikss apstājās. Viņš nespēja paskriet garām šīm meitenēm.
Šķita, ka meitenes viņu vairs nepazīst. Un ja arī būtu pazinušas? Kam viņām vajadzīgs šis izstīdzējušais zeņķis garajās, lempīgajās sportenēs? Meitenes zilajos treniņtērpos turpināja iesildīties, uz Fēliksu joprojām neskatīdamās.
— Nu, ko teiksi? — treneris vaicāja.
— Kas tad jāsaka? — Fēlikss atbildes vietā pajautāja.
Meitenes nepievērsa viņam uzmanību. Taču meitenes nebūtu
meitenes, ja pat neraudzīdamās nezinātu, ka šis puišelis blenž uz viņām kā uz nezin kādu brīnumu. Meitenes saskatījās un iesmējās. Toties trenera pieredzējušais skatiens automātiski ievēroja, ka puišelis elpo vienmērīgi un dziļi, kaut gan noskrējis gandrīz veselu apli.
— Drāz pakaļ, drāz pakaļ! —treneris steidzināja.
Fēlikss aizskrēja. Viņš skrēja, no trenera viedokļa raugoties, atbaidoši: solis īss, bez vēziena; zods nokarājies; krūtis izgāztas. Taču grupu viņš panāca jau otrā apļa sākumā.
Otrajā aplī Fēlikss atkal grasījās apstāties, taču treneris zēnu tagad uzmanīja. Viegli uzšāvis pa pēcpusi, viņš sūtīja Fēliksu uz finiša taisni, kur zēns apsteidza visus citus par metriem divdesmit.
Vladimirs Antonovičs to iegaumēja. Taču balsī vienīgi noteica:
— Es brīdināju — nav nekādas sacensības. Tu man būsi visu grupu nodzinis.
Daži no zēniem, to skaitā arī Boriss, novēlās zālē garšļaukus.
— Negulēt, negulēt! Staigājiet! — Vladimirs Antonovičs uzsauca. — Turpmāk zināsiet, kad ir iesildīšanās un kad — pasaules čempionāts.
Boriss aizelsies piegāja pie Fēliksa.
— Skriet tu māki, — viņš sacīja.—Tikai nevajag tik briesmīgi.
— Ko tas nozīmē —tik briesmīgi? Vai tad kāds nobijās no manas skriešanas?
— Skrien lēnāk. Neizcelies īpaši. Tu nedrīksti.
— Nesaprotu, — Fēlikss brīnījās. — Borja, tu man visu laiku aizrādi: to nedrīkst, to nedrīkst. Kāpēc tu aizrādi man vienam? Kāpēc tu neaizrādi citiem—tādiem pašiem kā es?
Fēliksa balsī nebija ne kripatiņas no aizvainojuma. Viņš vienkārši gribēja zināt — kāpēc?
— Tāpēc, ka es tev esmu, nu . . . drusciņ draugs.
— Ko nozīmē — drusciņ draugs?
— Ak kungs, — Boriss iesaucas, — ne «drusciņ», bet draugs, un viss, nepiesienies. Vēlāk paskaidrošu.
— Vēlāk un vēlāk … Tu saki «vēlāk», bet pats aizmirsti.
— Toties tu labi atceries, — Boriss pavīpsnāja.
Taču Fēliksu izsist no sliedēm nebija tik vienkārši.
— Es labi atceros, — viņš apstiprināja. — Vai tad tas ir kas ļauns — labi atcerēties?
Boriss jau zināja, ka jautājumu un atbilžu spēle var turpināties līdz vakaram. Šoreiz izlīdzēja Vladimirs Antonovičs.
— Vai esat atpūtušies? — viņš vaicāja. — Tagad palēkāsim.
— Kādā stilā?—jautāja Degtjarjovs, kas ikvienā kompānijā bija pieradis būt galvenais.
— Kādā tu māki?
— Pārvēlienā, — paziņoja Degtjarjovs, jo bija izlasījis šo vārdu laikrakstā «Sovetskij sport», ko abonēja tēvs.
— Lieliski, — Vladimirs Antonovičs sacīja. — Stils visnotaļ moderns.
Metra augstumā latiņai pārlēca pāri visi. Izņemot Degtjarjovu. Nezin kāpēc saspļāvis rokās, Degtjarjovs ieskrējās un lēca ar galvu pa priekšu. «Stilīga» iznāca tikai lēciena pirmā puse. Kaut arī tas nav iespējams, tomēr Degtjarjovam izdevās uz mirkli apstāties gaisā taisni virs latiņas. Pēc tam viņš kopā ar latiņu ievēlās smiltīs.
— Pamēģini bez stila, — Vladimirs Antonovičs ieteica.
Taču Degtjarjovs bija patmīlīgs puisis. Vēl divas reizes viņš badīja ar galvu gaisu virs latiņas un divas reizes novēlās uz vēdera.
— Neatlaidība ir laba īpašība, — Vladimirs Antonovičs piezīmēja. — Ja tā, protams, ir neatlaidība, nevis spītība.
— Vai viņš ir neatlaidīgs vai spītīgs? — zinātkārais Fēlikss pavaicāja.
Vladimirs Antonovičs nosmējās, taču neko neatbildēja. Viņš uzstādīja latiņu augstāk. Degtjarjovs pavirzījās tuvāk Fēliksam un balsī, kāda ir cilvēkam, kas pieradis komandēt, ieteica:
— Tu, lauki, labāk aizveries!
Fēliksa galvā automātiski iešāvās divi jautājumi: kāpēc viņš ir «lauķis», nevis Fēlikss, un ko nozīmē «aizveries». Taču Boriss jau stabili bija iekārtojies uz viņa kājas. Fēlikss noklusēja. Degtjarjovs pagāja malā. Tas nebūt nenozīmēja, ka viņš būtu piedevis.
Simt divdesmit centimetru augstumā bija palikuši tikai divi sportisti. Tas bija dabiski, jo grupa bija savākta no iesācējiem.
Simt trīsdesmit centimetru augstumā Fēlikss palika viens pats.
Latiņa tika pacelta arvien augstāk: simt trīsdesmit pieci . . . simt četrdesmit . . . simt četrdesmit pieci . . . simt piecdesmit.
Tā vien gribētos uzrakstīt, ka Fēlikss pacēlās gaisā kā putns. Taču tā nenotika. Viņš lidoja pāri latiņai stāvoklī, ko varētu nosaukt par «sēdus stāvokli». Fēlikss pierāva ceļus pie vēdera, neveikli mētādams rokas. Viņš krita smiltīs gan uz sāniem, gan uz ceļgaliem. Latiņa palika savā vietā.
Velti Boriss miedza ar aci un visvisādi šķobījās, likdams saprast, ka laiks apstāties. Fēlikss mājienus nesaprata. Viņam patika lēkt. Viņam patika sporta nometne un viss pārējais. Viņš būtu ar mieru lēkt augu dienu.
Vladimirs Antonovičs neizteica nekādus aizrādījumus. Tam nebija nozīmes, jo Fēlikss itin visu darīja aplami. Taču līdz ar katru jaunu Fēliksa lēcienu trenera palīgs arvien vairāk pārliecinājās, ka zēnam ir divas svarīgas īpašības: dabas dota koordinācija un spēja nebaidīties no augstuma.
Līdz ar katru jaunu lēcienu Boriss klusībā vēlējās, lai latiņa nokristu.
Līdz ar katru jaunu lēcienu sadrūma Degtjarjovs. Fēliksa panākumus viņš uztvēra kā personisku apvainojumu.
Beidzot pie simt piecdesmit piecu centimetru iedaļas latiņa nokrita. Zēni aplaudēja, apsveikdami Fēliksu ar netīšo uzvaru. Degtjar- jova sirds sažņaudzās dusmās.
Pametis meitenes, augstlēkšanas bedrei tuvojās treneris. Viņš jau iztālēm bija šo to ievērojis.
— Labs atspēriens, — Vladimirs Antonovičs sacīja, pamādams uz Fēliksu.
— Es redzēju,—treneris attrauca. — Un koordinācija. Dieva dāvana. Pārējais ir nulles vērts, ja neskaita burbuļus. Cik viņš varētu izspiest ar tādu atspērienu, kā tev liekas?