Jautājumu par apziņu bija uzdevis Boriss Kuļikovs. Tas pats Kuļikovs, kas … Lai gan par viņu mēs uzzināsim vēl daudz ko. Pagaidām vienīgi pieklājas pateikt, ka Kuļikovs nebūt negribēja noķert Alekseju Paliču kā zivi uz āķa. Viņš bija nevis skolotāja ienaidnieks, bet drīzāk draugs. Iespējams, ka dažam labam vārds «draugs» liksies nevietā lietots. Kāda gan var pastāvēt draudzība starp skolotāju un skolnieku? Labi, nesteigsimies ar paskaidrojumiem. Tālākais rādīs, ka viņi ir ne tikai draugi, bet arī sabiedrotie. Pašlaik Aleksejs Paličs nodomāja, ka Kuļikovs, ja reiz iesācis, tik drīz neliksies mierā — viņš parasti centās aizrakties līdz pašai saknei. Kaut nu šoreiz Kuļikovs rimtos ar saviem jautājumiem! Vai tiešām viņš nesaprot, ka šodien Aleksejs Paličs nav noskaņots uz gudru spriedelēšanu? «Proties kaunu, Borja,» Aleksejs Paličs nodomāja. Taču Kuļikovam, redzams, nervi bija stiprāki.
— Nu labi — ieradums, — Boriss piekrita. — Ja sunim ir ieradums plosīt gaiļus, tas nozīmē, ka viņam ir tāds reflekss. Jura, vai daudz gaiļu tavs suns ir saplosījis? — Kuļikovs pajautāja suņa īpašniekam.
Jura nemaz vairs nejutās priecīgs, ka izšāvis par savu suni un saplosīto gaili. Vaininieks jau tāpat bija piesiets pie ķēdes, bet suns pie ķēdes vairs nav nekāds draugs—tas ir sargs, ērcīgs un aizdomu pilns glūņa.
— Savu mūžu tas gaiļus nav aizticis! Pats nesaprotu, kas šim galvā ienāca . . .
— Kā tad suns uzzināja, ka dabūs brāzienu par gaili?
— Aizej pats un pajautā viņam, — Jura kļuva pikts. — Un liec sunim mieru, kā viņš tev liek mieru.
Borisu Kuļikovu izsist no sliedēm nebija tik viegli.
— Kas tad sanāk, Aleksej Palič? — viņš vaicāja. — Par gaiļu plosīšanu suns nekad nav sists, tātad ieradums tas nevar būt. Iznāk, ka suns pats visu saprata. Pats izdomāja, ka gaili nedrīkstējis aiztikt, nojauta, ka dabūs sutu, un aptvēra, ka labāk nozust no acīm, kamēr norimst dusmas. Visu — pats. Vai teiksiet, ka suns tai laika nedomāja?
— Tu gribi apgalvot, ka suns ar savu rīcību līdzinājies cilvēkam?
— Un kā vēl līdzinājies! Es pats suņa vietā būtu tā rīkojies. Un
jūs?
— Pirmām kārtām — es nebūtu plosījis gaili, — Aleksejs Paličs centās atjokot.
Taču Kuļikovs nebija pielūdzams.
— Pamēģiniet ielīst suņa ādā! . . .
— Es būtu gājis pie kaimiņa, atvainojies un samaksājis.
— Suns nevar atvainoties un samaksāt. Suns var tikai aizmukt un to arī saprata. Vai teiksiet, ka ne?
— Var jau būt, ka tev taisnība, — Aleksejs Paličs sacīja. — Taču mēs neesam speciālisti, kaut gan arī atsevišķiem speciālistiem ir zināmas . . . šaubas. Vairums no viņiem ar tevi, Borja, nebūtu vienisprātis.
— Es zinu, kāpēc, — Kuļikovs atteica. — Viņi taisa ar dzīvniekiem visādus eksperimentus, operācijas … Tā teikt — spīdzina. Ja viņi atzīs, ka dzīvnieki domā, šie eksperimenti tiks aizliegti.
— «Mēs nedrīkstam dzīvniekiem piedēvēt prātu, jo tad mums nebūs tiesību tos nogalināt», — Aleksejs Paličs citēja. — Tā sacījis kāds spāņu biologs. Kā redzi, Borja, tava doma ir izteikta jau agrāk un pat daudz asākā formā. — Aleksejs Paličs paskatījās pulkstenī. — Un tomēr šai domai, kā arī visam pārējam nav nekāda sakara ar mūsu programmu. Varbūt mēs pie tā arī varētu pagaidām palikt?
— Bet vai jūs piekrītat, ka dzīvnieki domā? — klasē kāds pavaicāja.
— Nezinu, — Aleksejs Paličs sacīja. — Noteikti atbildēt nevaru, taču man nezin kāpēc ļoti gribētos tam piekrist.
Aleksejs Paličs pateica to, ko domā. Un tās bija ne vien viņa, bet arī viņa audzēkņu domas. Tāpēc jau Aleksejs Paličs skolēniem patika, jo prata domāt tāpat kā viņi. Skolēni arī nebija pārliecināti. Viņi šaubījās. Taču šaubījās dzīvniekiem par labu.
Turpretī, ja Aleksejs Paličs pateiktu, ka ar šo dienu visi dzīvnieki tiek uzskatīti par saprātīgām būtnēm, skolēni būtu dziļi sašutuši. Kā tā — viņus salīdzina ar govīm?! Iespējams, ka govīm kaut kas tāds piemīt, taču . . . Nav vērts uzskaitīt visus šos «taču». Vēstures gaitā cilvēks sakrājis milzum daudz pierādījumu tam, ka viņš atšķiras no dzīvnieka ar spēju domāt. So pierādījumu ir tik daudz, ka varētu likties — cilvēkam visu laiku nepieciešams aizstāvēties. Cilvēks vāc tos ar tādu neatlaidību, it kā tāpat nebūtu viss skaidrs. It kā cilvēks neticētu pats sev, censtos pats sevi pārliecināt un apvārdot; viņš kliedz mutiski un rakstiski: «Es esmu vienīgais! Es esmu neatkārtojams! Vienīgi es spēju domāt!» Bet dzīvnieki ar cilvēku nestrīdas. Kam tādā gadījumā viņš cenšas to pierādīt?
Nē, zinātniekiem sen laiks iegriezties Kuļeminskā, parunāties ar Kuļeminskas skolas audzēkņiem un paskatīties uz parastu Kuļeminskas suni.
Aleksejs Paličs nervozi pavērās pulkstenī, tad pārlaida acis klasei, un viņa skatiens saskrējās ar Kuļikova skatienu. Zēns lūkojās skolotājā vērīgi un saprotoši kā sazvērnieks.
«Mēs arī esam sazvērnieki,» Aleksejs Paličs nodomāja. «Ja mēs izstāstītu, neviens neticētu. Tāpēc jau arī nedrīkst stāstīt, ka neticētu. Plānprātīgie romantiķi! Bet varbūt arī noziedznieki?»
Pēc stundām Aleksejs Paličs izgāja saules apspīdētajā skolas pagalmā. Visapkārt tāds gaišums, kāds mēdz būt vienīgi pavasarī. Bija maijs. Papeļu lapas izstaroja svaigu spožumu; mirgojošajās peļķēs plunčājās izspūruši zvirbuļi; dzidrajās, augstajās debesīs svīres traucās uzbrukumā neredzamiem knišļu bariem; apkārt viss skanēja un gavilēja — visi bija līksmi. Visi, atskaitot Alekseju Paliču.
Aleksejs Paličs devās apkārt skolai. Pēkšņi viņš manīja, ka iet gluži dīvaini — piesardzīgi, gandrīz vai zaglīgi. Skolotājs klusībā sevi sarāja un pūlējās spert normālu soli. Tagad sanāca pārlieku vaļīgi: viņš gāja palēkdamies, turklāt vēl portfeli vicinādams kā tāds pirmklasnieks.
«Kas tad nu — pats sevi esmu iebaidījis!» Aleksejs Paličs klusībā pukojās. «Neviens pagaidām neko nenojauš. Un gribēdams nevarētu nojaust . . .»
Tā, mainīdams soli, Aleksejs Paličs pienāca pie durvīm, kas veda uz skolas pagrabu. Durvis, kā parasti, bija aizslēgtas ar piekaramo slēdzeni — ar viņa personisko slēdzeni, kuras atslēga atradās skolotājam portfelī.
Aiz durvīm valdīja klusums. Tur arī jābūt klusumam. Kopš vakardienas taču nekas nav noticis, ja neskaita sarunu ar sievu.
Aleksejs Paličs jau grasījās meklēt atslēgu, kad pieķēra sevi, ka raugās apkārt tramīgi un nervozi kā sīks blēdis.
«Nē, tā nedrīkst,» Aleksejs Paličs nodomāja. «Vēl jo vairāk tāpēc, ka es esmu nevis sīks, bet drīzāk liels blēdis. Jānomierinās. No malas es droši vien izskatos aizdomīgs. Nu un tad, uz pieres nav rakstīts, kāpēc es turp eju. Ja esmu kāpis pagrabā divsimt reižu, kāpēc nevaru nokāpt arī divsimt pirmo? Vai trīssimto? Neviens nezina, kas šai pagrabā atrodas. Galu galā — pastāv arī neatklāti noziegumi! Kaut gan — kāpēc noziegumi? Kāpēc tāds krimināls vārds?»
Tiklīdz Aleksejs Paličs nodomāja par noziegumu, kaut kas iečabējās.
Viņš nodrebēja un pagriezās. Aiz muguras stāvēja Boriss Kuļikovs.
— Ko tu slapsties? — Aleksejs Paličs vaicāja, pārlikdams portfeli no sasvīdušās labās rokas sasvīdušajā kreisajā. — Vai nevari iet normāli?
— Es netīšām, — Kuļikovs čukstus taisnojās,—man tā iznāca.
— Kāpēc tu čuksti? — Aleksejs Paličs pusbalsī jautāja. — Vai kas atgadījies?
— Nē, nekas, — Kuļikovs klusi sacīja. — Vai tad es čukstu?
— Jā, — Aleksejs Paličs čukstus atbildēja. — Ejam prom no šejienes. Tagad nedrīkst — pa skolu klīst ugunsdrošības inspektors. Bet tas nav pats nepatīkamākais jaunums. Ir vēl kas ļaunāks.