— Simt astoņdesmit pieci — simt deviņdesmit. To jau ātri vien.
— Tā izskatās,—treneris bija vienisprātis,—atspēriens, godīgi sakot, ir ne tikai labs — tas ir unikāls. Panāc šurp!
Fēlikss piegāja pie trenera. Fēlikss smaidīja. Sis cilvēks viņam patika, jo, kā varēja noprast, bija meiteņu pavēlnieks.
— Kā tevi sauc?
— Fēlikss. Viņš domā, ka mani sauc «lauķis», taču tā nav taisnība, — Fēlikss sacīja, norādīdams uz Degtjarjovu.
Degtjarjovs bezmaz vai iegaudojās. Uz līdzenas vietas viņš ar sūdzmani izrēķināties nevarēja, tāpēc klusībā solījās to izdarīt pie pirmās izdevības.
— Mēs vēl paskatīsimies, kurš te ir «lauķis», — Vladimirs Antonovičs teica un nokomandēja: — Pārtraukums! Kam ir ko uzsmēķēt?
Zēni neizpratnē saskatījās. Kaut gan neizpratnē bija ne gluži visi. Liels prāts un lielas dusmas var iemiesoties arī vienā cilvēkā. Degtjarjovs tomēr nebija šāds cilvēks. Automātiski viņš paspēra soli uz savu drēbju pusi.
— Degtjarjov, atnāc pie manis! Ar visām drēbēm, lūdzu!
— Pārmeklēsiet, vai? — drūmi noprasīja Degtjarjovs, kad viņam bija pielecis.
— Nepārmeklēšu, — Vladimirs Antonovičs sacīja. — Pats atdosi.
Degtjarjovs klusēdams izvilka no bikšu kabatas «Pamira» paciņu.
— Un sērkociņus arī.
— Sērkociņu nav, — Degtjarjovs ar ļaunu prieku paziņoja. — Kaut vai pārmeklējiet.
— Mēs tev ticam,—treneris teica. — Bet, ja es tevi kaut reizi redzēšu ar cigareti, tu izlidosi no nometnes tajā pašā dienā. Tagad ej un noorganizē. Redzi, bez tevis nekāds futbols nesanāk.
Tā bija taisnība. Zēni gaidīja Degtjarjovu. Viņi zināja, ka Degtjarjovs ir varens spēlētājs.
— No kurienes tu esi? — treneris Fēliksam jautāja.
— No laboratorijas.
— Ko nozīmē — no laboratorijas? No kādas laboratorijas?
— No Alekseja Paliča laboratorijas.
Treneris jautājoši palūkojās uz Vladimiru Antonoviču.
— Viņš nav no mūsu skolas,—trenera palīgs sacīja. — Priekšnieks man teica, ka Aleksejs Paličs iekārtojis kādu zēnu. Droši vien šo pašu.
— Kur tu dzīvo?—treneris vaicāja.
— Es dzīvoju nometnē.
— Es jautāju: kur tu vispār dzīvo? Kur ir tavas mājas?
— Manas mājas ir pie Alekseja Paliča.
Boriss atradās turpat netālu un bija ne pa jokam satraucies. Sarunu viņš nedzirdēja, taču noprata, ka nekas labs nav gaidāms. Saņēmies
Boriss piegaja tuvāk un pamaja Vladimiram Antonovičam, lai viņš panāk malā.
— Jūs viņam nejautājiet, — Boriss lūdza. — Viņš tik un tā neko neteiks. Ne — kur dzīvo, ne — kur viņa vecāki.
Ko tālāk teikt, Boriss nezināja. Viņu izglāba pats Vladimirs Antonovičs.
— Vai viņam mājās atgadījies kas nepatīkams?
— Šausmas! — Boriss nopriecājās. — Šausmīgas nepatikšanas.
— Skaidrs, — Vladimirs Antonovičs sacīja, atgriezās pie trenera un kaut ko iečukstēja viņam ausī.
— Ej vien, uzspēlē futbolu,—treneris atvēlēja. — Tu labi lēci, man patika. Tagad mēs tev mācīsim lēkt ne tikai labi, bet arī pareizi.
— Šodien šis zēns uzjautrināja visu ēdamzāli,—treneris sacīja Vladimiram Antonovičam. — Laida no mutes ziepju burbuļus. Diez ko neizskatās pēc cilvēka, kuram mājās būtu notikusi traģēdija. Te slēpjas kas cits.
— Nav jau grūti noskaidrot arī bez viņa.
— Protams,—treneris piekrita. — Mani šis zēns ieinteresējis. Es noskaidrošu.
Nometnes futbola laukums bija mazāks par īsto. Taču spēle kļuva līdz ar to vēl interesantāka: bumba ātrāk nonāca no vieniem vārtiem pie otriem. Kā jau tas pieklājas nemākulīgiem spēlētājiem, zēni barā dzinās bumbai pakaļ; spēlētāju kamols ripoja no viena laukuma gala uz otru. Sajā juceklī Degtjarjova meistarība tika nedaudz nomākta. Un tomēr viņš biežāk par citiem tika pie bumbas, biežāk raidīja bumbu vārtos. Bez tam viņš prata tā uzvesties, ka neviļus gribējās viņam piespēlēt. Degtjarjovs bija no tiem cilvēkiem, kam citi parasti pakļaujas. Ņemot nost bumbu, Degtjarjovs nekautrējās: spēra pa kājām, grūda no muguras. Toties viņu negrūda neviens. Un ne jau tāpēc, ka baidītos. Grupā bija arī spēcīgāki zēni. Degtjarjovā bija kaut kas tāds, kas lika pakļauties.
Boriss un Fēlikss, stāvēdami pie vārtiem, vēroja spēli. Fēlikss sajūsmā lēkāja. Spēles būtību viņš aptvēra ātri. Bet galvenais, ka spēlē bija ietverts viss, par ko viņš sapņoja: te varēja skriet, lēkāt, staigāt un pat slaistīties. Ar pēdējo taisni nodarbojās viens no Degtjarjova pretinieku komandas.
— Trieciet ratā to slaistu! — Degtjarjovs ieteica, kad spēle tika pārtraukta. — Nekust ne no vietas.
Degtjarjovs tika uzklausīts. Kads pasauca Borisu, taču Degtjarjovs iejaucās arī šoreiz.
— Pārbaudīsim šo te gudreli, — viņš sacīja, norādīdams uz Fēliksu. — Ei, gudrais, vai gribi spēlēt?
Degtjarjovs uzaicināja Fēliksu ne jau bez nolūka. Viņam bija savs aprēķins.
Pēc tam kad Fēlikss bija paskaidrojis, ka viņu sauc nevis par «gudreli», bet pavisam citādi, spēle turpinājās.
Fēlikss iejutās spēlē no visas sirds. Tiesa gan, pie bumbas viņš pagaidām netika: piespēlēt viņam neviens nepiespēlēja un ņemt bumbu nost pretiniekam Fēlikss kautrējās. Toties viņš varēja skraidīt un lēkāt! Ar to viņa laime bija pilnīga. Dažas reizes zēnam aiz muguras garām noskrēja Degtjarjovs. Tādās reizēs Fēlikss nezin kāpēc paklupa, lāgiem sasitās. Taču viņš redzēja, ka arī citi krīt, un uzskatīja, ka to prasa spēles noteikumi, un neapvainojās uz Degtjarjovu. Patiesību sakot, Fēlikss nemaz nezināja, kas tas ir — apvainojums. Degtjarjovs gan zināja. Iespēris Fēliksam kārtējo reizi pa kājām, viņš domāja, ka Fēlikss nepaliks parādā un tad varēs uzsākt kautiņu. Taču Fēlikss krita gar zemi un laimīgi smaidīja. Degtjarjovs plīsa vai pušu aiz dusmām.
Beidzot Fēlikss tika pie bumbas. Neviens viņam nebija piespēlējis, bumba nejauši pieripoja zēnam pie kājām. Mirkli pagaidījis un redzēdams, ka bumbu neviens viņam neprasa, Fēlikss skrēja uz vārtiem. Tā gadījās, ka Fēlikss atradās iesāņus no pārējiem zēniem. Un, kad viņš sāka skriet, panākt viņu neviens vairs nespēja — skriet viņš skrēja ātrāk par visiem. Līdz vārtiem bija palikuši tikai kādi pieci metri. Negaidot Fēlikss apstājās. Viņš ieraudzīja, ka vārtsargs izstiepis viņam pretī rokas, un nodomāja, ka tas lūdz viņam bumbu. Atteikt Fēlikss nespēja. Viņš paņēma bumbu rokās un nesa to vārtsargam.
Vārtsargs nezin kāpēc bumbu nepieņēma. Viņš apstulbis blenza uz Fēliksu.
— Roka! — Degtjarjovs iekliedzās. — Sodiņš!
Pēdējos vārdus Degtjarjovs jau izrunāja gaisā. Zēns ieskrējienā palēcās, it kā nespēdams apstāties. Viņš lidoja ar galvu pa priekšu, lidoja savā «pārvēlienā», tikai latiņas vietā viņa priekšā atradās Fēliksa mugura.
Sportistiem ir zināms, ka spēlētājam, kas paguvis sagatavoties,
šāda sadursme ar citu spēlētāju tikpat kā nav bīstama. Bīstama tā ir tam, kas sadursmi negaida.
Degtjarjovs bija sagatavojies — pievilcis ceļgalus un rokas pie vēdera — un mērķēja Fēliksam pa muguru nevis ar galvu, bet ar plecu.
Fēlikss ar bumbu rokās ielidoja vārtos un izstiepās garšļaukus. Trieciens pret zemi nekādas īpašas sāpes neizraisīja. Toties mugura Degtjarjova trieciena brīdī bija atslābināta. Saņemt tādus zvēlienus , nepatīk pat pieaugušiem futbolistiem.