Zēni stāvēja klusēdami. Visiem bija skaidrs, ka runa te nav par soda sitienu.
— Nu aiziet, aiziet, — Degtjarjovs steidzināja. — Kurš sitīs so- diņu?
. Degtjarjovam nebija žēl Fēliksa. Viņš gluži vienkārši saprata, ka ir pārcenties.
Nojautis ko nelabu, no laukuma otra gala uz vārtiem steidzās Boriss.
— Tā nevajadzēja, Seņka, — kāds no zēniem izmeta.
— Kas tad viņam notika? Re, skaties — smejas.
Un Fēlikss nudien, pārvarēdams sāpes, plati smaidīja. Viņš piecēlās un piegāja pie Degtjarjova.
— Tu esi Seņka? — Fēlikss vaicāja.
— Nu un tad? — Degtjarjovs norūca, nesaprazdams, kas šeit tik jautrs atgadījies.
— Tu esi Seņka-maita? — Fēlikss, priecīgi smaidīdams, jautāja.
— Ko-o? — Degtjarjovs izbrīnījās.
— Seņka-maita! — Fēlikss sajūsmā atkārtoja.
Fēlikss bija kļūdījies. Semjons Degtjarjovs nebūt nebija tas Seņka, par kuru viņš sajūsminājās, sēdēdams pagrabā. Nejauša sakritība. Taču Fēlikss nezināja, ka pasaulē dzīvo arī citi Seņkas, viņam eksistēja tikai viens vienīgais.
Izdzirdis tādu apvainojumu, Degtjarjovs nopriecājās. Tagad visi redzēja, kā viņš ticis apvainots. Tagad visi saprata, ka viņš ir spiests aizstāvēties.
Degtjarjovs ar abām rokām iegrūdās Fēliksam krūtīs, un viņš atkrita uz muguras. Fēlikss vēl arvien smaidīja. Kaut gan arī viņš pamazām noprata, ka tā nespēlē.
— Ko tu gribi, Seņka-maita? — viņš draudzīgi vaicāja.
Tieši šis draudzīgums Degtjarjovu pagalam aizkaitināja. Dusmas viņā vārīties vārījās.
— Maita?! — Degtjarjovs iekliedzās. — Es tev rādīšu «maitu»!
Degtjarjovs atvēzēja kāju. Viņš gribēja iespert uz zemes guļošajam Fēliksam. Taču nepaguva. Tajā pašā brīdī viņš pats novēlās gar zemi. Boriss, nenoskaidrojis apstākļus, viņā bija ietriecies ar visu augumu.
Pirmo reizi pa visu dienu Degtjarjova sejā uzradās smīns.
— Divi pret vienu … — viņš sacīja un pielēca kājās.
Kāvās Degtjarjovs ne pārāk skaisti: viņš spārdījās, ieķērās pretiniekam rokā, centās ar galvu iebelzt pa seju. Boriss bija vājāks un viņu krietni vien samizoja. Bez tam Boriss negribēja kauties: viņā patlaban nebija īsta niknuma, lai kautos. Viņš aizstāvēja Fēliksu, un ar to viņam bija diezgan. Visvairāk viņš baidījās, ka šo kautiņu var pamanīt treneris. No tā, šķiet, baidījās arī pārējie. Viņi sastājās aplī ap Borisu un Degtjarjovu.
Iztālēm atskanēja svilpiens, kas aicināja zēnus uz nodarbībām. Degtjarjovs bija spiests apstāties.
— Tas tev sākumam, Kuļik, — viņš sacīja. — Pārējo dabūsi vēlāk.
Zēni devās uz vieglatlētikas sektoru. Degtjarjovs lepni soļoja pa priekšu. Pārējie necentās viņu panākt, it kā negribēdami iet līdzās. Viņā arvien vēl mutuļoja gan dusmas, gan zināms apmierinājums. Taču viņš nezināja, ka taisni tagad — uzvarēdams — ir zaudējis. Viņš nezināja, ka no šī brīža neviens negribēs spēlēt viņa komandā, ka beigusies bezierunu paklausība, ka arī kauties viņam neviens vairs neļaus.
Kā jau iepriekš minēts, grupā bija zēni — spēcīgāki par Degtjarjovu.
Boriss un Fēlikss vilkās visiem aiz muguras. Fēlikss ievēroja, ka Boriss nav tāds kā arvien. Fēlikss nojauta, ka noticis kas neparasts.
— Tagad es zinu, kam drīkst sist pa seju, — Fēlikss paziņoja.
— Kam tad? — Boriss automātiski vaicāja, berzēdams zodu, pa kuru Degtjarjovs bija samērā jūtami trāpījis.
— Tev.
— Kāpēc tad man?
— Tāpēc, ka Seņka-maita sita tev pa seju.
— Viņš nav maita, — Boriss sacīja. — Viņš ir gluži vienkārši Seņka. Kaut arī maita, protams. Bet sist viņš gribēja tev.
— Tā mums bija spēle.
— Viņš gribēja tev sist. Ar mani viņš kāvās tāpēc, ka tevi aizstāvēju. Es viņam iesitu pirmais, tad viņš sāka kauties.
— Tātad—tu esi slikts? — Fēliks vaicāja.
— Nē. Ja es nebūtu palīdzējis, viņš tevi būtu piekāvis ne par ko. Tas nozīmē — aizstāvēt. Tas ir nevis slikti, bet labi. Vai saprati?
— Tātad — aizstāvēt un palīdzēt ir viens un tas pats?
— Gudrinieks, — Boriss drūmi sacīja, nospļaudams sarkanu siekalu.
— Tik un tā nesaprotu, — Fēlikss uzstāja. — Aizstāvēt un palīdzēt ir labi. Sist — slikti. Kāpēc jādara sliktu, lai izdarītu labu?
— Vai tu vari paklusēt vismaz pusstundu? — Boriss jautāja.
— Varu, — Fēlikss atbildēja. — Bet es domāšu.
Pēc pārtraukuma Fēlikss vairs netrenējās tik cītīgi. Lāgiem viņš meta acis gan uz Borisu, gan uz Degtjarjovu; viņš saspringti domāja. Kad nodarbība bija galā un treneri aizgāja, Fēlikss pienāca pie Borisa.
— Tagad es saprotu, — viņš paziņoja. — Seņka nemaz nav maita. Viņš ir slikts. Viņš ir vēl sliktāks par to meiteni. Viņš gribēja man sist pa seju. Bet tu negribēji, ka man sit pa seju. Tad viņš sita tev.
— Pareizi, — Boriss atbildēja. — Šodien es aizstāvēju tevi, rīt tu aizstāvēsi mani.
— Kāpēc rīt? — Fēlikss vaicāja. — Es varu šodien.
Fēlikss piegāja pie Degtjarjova un, ne vārda neteicis, iegāza viņam ar dūri pa vēderu. Pa seju viņš neuzdrošinājās sist, jo atcerējās Borisa agrāk sniegtās pamācības. Degtjarjovam, kas nebija gaidījis tādu bezkaunību, nekas cits neatlika kā ievelties smilšu bedrē.
— Seņka, es aizstāvēju Borisu, — Fēlikss paskaidroja. — Ja tu viņam sitīsi, es viņu vēlreiz aizstāvēšu.
Uz Degtjarjovu bija nepatīkami skatīties. Viņš saviebās aiz sāpēm, taču sejā atkal parādījās smaids. Fēliksam pretī slējās kājās ne cilvēks, bet dusmu pūslis. To ievēroja arī zēni. Taisni tāpēc otrs kautiņš neizcēlās. Degtjarjovam virsū sakrita vesela gūzma. Neviens viņu nesita, tikai baroja ar smiltīm, kamēr viņš nomierinājās un izbeidza kost. Pēc tam zēni viņu pameta bedrē un devās pusdienās.
Degtjarjovs vilkās nopakaļ ar akmeni rokā. Neaizgājis līdz ēdnīcai, viņš kaut kur nozuda un neieradās uz pusdienām.
SEPTĪTĀ DIENA Pa to laiku Kuļeminskā
Kamēr Boriss un Fēlikss pamazām iedzīvojās sporta nometnē, arī Kuļeminskā šis tas notika. '
Aleksejs Paličs šajos notikumos gan nepiedalījās; viņš pat nenojauta, ka tie notiek. Skolotājs mierīgi pieņēma eksāmenus un jau pirmajā brīvajā dienā grasījās apmeklēt nometni. Viņš nezināja, ka ap viņu tiek austs neredzams tīkls.
Un šo tīklu auda Kuļeminskas frizieris Augusts Janovičs.
Augusts Janovičs nebūt nebija ļauns cilvēks. Gluži otrādi — visa Kuļeminskā viņu pazina kā pavisam nevainīgu večuku. Viņa pļā- pīgums nevienam nenodarīja sliktu, un, pateicoties viņa viszinībai, bija radusies paruna. «To pat Janičs droši vien nezinās,» sacīja kuļe- minskieši, kad spriedelēja par tēmu: būs sēņu gads vai nebūs.
Augusts Janovičs zināja gandrīz visu, kas notiek Kuļeminskā. Tas arī saprotams, ja ņem vērā, ka citu frizētavu Kuļeminskā nebija. Agri vai vēlu — reizi mēnesī vai reizi gadā — dzīves līkne katru kuļeminskieti nosēdināja Augusta Janoviča krēslā. Turklāt viņš ar vienādiem panākumiem strādāja kā vīriešu, tā sieviešu zālē — viss bija atkarīgs no garastāvokļa. Ja viņš no rīta jutās možs, tad iekārtojās sieviešu zālē; ja sāpēja krusti, pārvācās uz vīriešu zāli: tur varēja darboties, lieki nekulstot mēli.
Frizētavā strādāja arī citi meistari, taču vecāko gadagājumu ku- ļeminskieši gluži kā sazvērējušies sukājās, grieza matus un dzina bārdu vienīgi pie Augusta Janoviča.