Un lūk — šis pilnībā nevainīgais večuks kādā jaukā dienā sāka aust tīklu, kurā drīz vien nonāks un sapīsies Aleksejs Paličs.
Lieta tāda, ka Augustam Janovičam bija vēl otra profesija. Amatu apvienošanas kārtībā viņš darbojās par detektīvu. Precīzāk sakot — par detektīvu—teorētiķi vai detektīvu — amatieri, kā labāk patīk. Sai darbībai viņš bija veltījis gandrīz četrdesmit gadus. Pa šo laiku frizieris bija savācis veselu blāķi grāmatu par spiegošanu, par noslēpumainām slepkavībām, par izmeklētājiem un policijas inspektoriem.
No grāmatām izrietēja gauži vienkāršs secinājums: ja sāk no paša gala, var atklāt, ko vien vēlies. Jaunas grāmatas Augusts Janovičs kopš zināma laika nelasīja līdz beigām. Viņš apstājās pirms pēdējās nodaļas, kurā viss kļūst skaidrs, un sāka uz papīra zīmēt apļus un savienot tos ar līnijām. Jo vairāk līniju veda uz kādu apli, jo aizdomīgāks kļuva tajā ierakstītais vārds. Reizēm ar šādu paņēmienu laimējās uzminēt, kurš ir ļaundaris, tad Augusts Janovičs klusībā priecājās un iemiga labā noskaņojumā.
Reālajā dzīvē Augusts. Janovičs vingrināja savas smadzenes ar klientu palīdzību. Pamazām tas pārvērtās par ieradumu.
— Ivan Ivanovič, jūs pagājušonedēļ esat bijis pilsētā, — viņš sacīja, ieziepēdams klientam seju. — Nelēkājiet, būsiet tik laipns . . . Ja reiz es saku, tad tā ir.
— Biju, — Ivans Ivanovičs noņurdēja cauri putām.
— Nu redzat . . . Pateikšu vēl vairāk: jūs iegriezāties' pie savas meitas, bet mazmeitiņai aiznesāt dāvanu. Pateikšu vēl vairāk: jūs pārbraucāt mājās ar elektrisko vilcienu . . . neievelciet zodu . . . ar elektrisko vilcienu divdesmit trijos un četrdesmit minūtēs. Un vēl pateikšu . . . Atvainojiet, ziepes nav netīrumi, jūsu biksēm nekas nenotiks . . . teikšu, ka ar znotu jūs mazlietiņ saķērāties . . . Znots jums nav diez ko padevies? Vai pareizi es saku?
— Pareizi, — Ivans Ivanovičs piekrita. — Tikai šoreiz it kā…
— Nestrīdieties, — Augusts Janovičs viņu pārtrauca. — Kas bijis, bijis. Starp mums, protams.
— Varbūt arī bija, — Ivans Ivanovičs izmeta, patiesībā jau aizmirsis, vai viņš toreiz sastrīdējās ar meitas vīru vai ne. — Nu gan tu, Janič, laid. Tev vajadzētu strādāt milicijā.
Noslēpums, kā Augusts Janovičs varēja to visu uzzināt, nebija pārāk sarežģīts. Viņš ievēroja Ivana Ivanoviča jauno matu griezumu un redzēja, ka tas nav viņa roku darbs. Tātad cilvēks braucis uz pilsētu. Pilsētā viņam nebija pie kā braukt, atskaitot paša meitu: pa teātriem Ivans Ivanovičs laiku nenotrieca. No ciemiem kuļeminskieši parasti atgriezās ar pēdējo vilcienu. Pie mazmeitiņas, kuru satiek reizi pa pusgadu, normāls cilvēks bez dāvanas nebrauks. Bet to, ka znots nav diez ko padevies, Augusts Janovičs jau sen bija dzirdējis no paša Ivana Ivanoviča mutes. Nesastrīdēties ar tādu znotu pa visu vakaru diezgan pagrūti.
It kā gauži vienkārši.
Cilvēkam, kurš pazīst visu Kuļeminsku, varbūt arī vienkārši.
Un tomēr šāda cilvēka prātam jābūt ar zināmu novirzi. Augustam Janovičam šāda novirze bija.
Taču viss sākās pat ne frizētavā. Viss sākās ar Annas Maksimovnas un Jefrosiņjas Dmitrijevnas sarunu.
Jefrosiņja Dmitrijevna strādāja divās darbavietās. Beigusi uzkopšanu skolā, viņa devās uz slimnīcu, lai pa vakaru, nevienu netraucēdama, varētu ievest kārtību neirožu nodaļā.
«Nerviniekus» viņa žēloja, Dažreiz Jefrosiņja Dmitrijevna pat nesa tiem mājas plāceņus, uzskatīdama, ka valsts ēdiens pat veselu cilvēku var iedzīt kapā. «Nervinieki», apvēlušies no dīkdienības, sūtījumiem no mājas, pārēdušies apelsīnus, ko radinieki stiepa bezmaz vai maisiem, ēda plāceņus tikai aiz pieklājības. Taču Jefro- siņju Dmitrijevnu viņi cienīja un izlikās, ka staigā viņas priekšā uz pirkstgaliem; tas viņai patika.
Vēlā vakarā, kad slimnieki jau gulēja, starp divām sievietēm reizēm izvērtās saruna. Lūk, kā noritēja tā sarunas daļa, kas attiecās uz lietu.
— Laiks arī tev iet gulēt,—Jefrosiņja Dmitrijevna, posdamās uz promiešanu, sacīja.
— Vienīgi te jau iznāk pagulēt, — Anna Maksimovna atzinās. — Mājās neļauj. Tiklīdz viņš ieraudas, tā jāceļas man. Diezgan brēku- līgs. Vai viņai nav īstas mātes rokas . . .
— Jauniņa vēl.
— Ne jau tur tā vaina. Man arī to skolā nemācīja. Pati iemācījos. Viņai nav laika. Rītos drāž no mājas laukā ar kumosu mutē. Vakarā pārskrējusi, sēstas pie rasējumiem. Bet vīrs visu laiku lido . . .
— Vai pats nemaz nepalīdz?
— Pats? Viņš jau neatsakās. Tikai no viņa maz jēgas. Pēdējā laikā sācis vēl dīvaini uzvesties.
— Kā gan? — Jefrosiņja Dmitrijevna pamira. 5ajā mirklī viņa izskatījās pēc lielas auss.
— Tā kā raksturs būtu mainījies. Agrāk viņam bija viegls raksturs, bet tagad staigā nervozs, norūpējies. Nezin kāpēc aizstiepa produktus no mājām. Nu, aiznesa, un dievs ar viņu. Varēja taču pateikt: paņēmu, redzi, tam un tam. Bet nesaka . . . Man jau būtu vienalga, tikai Klaudija no sakņu veikala pastāstīja: sak, interesējas, ar ko bērnu barot.
— Mazdēlu, vai?
— Tur jau tas āķis, ka par mazdēlu nav runa. Andrejiņš no viņa rokas neēd, niķojas. Es nodomāju: viņam būs kāds cits bērns . . . Pēc tam atmetu ar roku. Kur nu viņa gados . . .
Jefrosiņjas Dmitrijevnas acu priekšā atkal uzradās siluets ar zilajām adatiņām apkārt. Tagad bija skaidrs — šis siluets atgādināja zēna augumu. Pagrabs bija aizslēgts ar atslēgu. Pagraba saimnieks bija Aleksejs Paličs.
Jefrosiņjai Dmitrijevnai tā vien mēle niezēja visu izstāstīt Annai Maksimovnai. Viņa, protams, tūdaļ mestos uz pagrabu . . . Bet ja nu tur nekā vairs nav? Sieva ar vīru vienmēr izlīgs, bet viņai apmelojums netiks piedots. Tas nozīmē beigas sirsnīgajām sarunām.
— Met tās domas no galvas laukā, Aņuta,—Jefrosiņja Dmitrijevna mierināja. — Viņš pa vakariem nolien savā pagrabā. Kopā ar Kuļikovu Borju. Kaut ko meistaro … Ja gribi, es noskaidrošu . . .
— Nevajag, — Anna Maksimovna nopūtās,—nejaucies. Mums pašiem jātiek galā.
— Nu, nu,—Jefrosiņja Dmitrijevna piekrita. — Es jau saku… Tu atpūties, es iešu.
Jefrosiņja Dmitrijevna aizgāja. Taču mērs jau bija pārpārēm pilns. Tā saturam vajadzēja līt pāri. Un tas lija. Jau nākamajā dienā.
Nākamajā rītā sākās Borisa un Fēliksa nometnes dzīves otrā diena. 5ajā rītā Jefrosiņja Dmitrijevna atveda uz frizētavu savu radinieku.
— Griez, August Janič, nežēlo — tagad vasara, — Jefrosiņja Dmitrijevna sacīja.—Tikai cekulu uz pieres mums atstāj.
— Būs cekuls, — Augusts Janovičs solīja, nolaizdams ar elektrisko mašīnu pa pakausi. — Vai nekut, jaunais cilvēk?
— Ne-e,—jaunais cilvēks atbildēja,—tikai skaļi dūc.
Jefrosiņja Dmitrijevna nosēdās līdzās brīvajā krēslā.
— No šī žeņķa kā no izkāmējušas aitas — vilna par kapeiku,— viņa sacīja.—Toties delverības par rubli.
— Nekas, vilna ataugs. Jauneklim mati labi, mīksti. Ar tādiem viegli strādāt. Gadās, zināt, mati trausli, sausi. Izlaidīsi, piemēram, cauri ķemmi un dabūsi ar strāvu pa nagiem.
— Kā tas ir — ar strāvu? — Jefrosiņja Dmitrijevna brīnījās.
— Tādas zilganas dzirkstis.
— Zilganas, kā adatiņas?
— Pilnīgi pareizi,—frizieris apstiprināja.—Taisni kā adatiņas. No tā es varu secināt, ka arī jums, Jefrosiņja Dmitrijevna, ir darīšana ar elektrību. Un man pat šķiet, ka zinu — kāda. Neieteicu nevienam valkāt tos kapronus un neilonus. Tie ir, burtiski, piesūcināti ar elektrību, Es jums teikšu vēl vairāk: jūs pati valkājat sintētiku. Vai man taisnība?