Taču Jefrosiņja Dmitrijevna vairs neklausījās frizierī. Viņas domās mirguļoja zilās adatiņas.
— August Janič, — viņa uzprasīja, — vai tu pazīsti skolotāju Alekseju Paliču?
— Kā pats sevi, —frizieris atteica. — Viņam ir kupli mati, ar tādiem var dzīvot. Mūsdienās tas ir retums, ja kādam cilvēkam viņa gados saglabājas tik kupli mati. Teikšu vēl vairāk . . .
— Pagaidi, pagaidi . . . Nejauc man galvu. Saki — vai tu šajās dienās neesi bijis pie mums skolā? Vai tevi neieslēdza pagrabā? Vai tu kādam tur neesi griezis matus?
Jautājumi, protams, likās dīvaini, taču cilvēku dīvainības tieši bija Augusta Janoviča otrā specialitāte.
— Es jums pateikšu vairāk,—viņš atbildēja,—es nešaubos, ka pie jums pagrabā kādam dzen matus. Tikai es tur neesmu bijis. Un ieslēgts vēl ne tik. Bet kas noticis?
Jefrosiņja Dmitrijevna nespēja ilgāk valdīties. Augusts Janovičs arvien viņā bija modinājis uzticību. Un ne jau viņā vienā. Frizierim, ja tas ir labs frizieris, jāprot ne tikai griezt matus, bet arī klausīties. Augusts Janovičs bija labs frizieris. Jefrosiņja Dmitrijevna izstāstīja viņam, ko redzējusi tumšajā pagrabā un ko uzzinājusi vakar slimnīcā.
— Saņemiet savu jaunekli, — Augusts Janovičs sacīja, uzklausījis viņu līdz galam. — No jums piecdesmit kapeikas.
— Un vairāk tu neko neteiksi?
— Ko te lai saka?—frizieris vienaldzīgi atbildēja.—Tas, ko jūs stāstījāt vispirms, jums gluži vienkārši būs licies. Pateikšu vairāk: jūs tajā dienā bijāt stipri nogurusi. Kas attiecas uz produktiem un godājamās Klaudijas Petrovnas sniegtajām ziņām, tad, no vienas puses, tā nav mana darīšana, bet, no otras puses, Klaudijai Petrovnai reizēm gadās pārspīlēt.
— Mēle Klāvai iet kā kulstīkla, to tu pareizi saki, — Jefrosiņja
Dmitrijevna piekrita. — Nogurstu arī — otrā rītā kājas neklausa. Viena pati pa visu skolu. Tātad tu apgalvo, ka izlicies?
— Droši. Kā saka — noziegums, kas nav noticis.
— Lai tā būtu,—Jefrosiņja Dmitrijevna nopūtās, sajutusi atvieglojumu. Par vienu rūpi viņai tagad bija mazāk.
So rūpi Augusts Janovičs ar prieku uzņēmās pats. Viņš juta, ka briest patīkams darbiņš.
Augusts Janovičs paņēma tīru kases norēķina formu un otrā pusē uzvilka četrus apļus. Lielajā aplī viņš iezīmēja burtus «A. P.», pārējos trijos ierakstīja: «Pr. n.» (produktu nozušana), «Sv. p.?» (svešinieks pagrabā?) un «B. K. — līdzd.?» (Boriss Kuļikovs — līdzdalībnieks?). Pēc tam ar līnijām trīs mazie aplīši tika savienoti ar lielo. Sākumam sanāca tīri labi: uzreiz trīs līnijas veda pie Alekseja Paliča. Galvenā figūra it kā noskaidrojās.
Padomājis frizieris apli «Pr. n.» ar punktētu līniju savienoja ar apli «Sv. p.?». Līdz ar to, kaut arī zem jautājuma zīmes, aplis «Sv. p.?» saistījās ar pārējiem abiem apļiem. Nelabojamais detektīvs Augusts Janovičs iekšēji juta, ka viss grozās ap šo «Sv. p.?». Ja viņa nav, tad nav arī noslēpuma. Taču sākt ar absolūti nezināmu lielumu bija bezjēdzīgi. Nebija ne grāmatas, ne pēdējās nodaļas. So nodaļu vēl vajadzēja sacerēt.
Loģika teica priekšā, ka jāsāk ar Alekseju Paliču.
Vispār jāteic, ka frizieris īpaši nesteidzās. Laika viņam bija diezgan. Taču tajā dienā notikumi paši steidzināja cits citu.
Stundas divas pēc Jefrosiņjas Dmitrijevnas aiziešanas frizētavā iegriezās angļu valodas skolotāja. Jebkurā citā dienā Augusts Janovičs būtu viņai ieveidojis matus un mierīgu sirdi palaidis viņu mājās. Taču kopš šīs dienas viss, kas bija saistīts ar Alekseju Paliču, frizierim kļuva sevišķi svarīgs.
— Jeļena Sergejevna,—frizieris laipni sacīja, — jums kā vecai klientei es izdarīšu visu iespējamo. Teikšu pat vairāk — arī neiespējamo.
Skolotāja piedraudēja viņam ar pirkstu.
— Jūs, August Janovič, gribējāt teikt — pastāvīgai, nevis vecai klientei.
— Kundze,—frizieris iepleta rokas, — lai nu kurš par to atļautos runāt. Atliek man jūs padarīt par divdesmit gadiem jaunāku — un jūs pārvērtīsieties par zīdaini.
Savos piecdesmit gados Jeļena Sergejevna, protams, zināja, ko vērti ir šādi komplimenti. Tomēr tas nebūt nenozīmēja, ka viņai vajadzētu šos komplimentus apstrīdēt.
— August Janovič, — Jeļena Sergejevna sacīja, — šodien es pieņēmu eksāmenus. Pie mums bija atbraukusi inspektore no pilsētas. Viņai gan bija frizūra … Es taisni ievēroju — lai arī kā viņa grozītu galvu, mati ikreiz krita īstajā vietā. Kā jūs domājat, vai es tādu varētu valkāt?
— Sasons,—frizieris atbildēja. — Skaidrs, ka varat. Sī frizūra piestāv absolūti visiem. Tiesa gan, tā nav minēta mūsu cenrādī . . . Taču jūsu dēļ . . . Nāksies kādu pusotru stundiņu pasēdēt. Lūdzu jūs, negarlaikojieties! Pastāstiet kaut ko . . .
— Ko lai stāsta? Jūs jau tā visu zināt.
— Kur nu visu. Pastāstiet, piemēram, par . . . nolieciet galvu . . . par savu skolu . . . par saviem audzēkņiem . . . lūdzu, nekustieties — man rokās ir šķēres . . . par saviem kolēģiem . . .
— Ko nu par skolu … — Jeļena Sergejevna nopūtās. — Ar katru gadu paliek grūtāk. Gan mums, gan skolēniem. Man rādās, ka mūsu laikā mācīties bija daudz vieglāk.
— Mūsu laikos mums pietika laika «čižikiem», es nemaz nerunāju par «kazakiem un laupītājiem», — Augusts Janovičs sacīja. — Mūsdienu skola—klusais vājprāts. Mums ir nevis bērni, bet akadēmiķi.
— Tas ir no vienas puses. Bet no otras — nevienam skolotājam nav simtprocentīgas sekmības.
— Pat Aleksejam Paličam?—frizieris nevainīgi apjautājās.
— Aleksejam Paličam? — Jeļena Sergejevna atkārtoja. — Nezinu, sen neesmu viņu satikusi.
— Es arī. Ka tik nebūs saslimis?
— Nedomāju vis. Neesmu dzirdējusi . . . Kaut gan es maldos — nupat nesen redzēju viņu veikalā.
— Interesanti, ko gan var nopirkt Kuļeminskas veikalos? — frizieris ironiski vaicāja. — Cerams, ka ne sarkanos ikrus?
— Nē. Es viņu satiku rūpniecības preču veikalā. Vecajā Starp- stacijā.
— Varu iedomāties, kādas preces ir Vecajā Starpstacijā! — Augusts Janovičs joprojām spēlēja. — Cerams, ka aitādas puskažoku tur nav? Tādā gadījumā — atvainojiet, es jūs pametu un traucos turp.
— Neuzminējāt. — Jeļena Sergejevna smaidīja. — Bet — tuvu. Viņš nopirka lielisku džinsu kostīmu.
— Lielisku džinsu kostīmu, — Augusts Janovičs it kā sevī nopurpināja. — Vecajā Starpstacijā . . . Zinu jau, zinu, sešdesmito lielumu, piekto augumu. Lūdzu, nesakiet man neko. Es zinu Veco Starpstaciju. Divus gadus tur nostrādāju.
— Jūs šodien esat tik skeptisks, August Janovič. Ļoti jauku zēnu kostīmu. Četrdesmit otro lielumu. Es savam jaunākajam dēlam nopirku taisni tādu pašu.
— Kā lai nebūtu skeptisks, — Augusts Janovičs joprojām purpināja. — Cilvēkiem izdodas nopirkt džinsu kostīmus, cilvēkiem veicas. Viens nopērk jaunākajam dēlam, otrs … — Un Augusts Janovičs sastinga paceltām šķērēm, gaidīdams, ka viņam tiks pateikts priekšā.
— Es nezinu, kam viņš pirka, — Jeļena Sergejevna sacīja. — Viņa ģimenē pusaudžu tā kā nebūtu. Varbūt viņš nopirka priekšdienām . . .