— Tagad ir moderni pirkt priekšdienām,—frizieris jautri izmeta. — Viens otrs pat frizūras nopērk priekšdienām. Es domāju — parūkas. Kaut gan tas nav svarīgi. Paraugieties spogulī, Jeļena Sergejevna. Paraugieties — kā sanāk?
Kliente un frizieris vēl runājās vairāk nekā pusstundu, taču tālākajai sarunai vairs nav nozīmes. Džinsu kostīms bija svarīgākais pierādījums, kas bija iekritis Augusta Janoviča krātuvītē. Aplī «Sv. p.?» jautājuma zīme tika nosvītrota: par noslēpumainā pusaudža esamību tagad nebija ne mazāko šaubu.
Taču nemiera pilnajam večukam ar to nepietika.
Pabeidzis maiņu, Augusts Janovičs devās veikalu apgaitā. Viņš saprata, ka Aleksejs Paličs nevar braukt pēc katra pirkuma uz Veco Starpstaciju. Kaut kur vajadzēja parādīties vēl kādam pavedienam.
Saimniecības preču veikalā pie letes drūzmējās pircēji — un tāpēc bija nepieciešama piesardzība.
Augusts Janovičs ilgi grozīja rokās cirvja kātu. Beidzot pircēju kļuva mazāk.
— Jums ir labi cirvja kāti — no bērza, — viņš pusbalsī ieminējās pārdevējam.
— Mums viss ir labs.
— Man ieteica pirkt taisni pie jums. Vai zināt, kas? Aleksejs Muhins, skolotājs,—frizieris sacīja ar velnišķīgu viltību.
— Nu,—vienaldzīgi norūca pārdevējs,—vai ņemsiet?
— Esmu tikai piemirsis, kad tas bija. Aleksejs Paličs bija pie jums ienācis, liekas . . .
— Mēs pircējiem dokumentus neprasām. Ņemsiet?
Skaidri varēja redzēt, ka pārdevējs nav kuļeminskietis. Augusts Janovičs samaksāja četrdesmit kapeikas, izgāja no veikala un iesvieda cirvja kātu grāvī.
Pārtikas kioskā, piena un gaļas veikalā nekas jauns neatklājās. Toties rūpniecības preču veikalā necerēti paveicās.
Augusts Janovičs jau bija zaudējis cerības un tāpēc jautāja parupji un tieši:
— Vai Aleksejs Paličs pie jums nav rādījies?
Pārdevēja pie Augusta Janoviča grieza matus, tāpēc atbildēja tieši, taču ne parupji:
— Šodien ne. Pirms dažām dienām gan bija iegriezies.
— Jā, jā . . . — frizieris «atcerējās». — Viņš man stāstīja — meklējis puikam zābakus.
— Par zābakiem nezinu, viņš nopirka kedas.
— Tās viņš sev, — Augusts Janovičs nevērīgi paskaidroja. — Mums ar viņu vienāds izmērs — četrdesmit pirmais.
— Trīsdesmit septītais, — pārdevēja precizēja. — Četrdesmit pirmā mums kopš Jaungada nav bijis.
Augusts Janovičs izgāja no veikala palēkdamies. Viss centrējās vienā punktā — kā uz globusa.
Iepretī veikalam atradās krājkase. Augusts Janovičs nebija domājis tajā iet. Taču tad viņam iešāvās prātā, ka džinsu kostīms, kedas un, protams, vēl šis tas maksā naudu. Un ne jau tik maz naudas, ka varētu paklusām atlikt no algas. No krājgrāmatiņas arī diezin ko nepaņemsi: sieva uzzinās. Bet ja nu Aleksejam Paličam bijusi bezizejas situācija?
— Suročka, — frizieris, kustinādams ūsiņas, laipni sacīja, — vai Aleksejs Paličs nav noņēmis no savas grāmatiņas n-to summu, lai man palienētu? Viņš solīja, bet nezin kāpēc nerādās. Es savukārt neiedrošinos viņam atgādināt. Ja nav ņēmis, es palienēšu citur.
— Mums, August Janovič, noguldījuma noslēpums tiek sargāts ar likumu, — Suročka koķeti paziņoja. — Jūs uzdodat neiespējamu jautājumu.
Kasiere bija nonākusi samērā sarežģītā situācijā: no vienas puses — viņa kādreiz bija pie Alekseja Paliča mācījusies, no otras — valkāja Augusta Janoviča sasonu.
— Es jūs saprotu,—frizieris nopūtās. — Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī man reizēm nākas pārkāpt instrukcijas. Piemēram, veidot frizūras, kuru nav cenrādī . . .
Suročka arī nopūtās. Mājiens bija pietiekami skaidrs. Augusts Janovičs neiedrošinājās uzplīties, tikai vēlreiz nopūtās. Un atkal Suročka viņam atbildēja ar līdzcietīgu nopūtu. Kad stikla nožogojums no abpusējām nopūtām bija nedaudz aizmiglojies, Suročka izlēma:
— Es jums pateikšu, ir ņēmis vai nav, bet neteikšu, cik daudz. — Suročka izvilka no kartotēkas Alekseja Paliča rēķinu un iesmējās. — Es pat varu pateikt, cik. Pēdējā pusotra gada laikā Alekseja Paliča rēķins nav mainījies. Uz tā ir viens rublis un divdesmit divas kapeikas.
— Pateicos jums, Suročka. Acīmredzot nauda viņam glabājas mājās. Es gaidīšu. Vienmēr priecājos jūs redzēt savā krēslā.
Frizieris devās uz izeju un nodrebēja, kad viņam mugurā ietriecās papildu informācijas bulta.
— Pirms divām dienām viņš iemaksāja naudu. Nevis uz grāmatiņas, bet sporta nometnes rēķina.
— Tas vairs nav svarīgi, — Augusts Janovičs sacīja. — Uz redzēšanos, Suročka.
Augusts Janovičs bija vientuļnieks. Mājās viņu neviens negaidīja. Neviens neredzēja, kā nemiera pilnais večuks pulksten divos naktī velk uz kases norēķina formām apļus un līnijas. Citas līnijas bija taisnas un nepārtrauktas, citas — līkumotas un punktētas. Viss kopā līdzinājās zirnekļa tīklam, kura centrā zirnekļa vietā atradās aplis ar burtiem «A. P.».
Tāds, lūk, karuselis sagriezās Kuļeminskā, pateicoties nemiera pilnajam Augustam Janovičam, taču atšķirībā no īsta karuseļa tas pagaidām griezās bez mūzikas.
Nekas, drīz būs arī mūzika . . .■
ASTOTĀ DIENA Vēl viens pārbaudījums
Ritēja trešā diena, kopš Fēlikss dzīvoja sporta nometnē.
Fēlikss un Boriss bija sastopami vienīgi divatā. No tā varēja noprast, ka viņi ir lieli draugi. Tie, kas atcerējās notikumu ar ziepju burbuļiem un redzēja Fēliksa uzbrukumu Degtjarjovam, Fēliksu pat uzskatīja par galveno. Taču viņu sabiedrībā neviens ielauzties necentās. Abi turējās malā—tas bija redzams.
Vienīgi Boriss ievēroja, kā Fēlikss pārvēršas. Viņā norisinājās kāds neredzams process. Viņš pakļāvās Borisam un tomēr jau tiecās pēc patstāvības. Viņš nojauta, ka ne jau ar Borisu iesākas pasaule un ne ar Borisu tā beidzas. Viņu arvien vairāk interesēja pārējie nometnes biedri, it īpaši meitenes.
Taču dzīves pieredze Fēliksam bija pārāk niecīga. Aizraujošus notikumus viņš nezināja, bet burbuļus pūst viņam tika aizliegts. Viņš nezināja, kā vēl var sasmīdināt meitenes, un tāpēc, aizmirsis ēdienu, cītīgi vēroja viņas pie galda, neko neteikdams.
Meitenes, pats par sevi saprotams, to visu manīja. Meitenēm pat reizēm, par spīti viņu rūdījumam, sametās mazliet neērti. Sī zēna skatiens kliedza par . . . Kaut gan meitenēm nebija jāmin, par ko mēdz kliegt zēnu skatieni, viņas to zināja pavisam skaidri.
Trešajā dienā meitenes saprata, ka Fēlikss viņas ar kaut ko piesaista. Nebūt ne tajā nozīmē, kā citkārt varētu nodomāt. Viņas redzēja, ka Fēlikss atšķiras no pārējiem, taču nespēja apjaust, ar ko īsti. Fēlikss viņas interesēja kā rēbuss.
Starp citu, kad pie mums, uz Zemes, meitenes sāk minēt šādus rēbusus, tad līdz tai pašai nozīmei pārāk tālu nemaz nav.
Tomēr viena lieta — interesēties, cita — kā izrādīt interesi.
Meitenes pret Fēliksu izturējās nievājoši.
— Ko blenz uz mani? — meitene ar bizītēm uzklupa Fēliksam. — Man pat zupa kaklā iestrēga. Vai nevari skatīties uz citu pusi?
— Varu, — Fēlikss atbildēja. — Bet man gribas skatīties uz jums.
Tā arī bija viena no galvenajām Fēliksa dīvainībām: to, ko
normāli cilvēki parasti cenšas noslēpt, viņš klāja vaļā tieši. Ir, protams, cilvēki, kas māk jokot ar nopietnu seju. Taču Fēlikss runāja patiesību.
Tas bija pilnīgi skaidrs. Nevarētu teikt, ka meitenes būtu sajūsmā par tādu tiešumu. Sacīsim tā: nepatīkami viņām arī tas nebija.