Meitene ar garajiem matiem nebija tik skaista kā viņas draudzene. Tāpēc dzīve viņai bija iemācījusi domāt nedaudz ātrāk. Viņa pirmā aptvēra, ka Fēlikss ir spējīgs izšaut ne to vien. Viņa atskārta, ka par tēmu, kurš kuram vairāk patīk, Fēliksam nedrīkst uzdot tiešus jautājumus. Bez tam viņa pirmā apzinājās savu varu.
— Ēd, —« viņa skubināja, — un netraucē mūs.
Fēlikss paklausīgi ķērās pie ēdiena. Taču ne uz ilgu laiku. Arī klusējošs Fēlikss meitenes nezin kāpēc neapmierināja.
— Vai tavs draugs vienmēr ir tik nerunīgs? — meitene ar garajiem matiem vaicāja Borisam. To darīdama, viņa uz Fēliksu neskatījās.
— Vienmēr, — Boriss strupi atbildēja.
— Kāpēc?
— Kāda tev daļa?
Meitenes pie rupjībām nebija radušas. Turklāt viņas prata sevi aizstāvēt.
— Liec tu viņu mierā, —meitene ar bizītēm sacīja. — Vai tad tu neredzi, ka viņš ir no laukiem?
— Varbūt tu esi no pašas Maskavas? — Boriss atcirta. Viņš saprata, ka prātīgāk būtu gan klusēt. Taču arī kuļeminskiešiem ir sava patmīlība. Bez tam šīs meitenes Borisam nepatika jau no sākta gala, jo viņas gluži vai izstaroja savu sportisko meistarību.
— Mēs neesam no Maskavas, — Boriss saņēma atbildē. — Uz Maskavu mēs brauksim tikai jūlijā, uz PSRS meistarsacīkstēm.
— Uzmanies, ka neieņem netīšām pirmo vietu, — Boriss ļauni ņirgājās.
— Kur nu pirmo, — viņam tika pavēstīts ar tādu pieticību, ka zēns bija gatavs meitenei vieglītiņām iespert ar kāju pa viņas sportisko ceļgalu. —Ja nu vienīgi trešo, ļaunākā gadījumā otro . . .
Meitenes nezināja, par ko Boriss ir noraizējies. Kopš pirmās sastapšanās pie galda viņš šķita viņām drūms un nerunīgs. Tādi puiši meitenes neinteresēja. Vārdi «PSRS meistarsacīkstēs» un «otrā vieta» bija adresēti Fēliksam. Taču Fēliksu viņām neizdevās satriekt pilnīgi saprotama iemesla dēļ. Fēlikss joprojām klusēja. Tas jau izskatījās pēc apvainojuma.
— Ejam, Toma, — meitene ar bizītēm aicināja. — Vispār derētu pārsēsties pie cita galdiņa … Kā tev liekas?
— Varētu pārsēsties … — draudzene, stiepdama vārdus un likdama Fēliksam apjēgt to drausmīgo nozīmi, izteica savu piekrišanu.
Fēlikss apjēdza.
— Nevajag pārsēsties, — viņš izdvesa.
Izbīlis tika ievērots ar manāmu labpatiku. Meitenes pat nebija gaidījušas tik ātru uzvaru. Starp citu, kāpēc viņām šī uzvara bija vajadzīga, viņas pašas nezināja. Vienkārši — uzvara uzvaras pēc. Un meitenes bija riskējušas: pat ļoti sportiskām meitenēm neļauj mainīt galdiņus bez iemesla. Kas notiktu, ja viņām nebūtu lūgts palikt?
Meitenēm ar to šķita par maz. Viņas vēlējās arī Borisam piežmiegt asti. Boriss pats viņām nebija vairāk vajadzīgs kā krēsls, uz kura viņš sēdēja. Taču meitenes bija pieradušas nonākt pirmās pie finiša ikvienā skrējienā.
— Varētu arī nepārsēsties … — meitene ar garajiem matiem izmeta. — Mums tikai bail, ka neesam apnikušas tavam draugam, — Toma piebilda. — Vai ne, Ira?
— Jā, — Ira apstiprināja. — Man no viņa briesmīgi bail.
Meitenes lieliski saprata viena otru. Bez iepriekšējas norunas
viņas spēlēja teātri, ko varētu nosaukt par «bezkauņas savaldīšanu». Fēlikss visu ņēma par pilnu.
— Meitenes nevar apnikt, — viņš noteiktā balsī sacīja. — Meitenes ir labākas par visiem.
— Pat labākas par tavu draugu?
— Par manu draugu? — Fēlikss kļuva svārstīgs. — Es nezinu . . . Borja droši vien zina. Borja, vai viņas ir labākas par tevi?
Piekāpties Borisam negribējās. Un tomēr viņš saprata, ka ir tikai viena iespēja, kā pārtraukt izrādi: atbildēt to, ko meitenes gaida.
— Viņas ir labākas, — Boriss sacīja. — Viņas ir gudrākas. Viņas ir pat resnākas.
Meitenes bija apmierinātas. Viņām vienīgi nepatika piezīme par resnumu. Taču Fēlikss savā tieksmē pēc taisnības tūliņ steidzās paskaidrot Borisam, ka meitenes ir resnākas, tikai kopā ņemot; atsevišķi viņas ir daudz tievākas par Borisu.
Līdz ar to meitenes likās mierā. Viņas aizgāja prom gandarītas. Boriss uzbruka Fēliksam.
— Vai es tev esmu sacījis, ka meitenes ir labākas par visiem?
— Tu neesi sacījis. Es pats tā domāju. Tu man no rīta teici:
domā vairāk pats. Es sāku domāt pats un aptvēru, ka saprotu vairāk, nekā tu man stāsti.
— Domā, kas tev ienāk prātā. Tikai viss nav obligāti balsī jāstāsta. Viņas par mani smejas, un tu viņām piebalso.
— Viņas nesmējās, viņas pat nepasmaidīja.
— Kad smejas, nav obligāti jārāda zobi. Var runāt vienu un domāt kaut ko citu.
— Ko tad viņas domāja, kad runāja? — Fēlikss vaicāja,
— To tu ej un viņām uzprasi.
— Tūlīt iešu. — Fēlikss labprāt piecēlās no krēsla, taču Boriss viņu parāva aiz rokas.
— Sēdi! Kad es teicu «ej un viņām uzprasi», es nemaz negribēju, lai tu ietu un prasītu. Es gribēju teikt, ka nezinu, ko viņas domāja.
— Kāpēc tu uzreiz tā neteici?
— Es jau tev paskaidroju: ne vienmēr runā to, ko domā.
— Bet kas ir svarīgāk? — Fēlikss vaicāja.
Jautājums, ko Fēlikss uzdeva, nemaz nebija tik muļķīgs. Pats sev Boriss nekad to nebija pajautājis.
— Laikam svarīgāks ir tas, ko domā … — Boriss nepārliecināti sacīja. — Un tomēr — visu runāt nedrīkst. Ja visi zinās, ko citi domā, tad . . ,
Boriss aprāvās. Fēlikss gaidīja.
— … tad . . . gluži vienkārši būs šausmas! Tad nedrīkstēs ielaisties sarunā ne ar vienu muļķi! Uzreiz vajadzēs pateikt, ka viņš ir muļķis!
— Kāpēc tad ar tādu vispār jārunā?
— Arī taisnība … — Boriss sāka šaubīties. — It kā nemaz nebūtu iemesla. Paklausies, Fēliks, — vai tev nav kādi vieglāki jautājumi?
— Pagaidām nav, — Fēlikss sacīja. — Tagad es saprotu: meitenēm tu neteici to, ko domāji. Tu neuzskati, ka viņas ir gudrākas, labākas un resnākas.
— Bet viņām no manis itin nemaz nav bail, kaut arī sacīja . . .
— Tas viss nav saprotami, — Fēlikss teica.—Tomēr es domāšu un gan jau sapratīšu. Es vienmēr runāju to, ko domāju. Man jāzina, vai tas ir labi vai slikti.
— Kad uzzināsi, pasaki arī man. — Boriss pasmaidīja. — Tas būtu lieliski, ja tu šajā jautājumā varētu tikt skaidrībā.
Iedams laukā no ēdnīcas, Boriss nolēma, ka nebūtu nemaz tik briesmīgi, ja Fēliksam tiktu dota lielāka patstāvība. Pastāstīt par savu kosmisko izcelšanos viņš nevarēja, jo pats par to nekā nezināja. Toties viņa ērmīgie jautājumi un aizrādījumi neliecināja ne par ko citu kā vienīgi par šī zēna dīvainību, sak, cilvēks ar nelielu «novirzi», nekas vairāk.
Pēc pusdienām Fēlikss nozuda.
Boriss bija atstājis viņu uz dažām minūtēm vienu. Viņš aizskrēja līdz pastkastītei — iemest vēstuli Aleksejam Paličam. Kad viņš atgriezās, Fēliksa vairs nebija.
Boriss izskraidīja visu nometni: futbola laukumā zēni spēlēja, taču bez Fēliksa; stadionā — tukšums; basketbola un gorodku laukumā — visi, ko vien vēlies, tikai ne Fēlikss; guļamistabā, ēdnīcā, vingrošanas zālē — tāpat ne miņas no viņa . . .
Boriss jau nodomāja, ka Fēlikss būs «atsaukts», un viņam piepeši sametās neomulīgi.
Kamēr Fēlikss grozījās blakus, visu laiku vajadzēja būt nomodā un gaidīt nepatikšanas. Tagad viņa nav, un kaut kas likās nozudis līdz ar viņu. Varbūt šī sajūta radās tāpēc, ka Boriss vēl mūžā nebija saticis cilvēku, ko varētu saukt par draugu.