Boriss uzsāka meklējumu otro apli . . .
Fēliksam nekas briesmīgs nebija lēcies. Viņu bija pievākuši bibliotekāre Lilija Nikolajevna jeb vienkārši Lilija. Šorīt ēdnīcā viņa bija paziņojusi, ka pēcpusdienā klubā tiek aicināti interesenti, kas vēlas piedalīties pašdarbībā. Laiks bija lielisks, brīvdienas nupat kā sākušās, un nevienam negribējās kaut ko mācīties. Pa ziemu jau visi bija mācījušies līdz nelabumam.
Neviens nebija atnācis. Kluba vadītājs nervozēja. Jau kopš paša rīta viņu bija pārņēmis radošs noskaņojums — viņam nekavējoties gribējās radīt mākslu. Viņš sūtīja Liliju meklēt aktierus. Lilija centās, tomēr nevienu neizdevās savaņģot, izņemot Fēliksu. Fēlikss piekrita uzreiz. No Lilijas vārdiem viņš ne gluži visu saprata, taču viņam ausīs iekrita vārds «spēle».
Kluba vadītāju sauca par Marku Morkovkinu. Tā vismaz viņu sauca viņa māte. Mākslas pasaulē viņš bija pazīstams ar citu, skanīgāku vārdu: Venjamins Venjaminovs, toties draugu vidū — vienkārši
Ven-Vens. Kuļeminskas Kulturas pilī viņš vadīja vokāli instrumentālo ansambli, kas izpildīja slaveno dziesmu:
«Es eju pie tevis, vis-vis-vis, Tu nāc pie manis, nis-nis-nis . . .».
Mūziku un vārdus bija sacerējis pats Ven-Vens, no kā top redzams, ka viņš bija komponists un dzejnieks.
Kuļeminskā Ven-Vens bija pazīstams cilvēks. Taču viņam bija, tā teikt, vakara slava. Tie, kas apmeklēja viņa ansambļa koncertus, sapņoja kaut reizi viņam paspiest roku. «Dienas» kuļeminskieši viņu nepazina. Viņš tīkoja pēc vispārējas atzinības. Tāpēc Ven-Vens nolēma nodibināt teātri, kaut arī necilu, piemēram, bērnu teātri.
Viņš izlasīja dažas bērnu grāmatas un lugas. Tās likās pārāk primitīvas. Radās iespaids, ka šos darbus būtu rakstījuši cilvēki bērna prātā: ko, tā sacīt, redz, to, tā sacīt, raksta. Tas nešķita šodienīgi. Ven-Vens nebija nekāds puika, viņš zināja: modernā lugā jēga jāslēpj tik dziļi, lai neviens skatītājs nespētu pie tās nonākt ar pirmo piegājienu. Ja, piemēram, uz skatuves parādās zaķis un saka, ka sapnī redzējis vilku, tas nozīmē, ka zaķim gribas kļūt par lāci.
Ven-Vens pats uzrakstīja lugu, ar kuras palīdzību gatavojās sagriezt kājām gaisā bērnu teātri. Ven-Vens nenojauta, ka pieļauj parastu kļūdu, kas iesācējiem ģēnijiem ir raksturīga — pirmām kārtām viņi mēģina kaut ko sagriezt kājām gaisā. Visa pasaule viņiem rādās stāvam otrādi. Un viņi nemana, ka tas ir tāpēc, ka paši vēl pagaidām stāv kājām gaisā.
Lugu Ven-Vens uzrakstīja ar vieglu roku trijās nedēļās. Viņš dega nepacietībā to iestudēt. Taču vasarā Kuļeminskas skatītāji bija izklīduši pa nometnēm, un Ven-Vens dzinās pakaļ skatītājiem.
— Tas ir viss? — Ven-Vens jautāja, kad skatītāju zālē ienāca Lilija un Fēlikss.
— Ko es varu darīt? — Lilija vainīgi taisnojās. — Viņi negrib. Neiešu raut katru aiz rokas.
— Iegaumē, Lilija, — Ven-Vens bargi pamācīja, — mākslas pasaulē aiz apkakles neviens netiek vilkts. Tur ir mana kļūda — nevajadzēja braukt uz sporta nometni. Parastajā nometnē no gribētājiem nevaretu atkauties. Taču šī ir vienīga skatuve, kurai jumts pāri . . .
Ven-Vens ar skeptisku skatienu nopētīja Fēliksu. Jau no rīta viņš bija noskaņojies uz kupli apmeklētu mēģinājumu, uz lomu dalīšanu, uz talantu atklāšanu, uz savas lugas lasīšanu, uz savām gudrajām un precīzajām režisora piezīmēm. Domās bērni viņam jau sajūsmināti jautāja, kas ir šīs lugas autors, bet viņš — tāpat domās — kautrīgi neko neatbildēja, un bērni visu uzzināja no Lilijas.
Tagad Ven-Venam pretī stāvēja izstīdzējis puišelis džinsu kostīmā. Tiesa gan, viņš Ven-Venā raudzījās ar cieņu, un tas bija patīkami.
— Panāc pie manis, — Ven-Vens sacīja.
Fēlikss piegāja un apstājās pie estrādes, lūkodamies no apakšas uz augšu Ven-Venā un gudrodams, ko šis treneris ar viņu iesāks.
— Vai tu kādreiz esi spēlējis? — Ven-Vens skatījās uz Fēliksu vērīgi, caururbjoši, ar draudzīgu bardzību, apslēptu siltumu. No tāda skatiena nav iespējams neko noslēpt.
Te jāpiezīmē, ka tobrīd Ven-Vens jau sāka mēģināt. Tagad viņš sevi iztēlojās gluži cita teātra telpās. Viņš mēģināja savu nākotni.
— Esmu spēlējis, — Fēlikss sacīja. — Un tu?
— Ko tu man esi atvedusi, nelaimīgā? — Ven-Vens vaicāja, neskatīdamies uz Liliju.
Lilija satraucās. Viņa pieskrēja pie Fēliksa un parāva puišeli aiz rokas.
— Puisīt, vai tu esi aizmirsis, ka pieaugušie jāuzrunā ar «jūs»?
— Es nezināju, ka viņš ir pieaudzis, — Fēlikss sacīja, — turpmāk es teikšu «jūs».
Ven-Venam bija divdesmit trīs gadi, viņš izskatījās jaunāks par saviem gadiem, un tas bija mazliet nepatīkami.
— Prom, — Ven-Vens sacīja, nepaceļot balsi.
Fēliksam šis vārds jau bija zināms. Klusēdams viņš devās uz durvīm. Zēna paklausība režisoram iepatikās.
— Apstājies! — Ven-Vens pavēlēja. — Panāc šurp!
Fēlikss atkal pienāca pie estrādes.
— Ko tu esi spēlējis?
Fēlikss nezināja, ka pasaulē pastāv teātris. Vārds «spēlēt» viņam saistījās vienīgi ar spēli un nevis ar lomu, ko Ven-Vens šajā gadījumā bija domājis.
— Es esmu spēlējis futbolu, — Fēlikss sacīja.
— Humors? — Ven-Vens vaicāja, šūpodamies no purngala uz papēža un atpakaļ. — Humors—tā ir laba lieta. Protams, ja ir dziļi noslēpts . . . Kāp augšā, paņem to krēslu, sēdies un klausies. Lilij, tu arī panāc tuvāk.
Fēlikss paklausīgi izpildīja režisora norādījumu. Ven-Vens izvilka no džinsu aizmugures kabatas rullītī sarullētu burtnīcu, apsēdās un sacīja Fēliksam:
— Klausies uzmanīgi. Replikas būs vēlāk. Es nolasīšu nelielu fragmentu, un tu pacenties iejusties varoņu ādā. Par ko viņi domā? Ko viņi grib? Nekas vairāk pagaidām no tevis netiek prasīts. Lilij, tu arī pacenties reaģēt!
— Klausos, Ven-Ven, — Lilija atsaucās un padevīgi sastinga līdzās Fēliksam.
Lilijai bija apritējuši astoņpadsmit gadi. Visdiženākais aktieris, ko viņa bija redzējusi nevis televizorā, bet dzīvu, bija Ven-Vens. Lilija bija iemīlējusies.
— Tātad, — Ven-Vens teica, — šajā fragmentā darbojas tikai trīs personas. Kā tās sauc un viss pārējais būs noprotams no teksta.
Un Ven-Vens, pārlicis kāju pār kāju, sāka lasīt:
— «Neliels mūsdienu pagalms pie liela mūsdienu četrpadsmitstāvu nama. Darbība norisinās pa vertikāli. No kaut kurienes skan mūzika. Iespējams, ka tiek spēlēts Ravēla «Bolero». Iespējams arī, ka ne. Visticamāk tomēr, ka «Bolero». Jā, liekas, «Bolero». Kā tad.
Kola Zvaigznīte (pabāž galvu no trīspadsmitā stāva loga).
Ei, kas tur ir?
Oļa Sērdienīte (no otrā stāva loga). Putni, putni, nelidojiet garām!
Poļa Zagatiņa (dzied liftā). Ta-ra-ri-ra-ra, ta-ra-ri-ra-ra.
Kola Zvaigznīte. Vai tiešām tur neviena nav?
Oļa Sērdienīte. Saulīte, saulīte, neslēpies aiz pamales!
Poļa jau ir pirmajā stāvā. Klusēdama iznāk no lifta. Viņai rokās slidas.
Kola Zvaigznīte. Tātad neviena nav. Tātad man atkal izlicies. (Lec no palodzes lejā.)»
Ven-Vens beidza lasīt un vērīgi nopētīja klausītājus.
— Nu? — viņš vaicāja.
Fēlikss klusēja. Lilija viegli nosarka. Viņai ļoti gribējās pateikt autoram ko patīkamu, taču viņa nezināja, ko īsti vajag slavēt.