— Vai noskaņa ainā ir dota?
— Dota! — Lilija nopriecājās par priekšā pateikšanu. — Pat daudz noskaņu! Ļoti daudz!
— Galvenais te ir noskaņa, — Ven-Vens sacīja. — Kāpēc tad Oļa uzrunā putnus?
— Viņa grib tos pabarot, — Lilija minēja.
— Tas nav galvenais, — Ven Vens sadrūma. — Var barot, un var arī nebarot. Var vispār nekādu putnu nebūt. Olai ģimenē notikusi traģēdija. Aizgājis tētis. Pēc tam no viņas aizgājusi mamma. Palikusi viena vienīga vecmāmiņa, un arī tā ir kurla. Oļa ir mežonīgi vientuļa, viņai nav ar ko parunāties. Tas nepārprotami izriet no teksta. Viņa ir nonākusi izmisumā, viņa ir gatava sarunāties ar ikvienu, kas pagadī- tos, kaut ar putniem, kaut ar sauli. Lūk, kāpēc viņa piesauc putnus.
— Bet kur aizgājis tētis un mamma? — Lilija vaicāja.
— Tas nav galvenais, — Ven-Vens sacīja jau nedaudz aizkaitināts. — Nu, kaut vai uz kino. Kāda starpība? Svarīgi, ka visi šie bērni ir šausmīgi vientuļi. Viņus šķir moderno jaunbūvju stāvi. Viņi meklē cits citu un nespēj atrast. Tā ir pasaule bez draugiem. Kola grib ar kādu dalīties savos priekos — viņš šodien saņēmis trīs piecniekus. Taču arī viņš ir neizsakāmi vientuļš. Viņu neviens nedzird. Katrs ir ieslēdzies savā dzīvoklī. Lūk, kur būtība. Pat jautrā Poļa . . . Viņa tikai grib izlikties jautra. Patiesībā viņai ir šausmīgi skumji. Viņa dzied, lai slēptu skumjas. Un tomēr visi trīs ir vīrišķīgi bērni. Viņi pārkausē savu sāpi paši sevī. Šie bērni ir ar bagātu jūtu pasauli, tikai vārdos skopi. Vai tad tas nav saprotams? Starp citu, ja ir piezīmes, es labprāt tās uzklausītu.
— Piezīmju man nav, — Lilija paziņoja.
— Nē, saki vien, — Ven-Vens uzstāja, — nevar būt, ka viss ir tik gludi. — Es pagaidām vēl neesmu Šekspīrs, liec to aiz auss.
— Viens sīks jautājums … — Lilija uzdrīkstējās.
— Dieva dēļ, kaut desmit.
— Logi visiem ir vaļā . . . Tātad darbība notiek pavasarī vai vasarā?
— Pavasara beigās. Ir jau silts, taču mācības vēl nav beigušās. Neaizmirsti, ka Kola saņēmis trīs piecniekus.
— Kāpēc tad slidas?
— Tas ir absolūti skaidrs. Poļa nodarbojas uz mākslīgā ledus ar daiļslidošanu. Viņa nenes slidas vienkārši. Viņa tās nes . . . Nu, to, protams, vajag nospēlēt . . . Meitene nes slidas tā, ka skatītājiem kļūst absolūti skaidrs — viņa tikai vakar izslēgta no sekcijas. Viņa nevienam nav vajadzīga un nes sev pašai nevajadzīgās slidas. Un tomēr viņa dzied. Tur slēpjas viņas traģēdija. Starp citu, tas viss izriet absolūti skaidri no teksta.
— Tagad es saprotu, Ven-Ven. Tikai man ir žēl Koļas.
— Man arī žēl, — Ven-Vens nopūtās.—Tā jau ir viņa traģēdija.
— Bet vai tu nevari uzrakstīt tā, lai viņš nenosistos?
— Kas tev teica, ka viņš nositās? — Ven-Vens sadrūma.
— Viņš taču nolēca no trīspadsmitā stāva, — Lilija bikli atgādināja.
— Muļķe, — Ven-Vens iekliedzās. — Viņš nolēca nevis pagalmā, bet istabā. Tuk-šā istabā! Tā ir viņa traģēdija.
Fēlikss sēdēja klusēdams. Viņš jau bija aptvēris, ka šī spēle nav domāta viņam.
— Nu, un ko tu esi sapratis? — Ven-Vens pievērsās Fēliksam. — Kurš tev vislabāk patika?
— Oļa, — Fēlikss sacīja.
— Kāpēc?
— Viņa mazāk runā.
Ven-Vens saprata Fēliksu pēc sava prāta.
— Pa daļai tev taisnība, vecīt, — viņš teica. — Jo mazāk vārdu, jo grūtāk nospēlēt raksturu. Te, saproties, viss balstās uz noskaņu. Olas lomai mēs sameklēsim īstu meiteni. Bet kā tev patika pārējie bērni?
— Nekā.
— Kāpēc tad nekā? — Ven-Vens neizpratnē vaicāja.
— Viņi nerunā to, ko domā.
— Klausies, vecīt, — Ven-Vens manāmi aizkaitināts sacīja,—tā arī jābūt. Iedomājies, ka tu dzīvo tādā pašā mājā. Jūs visi esat šausmonīgi vientuļi, jūs tiecaties cits pie cita. Taču jūs šķir stāvi. Vai tiešām tu iesi svešā stāvā, pieklauvēsi pie svešām durvīm un sacīsi: «Nāciet pie manis.»?
— lešu,—Fēlikss atbildēja. — Bet, ja mani izslēgs no sekcijas, es nedziedāšu «ta-ra-ri-ra-ra».
— Laukā! — Ven-Vens pavēlēja.
Šoreiz Fēliksu neviens neaizturēja. Bet sadusmotais Ven-Vens tā arī nekad neuzzināja, ka šodien novadījis savā mūžā labāko mēģinājumu: viņš bija iemācījis Fēliksam saprast, ka dažādi cilvēki par vienu un to pašu var būt dažādās domās.
Ap šo laiku, kad Fēliksam tik neveiksmīgi beidzās mēģinājums, Boriss gāja riņķī nometnei jau trešo reizi — gāja, nelolodams ne mazāko cerību. Klubā viņš tā arī neieskatījās, un Fēliksa tur nemaz vairs nebija. Boriss bija apjucis: viņš nesaprata, ko iesākt, ko sacīt Aleksejam Paličam un kas vispār tagad notiks. Boriss domās pārcilāja visu, kas pēdējās dienās atgadījies, un savas vairtas tur neredzēja: viņš nebija izdarījis nekā tāda, lai Fēlikss tiktu «atsaukts». Un tomēr Boriss jutās vainīgs.
Toties Fēlikss jau stāvēja tur, kur tika atstāts, un Boriss, viņu ieraudzījis, kļuva tik priecīgs, ka pat noskaitās.
— Kur tu biji, kosmisko izbāzni? — Boriss kliedza, uzbrukdams Fēliksam. — Es visu nometni pa trim lāgiem izmeklēju!
— Tur, — Fēlikss sacīja, norādīdams uz kluba pusi. — Meitene Lilija mani pasauca spēlēt. Es domāju, ka mēs spēlēsim. Taču viņa bija runājusi nepatiesību. Tur bija treneris Ven-Vens. Sākumā viņš lasīja, pēc tam stāstīja. Meitene Lilija sacīja, ka visu saprotot, taču es redzēju, ka viņa nekā nesaprot. Es vēl mazāk sapratu. Borja, ja meitene Oļa saka: «Putni, putni, nelidojiet garām…» — kāpēc tas nozīmē, ka viņa vēlas apciemot Koļu?
Boriss saprata pat mazāk nekā Fēlikss. Ven-Vena luga Fēliksa pārstāstījumā skaidrāka nekļuva.
— Vai tavā ķobī nav viss sagriezies? — Boriss vaicāja, nedaudz satraucies. — Kāda Lilija? Kāda Oļa? Kāds sakars te ar putniem? Ko tu gvelz?
— Lilija ir īsta. Un treneris Ven-Vens ir īsts. Bet Oļa un Kola — uz papīra. Ven-Vens par viņiem daudz stāstīja, taču uz papīra bija pavisam kas cits.
Boriss atcerējās, ka no rīta ēdnīcā kāda meitene bija paziņojusi par mēģinājumu.
— Tu esi bijis mēģinājumā! — Boriss aptvēra. — Morkovkins jums nolasīja ainiņu un gribēja, lai jūs to nospēlētu. Atceries: spēlēt var ne tikai futbolu. Spēlēt var arī ģitāru vai teātri. To visu «spēlē». Morkovkins ir nevis treneris, bet kultūras darbinieks. Viņš vienreizēji vālē pa bungām.
— Viņu sauc nevis par Morkovkinu, bet par Ven-Venu, — Fēlikss iebilda.
— Neesmu dzirdējis. Zinu tikai, ka viņš ir Morkovkins. Un tu pie viņa vairāk neej. Man pietiek ar tavu pašdarbību.
— Viņš mani padzina, — Fēlikss sacīja bez mazākā apvainojuma.
— Sākumā viņš mani nosauca par vecīti, pēc tam — izdzina. Borja, vai tad es esmu kāds vecītis?
— Viņš tevi nosauca par vecīti tāpēc, ka tu viņam iepatikies.
— Kāpēc tad viņš mani padzina?
— Droši vien tu kaut ko aplamu sarunāji. Vai tu nebiji rupjš?
— Nē. Vienreiz es viņu uzrunāju ar «tu», tas viņam nepatika.
— Esi gan tu muļķis, — Boriss sacīja un tajā pašā mirklī apķērās, taču vārds jau bija izsprucis pār lūpām. — Laiks zināt, ka pieaugušie jāuzrunā ar «jūs».