— To es sen zinu. Es domāju, ka viņš nav pieaudzis. Borja, kāpēc tu . . .
— Diezgan jautāt, — Boriss viņu pārtrauca. — Par mēģinājumu es tev neko nevaru paskaidrot, jo pats tur neesmu bijis klāt.
Šoreiz Fēlikss neklausīja.
— Es nejautāju par mēģinājumu. Es tev gribu uzprasīt ko citu. Tu man arvien stāsti, skaidro vārdu nozīmes. Tu visu laiku ej kopā ar mani. Kāpēc citi zēni neiet kopā ar mani un neko neskaidro? Kāpēc tu viens pats?
— Tāpēc, ka es esmu tavs draugs, — Boriss atbildēja, priecādamies, ka Fēlikss nav pievērsis uzmanību vārdam «muļķis».
— Bet vai cilvēkam var būt tikai viens draugs?
— Var pat nebūt neviena.
— Vai divi draugi var būt?
— Var būt arī pieci.
— Kāpēc tad man nav pieci?
Tas bija viens no tiem jautājumiem, uz kuriem nav iespējams atbildēt. Boriss neprastu paskaidrot, kāpēc viņam pašam starp vienaudžiem līdz šim nav pat viena drauga. Uz tādiem jautājumiem parasti atbild: «Pajautā pats sev!» Taču arī tā nav atbilde, tikai atrunāšanās. Turklāt vēl Fēliksam tā atbildēt nedrīkstēja. Viņš dzīvoja uz Zemes tikai dažas dienas. Viņš nesapratīs, ka par draudzību jācīnās visu mūžu, bet to pazaudēt var dažās sekundēs.
— Nezinu, kāpēc tev nav pieci draugi, — Boriss atbildēja.
— Vienkārši tā sanācis.
— Bet kāpēc tev nav?
— Man neviens cits nepatīk. Atskaitot tevi, protams.
— Tagad man skaidrs, — Fēlikss sacīja. — Skaidrs par tevi, taču nav skaidrs par sevi. Man patīk visi zēni.
— Pat Degtjarjovs?
— Degtjarjovs man nepatīk. Ja viņš man gadīsies tuvumā, es atkal metīšos tevi aizstāvēt.
— Labāk nevajag, — Boriss teica. — Viņš tagad nevienam nepiekasās. Vai tavi jautājumi ir galā?
— Man ir vēl viens.
Boriss nopūtās. Fēlikss jautāja par lietām, par kurām Boriss nekad nebija domājis. Tomēr labāk atbildēt pašam nekā gaidīt, kamēr Fēlikss pajautās kādam citam.
— Labi. Tikai lai tas būtu pēdējais. Šodien ne par ko vairāk nejautā. Norunāts?
— Vairāk nejautāšu, — Fēlikss bija ar mieru. — Man nav skaidrs … Tu mani nosauci par «kosmisko izbāzni» . . .
— Tas bija joks.
— Tu mani nosauci par «muļķi» . . .
— Arī joks.
— Bet Ven-Vens mani nosauca par «vecīti». Kas tad es īstenībā esmu?
— Es jau tev paskaidroju: par «vecīti» sauc cilvēku, kurš patīk. Bet «izbāznis» un «muļķis» ir joku vārdi.
— Nē, — Fēlikss stingri noteica,—tie nav joki. Es jau zinu: joks ir tad, kad smejas. Tu nesmējies. Tie ir slikti vārdi.
— Piemēram, izb … — Boriss sacīja, taču laikā aprāvās. — Vispār tev taisnība. Tie nav īsti labi vārdi. Ja tev tos saka kāds no malas, tu drīksti apvainoties. Bet, ja šos vārdus saka draugs, tie iegūst gluži citu nozīmi. Es tevi varu nosaukt par muļķi vai sivēnu, vai mūdzi. Un tev uz mani nav jāapvainojas. Tas viss ir sacīts pa draugam. Saproti? Līdzīgi «vecītim».
— Nu es saprotu, vecīt, — Fēlikss teica.
— Tad ir labi. Iesim uzspēlēt futbolu.
— Ejam, muļķi! — Fēlikss nopriecājās. — Es jau sen neesmu spēlējis futbolu, mūdzi.
Boriss nodrebēja, un Fēlikss to manīja.
— To es tikai tev, izbāzni, — viņš paskaidroja. — Nevienam citam es tā neteikšu.
ASTOTĀ diena pratināšanas, pratināšanas
Karuselis, ko bija iedarbinājis Augusts Janovičs, joprojām riņķoja virs Kuļeminskas. Arvien jauni pilsoņi, pašiem nemanot, tika ierauti tā riņķojumā.
Vecais frizieris nesteidzās, taču arī velti laiku nezaudēja. Rimbulīši un līnijas tika pārzīmēti uz lielas rasējamās lapas, ko viņš bija nopircis grāmatnīcā.
— Vai tad jūs, August Janovič, taisāties par mākslinieku? — jautāja viņam pārdevēja, kura valkāja Augusta Janoviča veidoto burkānu krāsas frizūru.
— Nē, — Augusts Janovičs noslēpumaini atbildēja,—tas būs eksperiments, nekas vairāk.
Vārds bija visnotaļ zinātnisks, un pārdevējas skatiens kļuva nedaudz domīgs: eksperimenti frizētavā—tas var ieinteresēt ikvienu sievieti. Augusts Janovičs izmantoja mirkli un iepina sarunā savu tradicionālo jautājumu par Alekseju Paliču. Tomēr, atskaitot papīra lapu, viņš šoreiz no veikala neko neiznesa.
Mājās Augusta Janoviča rasējamā lapa tika novietota pie sienas virs tā gultas gala, kurā atradās viņa papēži. Vēlu vakarā iemigdams un agri no rīta pamozdamies, frizieris ar labpatiku pētīja šo lapu.
Patiesību sakot, neredzamais prāta darbs gandrīz jau bija galā. Pienācis laiks rīkoties. Taču, kā rīkoties, Augusts Janovičs vēl nebija izlēmis.
Aleksejs Paličs viņam neatgādināja cilvēku, kas ir spējīgs izdarīt noziegumu. Ja nu vienīgi kāds sīkums . . . Nē, sīkuma dēļ skolotājs ir pirkstu nepakustinās. Te slēpjas kas lielāks. No grāmatām Augusts Janovičs zināja, ka taisni sīkumu dēļ iekrīt lieli noziedznieki; iesācēji uzreiz ķeras pie slepkavības. Taču slepkavība un Aleksejs Paličs friziera smadzenēs nekādi nesaistījās: viņš pazina skolotāju divdesmit gadus.
Godīgi sakot, Augusts Janovičs pat nezināja, kā rīkosies, ja atklāsies kas nopietns. Viņš cienīja un augstu vērtēja Alekseju Paliču kā cilvēku. Tomēr nemiera pilnajam večukam bija tāda daba, ka, iesācis izmeklēšanu, viņš nejaudāja apstāties.
Augusts Janovičs darbā bija apzinīgs. Un, palikdams uzticīgs savam principam, viņš apstrādāja klientus ar žileti un ar mēli, un drīz vien divi pēdējie upuri, sapinušies nevainīgu jautājumu tīklos, izpauda šo to noderīgu.
Par priekšpēdējo upuri krita ugunsdrošības inspektors.
Augusts Janovičs jau bija tiktāl iepraktizējies, ka prata jebkuru sarunu — vai tā būtu par laika apstākļiem vai neitronu bumbu — novest līdz Aleksejam Paličam.
— Jums ir smags darbs,—frizieris līdzjūtīgi piezīmēja, ieziepēdams inspektoru. — Smags un nepateicīgs.
— Tieši tā — nepateicīgs. — Inspektors bija tādās pašās domās.
— Pateicību mēs nemaz negaidām. Kaut viņi, blēži, vismaz nebūtu slēpuši . . . Sabāž drošinātājos naglas un staigā kā svētie. It kā mēs sevis dēļ censtos. Es taču nevaru katrā korķī ielīst. Toties viņš ir laimīgs — inspektors nepamanīja. Un vēlāk — ugunsgrēks. Cilvēki cieš pašu vainas dēļ. Savas muļķības dēļ. Re, pirms dažām dienām Stacijas laukumā nodega māja . . . Un kāpēc? Es jums teikšu atklāti: instalācijas dēļ.
— Māja — tas vēl nav tik briesmīgi, — Augusts Janovičs sacīja.
— Pašu māja, paši lai dedzina, ja grib. Bēdīgāk ir, ja cilvēki cieš. It īpaši bērni. Zināt, silīte vai bērnudārzs, vai, piemēram, skola . . .
— Nu, bērnu iestādēs mēs pārbaudām katru centimetru. Tur ir īpaša pieeja.
— Un pareizi darāt,—frizieris vilka uz savu pusi. Ugunsgrēks skolā — baismi pat iedomāties. Vai skolu jūs bieži pārbaudāt?
— Nesen biju. Viņiem tur krietns saimnieks: visu uztur pilnīgā kārtībā.
— Gadās, ka augšā viss kārtībā, bet kādā citā vietā — pa roku galam. Piemēram, pagrabā . . .
— Pagrabus mēs tāpat pārbaudām. Es biju arī pagrabā. Tur viņiem spēka tīkls. Bet viss izdarīts gods godam. Tā ka par skolu varat nebaidīties.
Augustam Janovičam šķita, ka inspektors virzās pretī mērķim pārāk lēni. Varbūt viņš skolotāju nemaz nebija saticis? Taču frizieris zināja, ka izmeklēšanā vajadzīga pacietība. Nepieciešamais vārds var pasprukt negaidot. Un tas paspruka.