— Priekš kam tad spēka tīkls? — Augusts Janovičs pavaicāja vienkārši tāpat, lai uzturētu sarunu.
— Virpai. Aleksejs Paličs tur ierīkojis veselu darbnīcu.
— Nu, Aleksejs Paličs gan no jums droši vien neko neslēpa? Vai ne? Neparasti apzinīgs cilvēks.
— Aleksejs Paličs ir vīrs uz goda, — inspektors piekrita.
— Un jūs, saprotams, neko neatradāt.
— Neko neatradu. Viss pilnīgā kārtībā.
Bija skaidri redzams, ka inspektors nesteidzas paziņot ko nozīmīgu. Augustam Janovičam bija tāda sajūta, ka viņš ripinātu pa nogāzi augšā mucu, piebāztu pilnu ar akmeņiem.
Inspektoram vēl nenoskūta bija palikusi vienīgi virslūpa. Augusts Janovičs nolēma doties triecienuzbrukumā.
— Vai tur bija vēl kāds kopā ar Alekseju Paliču?
— Kopā ar Alekseju Paliču? Neatceros. Tā kā neviena nemanīju.
— Tiešām neviena? — Augusts Janovičs vaicāja, nolēmis, ka neko noderīgu izmeklēšanai viņa klients nepateiks. — Itin neviena?
— Neviena. Ak tā, bija vēl viens puika.
— Redzat nu, — Augusts Janovičs atdzīvojies sacīja. — Taisni par puikām ir runa. Pie ugunsgrēkiem puikas parasti ir tie lielākie vaininieki. Visu laiku kaut ko spridzina, dedzina; gandrīz katram ir sērkociņi kabatā. Bet daži, iedomājieties tikai, smēķē . . .
— Šis diezin vai. Liekas nopietns zēns.
— Interesanti,—frizieris skeptiski, ironiski, kā arī ar šaubām, neuzticību un sarūgtinājumu jautāja, — kur tad mūsu laikos Kuļe- minskā var sastapt nopietnu jaunu cilvēku? Kurš tad ir šis unikālais jauneklis?
— Kuļikovs. Rotaļlietu fabrikas direktora dēls. Gan es nonākšu arī līdz šim direktoram! Kokmateriālu atgriezumus, saprotiet, izgāž līdzās katlu mājai. Iedomājieties tikai! Kādu dienu iegriežos fabrikā . . .
Inspektors jau bija noskūts kā līgavainis pirms kāzām. Taču Augusts Janovičs ar precīzu otiņas triepienu aizsmērēja viņam muti un ņēmās ieziepēt vaigus trešo reizi. Ar šo paņēmienu frizierim izdevās inspektoru uz mirkli apklusināt. Citkārt Augusts Janovičs būtu viņu uzklausījis, kā uzklausīja visus. Ne jau velti frizieris zināja gandrīz visu par visiem kuļeminskiešiem. Tomēr šobrīd nedrīkstēja ļaut inspektoram izplūst un novirzīties no galvenā.
Augusts Janovičs novilka žileti pa inspektora gludo vaigu, noslaucīja viņam lūpas ar salveti un tikai tad turpināja sarunu:
— Vai bez Kuļikova tur neviena vairāk nebija?
— Fabrikā? Tur jau tā lieta, ka pašu Kuļikovu es nesastapu . . .
— Nevis fabrikā, bet pagrabā, — Augusts Janovičs sausi sacīja.
— Kas jums ir ar to pagrabu? — inspektors īgni izmeta. — Kas jūs interesē šajā pagrabā? Vai zeltu esat tur noracis?
— Zelts man ir citā vietā, — Augusts Janovičs aizrādīja. — Bērni — tas ir mūsu zelts. Mani interesē, vai tur nebija vēl citi bērni?
— Runājot par bērniem, es jums teikšu … — inspektors iesāka.
Smidzinātāja aukstā duša lika inspektoram apklust. Parasti Augusts
Janovičs ļāva visiem izrunāties līdz galam. Taču šobrīd viņš nepārprotami sajuta, ka no inspektora neko vairāk neizspiedīs: tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nebija vairs ko izspiest. Bet aiz durvīm gaidīja citi klienti.
Kad inspektors jau bija norēķinājies, viņš pēkšņi paziņoja:
— Vispār tur bija vēl kāds puišelis. Kuļikova brālis.
— Kāpēc cilvēkam nevarētu būt brālis? — Augusts Janovičs noburkšķēja, jau noskaņodamies uz nākamā klienta nopratināšanu.
— Tikai tas nebija viņa brālis,—inspektors pavēstīja. — Brāli es arī pazīstu: viņš visu laiku trinas ap ugunsdzēsējiem. Uz redzēšanos, August Janovič.
— Pagaidiet!—Frizieris viņu aizturēja. — Kā šis brālis vai ne- brālis izskatījās?
— Kā jau parasti. Puika kā puika.
— Ak šie puikas, — Augusts Janovičs sacīja. — Visi viņi pirmajā brīdī izskatās parasti. Šodien puika, rīt jau ieradīsies skūt bārdu. Nākamais!
Inspektora informācija, nākusi ar tādām pūlēm, izrādījās pati svarīgākā no visām līdz šim iegūtajām. Džinsu kostīms, Jefrosiņjas Dmitrijevnas «spoks», kedas, nauda, pārskaitīta uz sporta nometnes, pie kam — bērnu! — sporta nometnes rēķina,—tie visi bija simpātiski, taču netieši pierādījumi. Beidzot bija uzradusies dzīva persona — «ne-brālis», kurš nezin kāpēc ticis uzdots par brāli; tagad kļuva pavisam skaidrs, ka Aleksejs Paličs un Boriss Kuļikovs kādu slēpj. Iepriekšējo izmeklēšanu varēja uzskatīt par izbeigtu. Līdz maiņas beigām laika bija atliku likām. Augusts Janovičs nopratināja vēl dažus klientus, tomēr, neko jaunu neuzzinājis, jau gribēja mest mieru. Taču maiņas beigās aiz stikla durvīm parādījās sporta nometnes priekšnieka staltais augums.
Nometnes priekšnieks bija gados jauns un visnotaļ moderns cilvēks. Pret Augustu Janoviču viņš nekādu Tpašu cieņu nejuta. Viņam bija vienalga, vai frizieris Kuļeminskā nostrādājis četrdesmit gadus vai četrdesmit dienas, — ka tik labi noskuj. Tāpēc nopratināšana pēc Augusta Janoviča izstrādātās sistēmas uzreiz aizgāja šķērsām.
— Jums ir grūts darbs, — Augusts Janovičs, ieziepēdams klientu, līdzjūtīgi aizrādīja. — Smags un nepateicīgs.
Parasti šī piezīme trāpīja taisni mērķī: gandrīz ikviens klients uzskatīja, ka viņa darbs ir smagāks nekā citiem un ka viņu pienācīgi nenovērtē. Šoreiz gadījās kļūme.
— Kāpēc grūts? Pilnīgi normāls darbs.
— Nu … — Augusts Janovičs sacīja. — Darbs ar bērniem . . .
— Man patīk strādāt ar bērniem.
Klients apklusa. Klusēja arī frizieris, sakopodams domas. šī sistēma nederēja, bet citu Augusts Janovičs nezināja. Viņš bija pieradis, ka klients ātri vien noskaņojas uz atklātu sarunu. Krēslā iesēdinātais, palagā ievīstītais klients parasti izjūt zināmu bezspēcību, viņš ir viegli vadāms.
Šis klients bija tiepša.
— Neuztrauc? — Augusts Janovičs vaicāja, cenzdamies sasiet pārtrūkušo sarunas pavedienu.
— Nē.
Saruna nevedās. Taču tā bija nepieciešama, šim klientam bija gluži vai pienākums kaut ko zināt.
— Vai šovasar jums daudz bērnu? — Augusts Janovičs jautāja.
— Simt trīsdesmit septiņi.
— Šermuļi skrien caur kauliem pat iedomājoties! — Augusts Janovičs noskurinājās. — Pabarot tādu baru — klusais vājprāts.
— Tam nolūkam ir speciāli cilvēki. — Klients paraustīja plecus.
— Esiet tik laipns, neraustieties, — Augusts Janovičs bargi aizrādīja. — Man rokās ir žilete, nevis jūsu ēdnīcas nazis.
— Jūs visu laiku ar mani sarunājaties. Nerunājiet jūs, tad arī es klusēšu.
Augusts Janovičs saprata — ja viņš tagad pārtrauks sarunu, tad vēlāk to atsākt būs daudz grūtāk.
— Varat nepievērst man uzmanību, — viņš sacīja. — Es esmu pieradis strādājot runāt. Starp citu, no tā jūsu frizūra nebūs sliktāka. Pamēģiniet visu dienu nostāvēt pie krēsla klusējot. Es necērpu aitas
un nedzenu bārdas auniem. Visi mani klienti, jūsu zināšanai, ir cilvēki. Un frizieri, jūsu zināšanai, sendienās bija vieni no cienījamākiem cilvēkiem. Mati, lai jūs zinātu, aug ne tikai ganiem, bet arī karaļiem. Pieņemsim, ka jūs esat karalis.
— Es drīzāk esmu gans. — Nometnes priekšnieks pasmaidīja.