Klienta smaids Augustu Janoviču nedaudz iepriecināja.
— Jā, — viņš turpināja, — jums ir liels ganāmpulks. Redziet, mēs nupat esam atgriezušies pie tā, ar ko sākām. Jums ir sarežģīts darbs gluži kā . . .
— Gluži kā ikvienam citam.
— Nē, piedodiet, nav vis kā ikvienam citam, — Augusts Janovičs iebilda, pēkšņi ieraudzījis, ka virs bezdibeņa pavīd šaura, nedroša laipa, kas ved pie Alekseja Paliča. — Ja jau runājam par ikvienu, tad runāsim par ikvienu skolotāju. Mūsdienu skolotāji -*- tie ir katordz- nieki. Viņi ir nolemti visu mūžu darīt labu. Bet ko viņi saņem pretī no saviem audzēkņiem? Atvainojiet — rupjības un muļķīgas iesaukas.
— Blēņas, — klients vienaldzīgi piezīmēja.
— Kā tad tā — blēņas?! — Augusts Janovičs sašuta, jo nebija pieradis dzirdēt no klientiem tik kritiskus vērtējumus par savām runām.
— Tāpat vien — blēņas. Labs skolotājs ne tikai dod saviem audzēkņiem, bet arī saņem no viņiem.
— Interesanti, ko tad no viņiem mūsu dienās var saņemt? — Augusts Janovičs vaicāja.
— Jaunību, — klients strupi atteica.
— Kādā nozīmē jūs to domājat?
— Viņi visu laiku aug. Mainās. Liek domāt.
— Jaunību … Es pazīstu cilvēkus, kas strādā skolā divdesmit gadus. Pa šo laiku neviens no viņiem nav kļuvis jaunāks. Mati, atvainojiet, nav vienīgais, kas liecina par to. — Skatīdamies uz klientu spogulī, Augusts Janovičs bargi paraustīja ūsas, bet tas klientu nebūt nesamulsināja.
— Varbūt tomēr ķersimies pie darba? — nometnes priekšnieks vaicāja.
Kā jau visi veci cilvēki, Augusts Janovičs bija viegli aizvainojams. Bez tam frizieris bija pieradis, ka pret viņu vienmēr izturas ar cieņu. Tikai no viņa un ne no viena cita bija atkarīgs cilvēciskais skaistums — ārējais, visvairāk acīs krītošais skaistums. Tāpēc der atzīmēt, ka saruna ar necienīgo klientu prasīja krietnu vīrišķību. Kaut arī Augustam Janovičam bija no kā pamācīties: dižo policijas komisāru un privātdetektīvu ēnas bija noslēpušās frizētavas stūros.
Augusts Janovičs nopūtās un turpināja:
— Mēdz gan būt arī lieliski skolotāji. Piemēram, Aleksejs Paličs Muhins.
Nometnes priekšnieks klusēja.
— Tas cilvēks ir pelnījis pieminekli.
— Viņš vēl nav nomiris, — klients piezīmēja.
— Tātad jūs pazīstat šo lielisko cilvēku?
— Pazīstu.
— Varu galvot — jūs pie viņa esat mācījies.
— Esmu.
— Teikšu vēl vairāk: jūs pie viņa esat mācījies, taču tagad ar viņu nesatiekaties.
— Satiekos.
— Teikšu vēl vairāk: jūs satikāties ar viņu gluži nejauši.
— Paklausieties, ko jums vajag? — klients piepeši jautāja.
— Man? — Augusts Janovičs nedaudz apstulba. — Man absolūti neko nevajag. Tikai interesanti, kur mūsu dienās var satikties bijušais skolnieks ar veco skolotāju?
— Pieņemsim, ka manā kabinetā.
— A-ā-ā … — Augusts Janovičs novilka. —Jā, jā. Viņš bija pie jums atnācis ar kādu zēnu.
— Viņš bija atnācis viens. Varbūt jūs man tomēr pateiksiet skaidri un gaiši: ko jums no manis vajag?
— Absolūti neko.
— Kāpēc tad jūs uzdodat jau sesto jautājumu par Alekseju Paliču?
— Vai tiešām sesto? — frizieris izbrīnījās. — Piedodiet, es neskaitu.
— Toties es skaitu. Kāpēc jūs interesē nezin kāds zēns? • — Liekas, Aleksejs Paličs kaut ko sacīja . . .
— Liekas vai sacīja?
Nometnes priekšnieka jautājumi sekoja strauji cits citam un bez pauzēm. Augusts Janovičs tik tikko spēja izlocīties. Frizieris savus jautājumus uzdeva, iepriekš sagatavojies, toties klients izlūkošanai laiku netērēja.
— Pat ja būtu teicis, kāda jums gar to visu daļa?
— Ak kungs! — Augusts Janovičs žēlabaini izdvesa. — Vai tiešām mūsu dienās klientam neko nedrīkst pajautāt?
— Jautājiet!
— Kas tad man jājautā? — Augusts Janovičs pagalam apjuka.
— Ko jūs gribat uzzināt?
— Es neko negribu, — Augusts Janovičs aizstāvējās, jau vēlēdamies, kaut klients ātrāk pazustu no šejienes. — Kāpēc man kaut kas jāgrib?
— Es redzu, ka jūs ļoti interesējaties par Alekseju Paliču un par nezin kādu zēnu, kurš pie manis nav bijis.
— No jums piecdesmit kapeikas, — Augusts Janovičs noburkšķēja uz labu laimi un turklāt apšmauca sevi par kapeikām trīsdesmit.
— Vai šis zēns ir jūsu radinieks? — nometnes priekšnieks jautāja.
— Pasarg dievs . . .
— Paziņa?
— Dieva vārds, ne . . .
— Kāpēc tad jūs par viņu interesējaties?
— Atvainojiet, — Augusts Janovičs sacīja, nedaudz novērsdamies no klienta, kas tagad bija piecēlies kājās.
— Lūdzu, — nometnes priekšnieks salti piezīmēja. — Nākamreiz netaustieties apkārt, bet sakiet uzreiz. Tā būs vienkāršāk. Ziņoju: zēns, kas jūs interesē, atrodas pie mums nometnē. Aleksejs Paličs tik tiešām par viņu rūpējās. Es izrakstīju viņam ceļazīmi. Tas nav gluži likumīgi, bet gan pārdzīvosim. Vai jautājumi vēl būs?
— Es tāpat vien … — Augusts Janovičs aizstāvējās. — Rūpēdamies par bērniem.
— Ar šīm rūpēm mums viss kārtībā, — nometnes priekšnieks noskaldīja. — Tā kā guliet mierīgi, dārgais biedri. Paldies — un uz redzēšanos!
Nometnes priekšnieks atsperīgā, sportiskā solī izgāja laukā.
Augusts Janovičs, viņam aizejot, parādīja mēli. Viņš bija apmierināts: arī jaunajiem mūsdienu' priekšniekiem bija savas vājās vietas. Sim te vājā vieta bija pašpārliecinātība. Augusts Janovičs gluži vienkārši uzreiz neaptvēra, ka ar tādiem cilvēkiem vislabāk spēlēt atklātām kārtīm.
Taču, lai arī kā nebūtu, prāta spēle līdz ar to tuvojās nobeigumam. Vajadzēja izšķirties par konkrētu rīcību.
DEVĪTĀ DIENA Spēles pieaugušajiem
Kamēr Augusts Janovičs nodarbojās ar nopratināšanu, Aleksejs Paličs, neko nenojauzdams, pieņēma eksāmenus. Sākumā viņš gan uztraucās, jo nezināja, kas notiek nometnē. Skolotājs saprata, ka pirmās dienas Borisam un Fēliksam būs pašas grūtākās. Tad, saņēmis vēstuli no Borisa, Aleksejs Paličs nedaudz nomierinājās. Viņš gaidīja svētdienu, lai varētu doties uz nometni.
Boriss joprojām «ganīja» Fēliksu. Laikam gan viņš būs kļūdījies, domādams, ka vēlāk ar Fēliksu būs vieglāk. Fēlikss aprada ar jaunajiem apstākļiem ātri, pat pārāk ātri. Ja agrāk nepatikšanas varēja rasties viņa «muļķības» dēļ, tad pašlaik viņš bija kļuvis bīstami «gudrs». Pildīt vecāku pienākumus Borisam kļuva grūtāk nevis ar katru dienu, bet ar katru stundu. Starp citu, nekas interesants no Fēliksa dzīves garām netiks palaists. Tāpēc atgriezīsimies pie Augusta Jano- viča.
Tās dienas vakarā, kad bija notikusi samērā nepatīkamā, toties ārkārtīgi svarīgā saruna ar sporta nometnes priekšnieku, Augusts Janovičs pēdējo reizi ķērās pie savas shēmas. Viņš to par jaunu pārzīmēja — shēma izskatījās lieliski. īpaši labi bija izdevies aplis «A. P.». Kur sprukt šim «A. P.» vairs nebija. Labpatikā Augusts Janovičs pat paspēra vairākus soļus, it kā dejodams «fokstrotu», par kuru pirms četrdesmit pieciem gadiem bija saņēmis balvu.
Pēc tam Augusts Janovičs sāka kravāties.
No vecā portfeļa, ar kuru viņš gāja uz pirti, frizieris izņēma beržamo un ziepes. To vietā ielika divas maizes šķēles, apsmērētas ar sviestu, un divas — ar biezpienu. Turpat ieslīdēja pudele minerālūdens, glāzīte, korķviļķis, tumšās acenes futrālī, cepurīte ar nagu un uzrakstu «Tallinn», konfekšu maisiņš un caurspīdīgs polietilēna lietusmētelis. Virsū tika uzstūķēta plāna sedziņa. 2ēl bija sedziņas, tomēr nekas piemērotāks neatradās. Brīdi padomājis, Augusts Janovičs vēl iebāza mazu spilventiņu.