Tad frizieris likās gulēt. Rīt viņu gaidīja grūta diena. Ja viņš zinātu, cik grūta . . .
Nākamās dienas rītā divi cilvēki devās sporta nometnes virzienā.
Vienam no viņiem šis ceļš bija ierasts: Serjoga pa to gāja trešo reizi. Slapstīdamies ap nometni, viņš iztālēm ar acīm brāli bija vairākkārt notvēris, reizes desmit «ievainojis» un sen ievērojis,ka brālis turas kopā ar kādu nepazīstamu zēnu. Un vēl Serjoga bija pamanījis, ka tad, kad nav nodarbību, brālis aizved zēnu klusā mežmalā un tur viņi nezin par ko ilgi sarunājas.
Tomēr visaugstākais sasniegums un izlūka lepnums bija tas, ka brālis ne reizes viņu nebija pieķēris nometnes teritorijā. Kaut gan Serjoga ielavījās arī tur. Viņš piezagās pie guļamistabas logiem, muka aiz ēdnīcas, ierīkoja slēpņus stadionā zem soliem. Serjoga zināja, kas tiek pasniegts pusdienās un kas — brokastīs.
Reizēm viņam izdevās pietuvoties brālim pat divdesmit metru attālumā. Tomēr viņš ne reizes netika pamanīts, un tas deva Serjogam vien viņam saprotamu gandarījumu.
Neviens nepievērsa zēnam uzmanību, jo pa nometni klimta daudz mazu puišeļu: audzinātāju, pavāru, apkopēju un citu darbinieku bērnu.
Otrs ceļotājs, protams, bija Augusts Janovičs. Viņam nebija izstrādāts noteikts plāns — vienkārši gribējās uz šo zēnu paskatīties.
Pilnīgi pareizi izsecinājis, ka noslēpumainajam zēnam vajadzētu uzturēties Borisa Kuļikova sabiedrībā (kāpēc gan citādi shēmā pie viņa veda tik daudz līniju?), viņš nolēma paslēpties mežā un novērot pa gabalu.
Viņam uzreiz paveicās. Nometnes teritoriju no meža varēja labi pārredzēt, un citu bērnu vidū viņš ieraudzīja Borisu kopā ar kādu puišeli slājam pāri stadionam uz mežu. Viņi gāja pa taisno. Augusts Janovičs devās gar mežmalu, neizlaizdams abus mazos noziedzniekus no acīm.
Frizieris nekad nebija aizrāvies ar pastaigām pa mežu. Nodzīvojis visu mūžu Kuļeminskā, viņš nespēja atšķirt ne apsi no liepas, ne dzeguzi no dzeņa. Kad sieva vēl bija dzīva, Augusts Janovičs bija spiests kopā ar viņu pastaigāties pa meža taciņām, taču gandrīz vienmēr mežā bija te pārāk vēsi, te pārāk smacīgi. Vilktin vilka mājās — pie mīļotajām grāmatām un pulverīšiem pret saaukstēšanos.
Minūtes piecpadsmit pagāja, kamēr Augusts Janovičs tika pāri strautiņam, kas pagadījās ceļā. Strautiņš bija apmēram pusmetru plats, un lēkt pāri večuks neiedrošinājās. Viņš pagājās gar krastu uz vienu pusi, uz otru, tomēr šaurāku vietiņu neatrada. Nācās noaut kājas un uzlocīt bikšu staras. Taču strautiņš bija padziļš. Apsēdies krastā, frizieris iemērca kāju ūdenī — dibenu aizsniegt neizdevās. Pie tam krasts zem viņa nelāgi ieliecās un nodrebēja. Nācās apaut kājas un nolaist bikšu staras. Atlika tikai viens ceļš — pa šmaugo bērzu, kas bija nokritis šķērsām pāri strautam. Augusts Janovičs nometās uz ceļgaliem un tad nogūlās ar vēderu uz bērza. Arī bērzs izturējās nelietīgi — liecās, ķērās ar tāšu krunkām drēbēs. Lejā mutuļoja pusmetru plata straume, kurā ieveļoties varēja noslīkt vai dabūt iesnas.
Par laimi, nogūlies uz koka, viņš ar rokām varēja aizsniegt pretējo krastu. Līdz ar to ķermeņa pirmās puses drošība bija garantēta. Domās atvadījies no pakaļgala, frizieris krampjaini pievilkās, un abas puses otrā krastā no jauna savienojās.
Augusts Janovičs piecēlās, nopurināja drēbes, lepni paraudzījās uz pievārēto strautu un konstatēja, ka viņā krastā palicis portfelis.
Frizieris atkal nometās uz ceļiem utt. . . .
Pēc piecpadsmit minūtēm Augusts Janovičs jau noslēpās mežmalā iepretim tai vietai, kur sēdēja Boriss un nepazīstamais zēns. Viņi sarunājās, taču no šejienes neko nevarēja dzirdēt.
Augusts Janovičs izvilka no portfeļa plāno sedziņu, izklāja to zem krūma, nolika spilventiņu, uzmauca galvā cepuri «Tallinn» un nogūlās uz vēdera.
Pagāja piecpadsmit minūtes. Zēni joprojām sarunājās. Puišelis ne ar ko īpašu neizcēlās, tomēr friziera skatiens ievēroja ir džinsu kostīmu, ir jaunās kedas. Tas bija daudz konkrētāk par siluetu ar zilajām adatiņām.
Patiesībā tagad varēja doties prom: viss bija apstiprinājies. Taču Augusts Janovičs vēl uz nezin ko cerēja. Turklāt frizieris nenojauta, ka viņu jau piemeklējusi ķeza.
Ķeza tuvojās no citas puses ar īsiem pārskrējieniem. Nevarētu teikt, ka tā pārvietojās bez trokšņa—sprakstēja zariņi, zem kājām čabēja pērnās lapas —, tomēr no tās puses Augusts Janovičs briesmas negaidīja. Viņš vispār nekādas briesmas negaidīja.
No citas puses, gan līzdams uz vēdera, gan rāpdamies uz četrām, tuvojās Serjoga. Jau pa gabalu Serjoga bija pamanījis dīvaino večuku, kas noslēpies krūmos. Večuks negulēja un nesildījās saulītē kā parasts atpūtnieks, bet nezin kāpēc bija izvēlējies ēnainu, citu skatieniem slēptu stūrīti. Viņa izturēšanās šķita piesardzīga. Viņš vēroja Borisu un viņa draugu. Un arī naģene viņam bija neparasta — īsta spiega cepure un melnas brilles—tipiskas ienaidnieka brilles.
Serjoga šausmās sarāvās un pamira. Savā zaļajā jaķelē un zaļajās biksēs viņš no tālienes atgādināja tā kā sūnām apaugušu akmeni, tā kā lapu kaudzi. Nekustējās un tomēr bija dzīvs, par ko drīz vien pārliecināsies frizieris, kas pagaidām vēl neko nenojauš.
Serjoga gulēja mierīgi. Sis miers bija tikai ārējs. Iekšēji Serjoga bija uzvilkts kā atspere. Viņš sastinga gluži kā kaķis pirms lēciena, un, kā jau' kaķim, viņa sasprindzinājumu varēja ievērot pēc vieglas pirkstu kustināšanas un astes nervozas raustīšanās1 .
Jā, reti Serjogam gadījās tik laimīgi mirkļi.
Pirmo granātu Serjoga meta no guļus stāvokļa.
Ar acu kaktiņu Augusts Janovičs pamanīja, ka viņam ieslīpi virsū no augšas bez trokšņa krīt kāds putns. Viņš instinktīvi aizsedza ar delnu acis un padevīgi pagrieza putnam pakausi.
Putns nezin kāpēc neknāba, bet lēnām nosēdās līdzās.
Pavēris pirkstos spraugu, frizieris ieraudzīja blakus spilventiņam mellenāja čemuru, izrautu ar visām saknēm.
Augusts Janovičs paskatījās uz augšu: viņam virs galvas pletās lielās priedes vainags. Friziera sirds vieglītiņām trīsēja, taču viņš ātri saņēmās.
Vai tad negadās, ka no koka nokrīt kāds zars? Par to, kāpēc no priedes būtu jākrīt melleņu zariem, frizieris neaizdomājās.
Nomierinājies Augusts Janovičs turpināja novērojumus.
Serjoga aizlīda aiz cita krūma un meta otru granātu, kas sprāga zem ienaidnieka sāniem. Viņš redzēja, kā spiegs palecas un paliek četrrāpus. Acīmredzot viņš bija smagi ievainots.
Augusts Janovičs vērīgi nopētīja nolauzto bērza zaru, kas bija nokritis uz sedziņas. Pēc tam viņš atkal paraudzījās uz augšu. Pat ja frizierim draudētu nāvessods, viņš nespētu atšķirt bērza zaru no priedes zara.
Drošs paliek drošs — Augusts Janovičs pavilka nostāk sedziņu un atkal apgūlās.
Redzēdams, ka spiegs nav gadījies diezin cik attapīgs, Serjoga
Autors sev neko nevar padarīt: viņš ir pārliecināts, ka Serjogam tobrīd bija uzradusies aste, turklāt — melna.
kļuva pārlieku bezkaunīgs. Viņš pielīda kādu trīs metru attālumā un grasījās mest trešo granātu. Taču, pirms viņš to paguva, priede — šoreiz pati — nometa zemē čiekuru taisni uz friziera skausta.