Augusts Janovičs pielēca kājās tik veikli, kā nebija lēcis gadus trīsdesmit. Viņa nervi bija saspringti, un viņam šķita, ka virsū gāžas viss koks. Frizieris lēca sāņus un tik tikko neuzvēlēs virsū Serjogam. Pēc tam viņš atklāja, ka priede stāv, kur stāvējusi, bet pie viņa kājām guļ mazs puisēns un skatās uz viņu — kā Augustam Janovičam likās — ar izbīli.
— Ak kungs! — viņš iesaucās. — Es tevi gandrīz vai saminu! Ko tu šeit dari, puika?
— Guļu, — atteica Serjoga, kurā bija taisni tik daudz izbīļa, cik sniega mežā.
— Vai tu man sviedi visādus niekus? — Augusts Janovičs naivi vaicāja. '
— Ne-e … — Serjoga atbildēja, godīgām acīm vērdamies frizierī.
— Bet kas tev rokā? Ierocis? Tu spēlē karu?
Serjoga piecēlās un šņākuļodams sāka tīrīt drēbes. Večuks jau sen bija atzīts par ievainotu, saņemts gūstā un nošauts. Serjogu viņš vairs neinteresēja. Un arī Serjoga Augustam Janovičam nebija vajadzīgs.
— Tu, puišeli, ej un paspēlējies citā vietā. Es šeit gribu atpūsties.
Jāteic, ka ar bērniem Augusts Janovičs itin nemaz neprata apieties. Serjogas nelielais augums un godīgās acis piemānīja frizieri. Viņam šķita, ka bērni šajā vecumā klausa uz vārda. Vispār Augusts Janovičs bija labsirdīgs cilvēks. Viņa kļūda bija tā, ka viņš centās šo labsirdību izrādīt.
— Tu esi labs cilvēks, — Augusts Janovičs sacīja, viņaprāt, mīlīgā balsī. — Es tev iedošu konfekti — un tu iesi prom. Labi?
Serjoga uzreiz saprata, ka viņš tiek uzpirkts, un nolēma vispirms noskaidrot cenu.
— Vai šokolādes? — viņš lietišķi jautāja.
— Šokolādes konfekte būs rīt. Pagaidām ņem šo te. «Bitīte». Apbrīnojami garšīga, — Augusts Janovičs čāpstināja lūpas, rādīdams, kā viņš izgaršo konfekti.
— Tad jūs rīt arī atnāksiet? — Serjoga pavaicāja, nepievērsdams uzmanību izstieptajai rokai.
— Atnākšu, atnākšu, — Augusts Janovičs sacīja, kļūdams jau nedaudz steidzīgs.—Tu negribi konfekti?
— Ne-e, — Serjoga attrauca un norādīja ar galvu uz Borisa un Fēliksa pusi. — Vai jūs Borjam sekojāt? Es redzēju.
— Vai tu viņu pazīsti?
— Brālis, — Serjoga nevērīgi izmeta.
Augusta Janoviča krūtīs uzradās viegls vēsums, sirds sāka pukstēt straujāk.
— Un otru puiku tu pazīsti?
— Ne-e . . .
Augustam Janovičam šķita, ka laime pati dodas rokās. Viņš iedomājās, ka mazo Serjogu nenāksies grūti iegūt sev par sabiedroto. Viņš izfantazējās, ka šis mazais, krietnais puišelis ar prieku palīdzēs pieaugušajam onkulim. Un vēl viņam likās, ka viss būs vieglāk, ja pasākumu ietīs noslēpumainības plīvurā.
— Es tev atklāšu kādu noslēpumu, — Augusts Janovičs pačukstēja un izvalbīja lielas acis. — Man ir jāaprunājas ar to zēnu, bet es negribu, ka to uzzinātu tavs brālis. Tagad tev jāzvēr, ka tu nevienam neatklāsi mūsu noslēpumu.
Augusts Janovičs ar nolūku minēja vārdiņu «mūsu», domādams, ka līdz ar to sasaista Serjogu ar rokām un kājām. Viņš gaidīja, ka Serjoga čukstus izdvesīs — «zvēru!» vai arī uzticīgi paņems viņu aiz rokas un klusēdams pamās ar galvu. Lai nu ko, bet bērna dvēseli — kā viņam pašam likās — viņš pazīst.
Bērna dvēsele paberzēja vienu kāju gar otru un pajautāja:
— Kāpēc?
— Tas ir noslēpums! — Augusts Janovičs paziņoja sazvērnieka balsī.
Uz Serjogu tas neatstāja ne mazāko iespaidu.
— Kāds tur noslēpums, — viņš sacīja. — Jūs esat viņa tēvs, bet šodien nav vecāku diena … Es varu viņu kaut tūlīt pasaukt. Gribat?
— Negribu, tāpēc ka neesmu viņa tēvs. Kas es esmu — tas ir liels noslēpums, — Augusts Janovičs sacīja, noslēpumaini piemiedzis acis un pašūpojis galvu.
— Jūs esat no frizētavas, — Serjoga laiski teica.
— Jā, — Augusts Janovičs atzinās,—bet tur es tikai strādāju.
īstenībā … Es tev atklāšu šo lielo noslēpumu. Tikai vispirms pasaki — vai tu vari uz minūtēm desmit aizvest prom savu brāli?
— Varu kaut uz divdesmit. Bet kāpēc?
— Tāpēc, ka es . . .
Te Augusts Janovičs ieturēja lielu pauzi, jo pagaidām pats vēl nezināja, kas viņš tāds ir. Sākumā viņš gribēja teikt, ka ir Karabass- Barabass. Tas bija vienīgais, kas palicis atmiņā no bērnības un arī ne no viņa. Pēc tam viņš gribēja atklāt, ka ir slavens detektīvs, taču arī no tā nācās atteikties, jo tas pārāk izskatījās pēc taisnības.
Augusta Janoviča acis apstājās pie Serjogas automāta, un frizieris uzreiz saprata, kas viņš tāds ir.
— Es esmu spiegs, — Augusts Janovičs atklāti sacīja. — Ārzemju izlūks.
Frizieris varēja sevi nosaukt par muļķīti Ivanušku vai Usūrijas tīģeri — viss būtu gājis no rokas. Tas ir — Serjoga būtu pagriezies un mierīgi devies prom.
Taču Augustam Janovičam palaimējās pieļaut vienīgo no iespējamām kļūdām.
Serjoga, protams, nenoticēja. Taču, dzirdot vārdu «spiegs», viņa muskuļi saspringa, acis izšāvās uz frizieri kā bultas. Mirkli viņš svārstījās. Mirkli viņš vērtēja: ko varētu izspiest no šī vecā savādnieka? Visu izšķīra melnās brilles un cepure ar ārzemniecisko uzrakstu.
— Vai uzspēlēsim spiegus? — Serjoga ierosināja.
— Bet pēc tam tu aizvedīsi brāli? — Augusts Janovičs vaicāja.
— Aizvedīšu.
— Cik ilgi spēlēsim? — Augusts Janovičs painteresējās.
— Divas stundas, — Serjoga bez domāšanas atteica.
— Divdesmit minūtes.
— Nu tad stundu.
— Stundas laikā viņi var aiziet, — Augusts Janovičs ieminējās. — Norunāsim tā: spēlējam piecpadsmit minūtes, tad tu viņu ved prom. Bet pēc tam spēlējam vēl četrdesmit piecas minūtes.
— Tādā gadījumā ar granātām, — Serjoga uzstādīja savus noteikumus.
— Labi, — Augusts Janovičs piekrita, nezinādams, kam viņš piekrīt. — Kas man jādara?
— Es iešu mežā. Kad pasvilpšu, jūs arī nāciet.
— Un viss? Tik vienkārši?
— Viss, — Serjoga sacīja un nozuda aiz krūmiem.
Pēc minūtes no meža dziļuma atskanēja svilpiens.
— Eju, eju, — Augusts Janovičs atsaucās. — Sargies, negantniek!
Augusta Janoviča bērnībā «spiegi» netika spēlēti. Spēlēja «sunīšus», «sarkanos un baltos», «kazakus un laupītājus», «laptu», «čižiku».
Par mūsdienu spēlēm Augustam Janovičam diezin kādas sajēgas nebija. Tā kā šis nadzīgais zeņķis bija kaut kur noslēpies, Augusts Janovičs domāja, ka spēle būs līdzīga paslēpēm.
Frizieris soļoja pa mežu un, gribēdams zēnam sagādāt pēc iespējas lielāku prieku, rūca «šausmīgā» balsī:
— Kur tad ir paslēpies mans nebēdnieks? Tūliņ es viņu atradīšu!
Ceļā gadījās vecs, aizaudzis ierakums, frizieris ar grūtībām tajā
ierāpās un ar lielām grūtībām izrāpās. Pa kreisi atkal atskanēja svilpiens — pavisam tuvu. Svilpiens nāca it kā no augšas, taču Augusts Janovičs nepievērsa tam uzmanību.
Ceļā pagadījās resns žākļveida koks — aiz tā varēja ļoti ērti noslēpties. Arī svilpiens atskanēja no turienes.
— Kur palicis mans palaidnis? Ir gan viņš veikli noslēpies! — Augusts Janovičs sacīja un tajā pašā mirklī iebruka zemē.