Kādreiz Kuļeminskai pāri bija gājis karš; tās apkārtnē bija pietiekami daudz vecu ierakumu, bedru un pat sagrautu dotu. Taču Augusts Janovičs par redzi nesūdzējās un mierīgi būtu varējis apiet bedrei apkārt, ja vien tā nebūtu bijusi piesegta ar zariem.
Jāteic, ka slazdi nebija paredzēti. Patiesību sakot, tie nebija vis slazdi—tā bija patvertne, kuru Serjoga bija sev ierīkojis jau vakar. Šodien viņš tajā veikli iemānīja frizieri. Taču Augustam Janovičam no tā nekļuva vieglāk.
Viņš tupēja bedrē. Augšā, caurumā, kuru viņš krītot bija izsitis, zaigoja nepieejama, zila debess. Cepure, ieķērusies zarā, laipni māja ar nagu. Arī aceņu uz deguna vairs nebija.
Augusts Janovičs sāka taustīties ar roku pa zemi. Delna sajuta kādu aukstu priekšmetu. Prfekšmets pēkšņi noraustījās, izslīdēja no delnas apakšas un klusējot lēkāja apkārt Augustam Janovičam, cenzdamies iekost sejā.
Šoreiz frizieris nodemonstrēja veiklību, kas viņam bija pa spēkam pirms četrdesmit gadiem. Kad Augusts Janovičs uzšāvās kājās, atklājās, ka bedres malas ir tikai krūšu augstumā. Viņš izlēca no bedres kā jauns ķengurs, iznesdams uz pleciem veselu žagaru kaudzi.
Virspusē neizskatījās tik briesmīgi. Bedrē tupēja nevis čūska, bet parasta varde — līdzīga tām, kādas Augusta Janoviča bērnībā ķēra puikas, lai nodzītu kārpas. Brilles gulēja bedres malā, un cepurīte šūpojās zarā, kas bija aizlīdis Augustam Janovičam aiz apkakles.
Sakārtojis drēbes, frizieris uzmanīgi turpināja ceļu pretī div- žuburu kokam. Viņa garastāvoklis bija nedaudz mainījies, un tagad viņš vēl piedevām pie visa purpināja:
— Tūliņ paņemšu žagaru . . . Tad mans negantnieks redzēs . . .
Augusts Janovičs izmeklēja žagaru, piegāja pie divžuburu koka
un, viltīgi piemiedzis acis, izbāza žagaru cauri žāklim.
Tajā pašā mirklī koks uzgāzās viņam virsū. Vismaz viņam tā likās. Kaut kas ārkārtīgi smags uzkrita Augustam Janovičam no augšas. Vienlaikus frizieris sajuta belzienu pa kaklu, pa muguru un pat it kā triecienu no iekšas. Viņš novēlās gar zemi un, izpletis rokas un kājas, atgādināja burtu ikss. Pakausī viņam iespiedās kaut kas ciets, barga balss pavēlēja:
— Nekustēties!
Kur nu pakustēsies! Augusts Janovičs jutās tā, it kā viņš būtu izjaukts un izmētāts pa gabaliem. Serjoga rīkojās pēc visiem izlūkošanas noteikumiem: viņš nešāva uz spiegu, bet uzlēca viņam virsū no koka, lai saņemtu viņu dzīvu. Ja Serjoga būtu uzrāpies kokā vēl augstāk, tad gan viņš Augustu Janoviču dzīvu, protams, nebūtu saņēmis.
— Piecelties! Rokas aiz galvas! — Serjoga nokomandēja, raus- damies nost no friziera muguras.
Taču piecelties frizierim negribējās. Sāpe mugurā pierima, zeme bija vēsa. Tie fragmenti, kas no Augusta Janoviča bija palikuši pāri, kustēties negribēja. Tie bija gatavi gulēt mūžīgi.
Garām Augusta Janoviča degunam aizsteidzās skudra, stiepdama skuju, un tas uzvedināja frizieri uz domām, ka ir vēl cita pasaule, kurā var dzīvot vienkārši un bez raizēm.
— Puisīt, — Augusts Janovičs ierunājās, ar grūtībām apvelda- mies uz muguras, — varbūt jau pietiek? Tu mani esi noķēris. Es padodos.
— Nu, nu, — Serjoga uzsauca. — Uz priekšu!
— Kur uz priekšu? — Augusts Janovičs novaidējās.
Atbildes vietā Serjoga viņam klusēdams iebakstīja ar automāta stobru vēderā.
Nevajag domāt, ka Serjoga bija ļauns vai neģēlīgs puišelis. Viņš bija tikai bērns. Un, kā ikviens bērns, spēlējās pilnīgā nopietnībā. Viņam pat prātā nenāca, ka šī spēle varētu Augustam Janovičam nepatikt.
Beigu beigās viņš pats sevi bija nosaucis par spiegu.
Augusts Janovičs — līdzīgi nazim ar diviem asmeņiem — izliecās kā apgāzts «u» burts. Pēc tam piecēlās, sajuzdams sāpes krustos un krakstoņu locītavās.
— Ej uz priekšu! — Serjoga pavēlēja, pats nemanīdams, ka pārgājis uz «tu».
Un Augusts Janovičs paklausīja. Soļodams viņš domāja par to, ka viņa laikos bērni bijuši savādāki un dzīvojuši vienkāršāk. Droši viem večukam taisnība. Ģimenē viņš bija devītais bērns. Pusdienās visi deviņi dabūja pa tupenim, un nevienam nebija automāta ar baterijām. Strādāt Augusts Janovičs sāka no desmit gadu vecuma. Dzīve bija tik vienkārša, ka vienkāršāku pat grūti iedomāties.
«Varbūt pastāstīt viņam par savu bērnību?» frizieris nodomāja. «Lai pabrīnās. Kā būtu, ja es pamēģinātu?»
— Zini, puisīt, — Augusts Janovičs iesāka, — kad es biju maziņš . . .
— Klusēt! — Serjoga uzbrēca. — Nošaušu kā suni!
Augusts Janovičs nopūtās un klunkurēja tālāk. Viņš jau sen būtu beidzis šo spēli, taču bija žēl izšķiesto spēku: bija samaksāts uz priekšu — un gribējās kaut drusciņ dabūt atpakaļ. Ja frizieris zinātu, cik dārgi vēl būs jāmaksā . . .
Serjoga viņu pieveda pie neliela ierakuma. Automāta stobra pavadībā Augusts Janovičs paklausīgi noslīdēja uz dibena lejā.
— Pamēģini man aizmukt, — Serjoga sacīja.
Augustam Janovičam šķita, ka viņš sava konvoja balsī saklausa draudus. Frizieris satraucās. Ko vēl nodomājis izspēlēt šis nadzīgais bērnelis?
— Es nemukšu, — Augusts Janovičs dievojās. — Es saprotu, ka pretoties nav nozīmes.
Taču Serjoga bija domājis taisni to, ko sacījis. Viņam bija vajadzīgs bēgšanas mēģinājums.
— Ir nozīme, — Serjoga atteica. — Es paiešu malā — un tu mūc.
Puišelis uzmeta uz pleca automātu un devās prom. Augusts
Janovičs paskatījās pulkstenī.
— Mazuli, — viņš uzsauca, — palikušas vēl trīs minūtes!
— Pietiekami, — atskanēja Serjogas balss.
«Ko nozīmē «mukt» un kur mukt?» Augusts Janovičs gudroja, pabāzis galvu laukā no ierakuma. «Nē, nekur es neskriešu. Un nebūs nekādu četrdesmit piecu minūšu . . . Nav labi mānīt bērnu, bet man vēl gribas dzīvot. Lai tikai aizved brāli . . .»
Tūliņ pat Augusts Janovičs pamanīja kādu priekšmetu, kas tuvojās viņam pa gaisu. Priekšmets atsitās pret zemi metrus divus no ierakuma. Augustam Janovičam virsū uzbira smiltis un sīki akmentiņi. Viņš žigli pietupās un paskatījās pulkstenī. Bija palikušas divarpus minūtes.
Nākamais priekšmets jau atsitās pret ierakuma malu un iekrita iekšā, aizskardams cepures nagu. Tā bija velēna, izrauta no zemes ar visām saknēm, starp kurām bija ieķērušās smiltis un akmentiņi zirņa lielumā. Nopietnu ļaunumu šis lādiņš izdarīt nevarēja, taču Augusts Janovičs pavisam skaidri sajuta zobos un aiz apkakles smiltis.
Frizieris vairs negaidīja, kamēr nākamais lādiņš viņam noveļas uz galvas. Viņš pārvietojās uz ierakuma labo galu. Kara valodā tas sauktos «slēptā pozīcijas maiņa». Ar kara lietām Augustam Janovičam nebija nekāda sakara, ja neskaita to, ka viņam pa divi lāgi nācies skūt ģenerāļus. Tomēr šajā gadījumā viņš rīkojās kā īsts zaldāts.
Arī Serjoga kā granātu sviedējs nebija zemē metams. Tiklīdz Augusts Janovičs noslēpās ierakuma stūrī, sienā aiz viņa muguras ietriecās trešais lādiņš, šoreiz smiltis sabira aiz apkakles.
«Sasodītais bērnelis,» Augusts Janovičs domās šķendējās, līzdams četrrāpus uz ierakuma kreiso galu. šoreiz frizieris bija pārliecināts, ka viņa pārvietošanās palikusi nemanīta. Taču bērnelis atkal bija uzminējis manevru.
Velēna nokrita ierakuma priekšā un lēnām noslīdēja Augustam Janovičam uz ceļgaliem.
Frizieris atgriezās viducī un nogūlās uz vēdera. Bija palikusi vairs • tikai viena minūte. Vajadzēja noturēties. Augusts Janovičs gulēja un lūdza dievu, lai šim saprātīgajam bērnam neienāktu prātā ideja mest akmeņus.