Taču Serjogam ienāca prātā gluži cita ideja. Redzēdams, ka pa
taisno trāpīt ienaidniekam, kas noslēpies ierakumā, nav iespējams, viņš sāka raidīt lādiņus stāvus gaisā.
Metieni vairs neiznāca tik precīzi, taču vienam spiegam pietiek arī ar vienu trāpījumu.
Pie tāda paša secinājuma nonāca arī Augusts Janovičs, kad velēna nokrita viņam uz muguras. Bija palikusi tikai pusminūte, tomēr frizieris nebūt nevēlējās, lai šīs pusminūte kļūtu viņa mūžā par pēdējo.
Un frizieris izšķīrās par nelietīgu soli — viņš piekrāpa bērnu.
— Laiks! — Augusts Janovičs uzsauca. — Laiks pagājis! Es vairs neesmu spiegs.
Frizieris izlīda no ierakuma un apsēdās uz zemes. Galvā viņam džinkstēja. Augusts Janovičs sēdēja un nekādi nespēja atcerēties, kāpēc nācis uz šo mežu.
Serjoga izlīda no blakusierakuma metru piecu attālumā no Augusta Janoviča. Frizieris truli blenza uz puišeli, neko neapjēgdams: zēns, viņam redzot, bija iegājis mežā. Kā frizieris varēja zināt, ka visi ierakumi, atskaitot to, kurā tupēja viņš, bija savā starpā savienoti?
— Tu esi mazs palaidnis, — Augusts Janovičs sacīja. — Tā nebija ru īāts, ka mēs mētāsimies ar akmeņiem.
Serjoga raudzījās viņā ar patiesu neizpratni.
— Tie nebija akmeņi, — viņš izlaboja.—Tās bija granātas. Mēs saiunājām, ka ar granātām.
— Tik un tā. Pamēģini tu ielīst bedrē, un es tev metīšu. Tad redzēsi!
— Labs ir! — Serjoga nopriecājās. — Ņemiet manu automātu. Skatieties — jāspiež šeit.
Augusts Janovičs bezcerīgi atmeta ar roku. Viņš ar grūtībām piecēlās kājās, piegāja pie portfeļa un sāka kravāt mantas.
— Nu, onkulīt … — Serjoga mudināja. — Sākam. Pats taču sacījāt …
Augusts Janovičs klusēdams aiztaisīja portfeli un pieklibodams devās prom.
Serjoga bija galīgi apjucis. Viņš nekad mūžā nebija piedzīvojis, .<a pieaugušie tik bezkaunīgi krāptos.
— Onkulīt, neaizejiet!
Augusts Janovičs nodrebēja un pielika soli.
— Onkulīt, pagaidiet! — Serjoga sauca, iedams frizierim pa pēdām.
Un tad Augusts Janovičs metās skriet. Viņš skrēja, neskatīdamies, kurp, un tomēr samērā veikli lekdams pāri kritušajiem kokiem. Serjoga sekoja aizmugurē, un viņa kliedzieni švīkstēja Augusta Janoviča ausīs kā pātagas cirtieni, kas lika viņam skriet vēl ātrāk.
— Onkulīt, pagaidiet! Nu, onkulīt . . .
Tā nebija nejaušība, ka Serjoga centās apturēt Augustu Janoviču. Viņš gribēja izpildīt norunu — aizvest brāli. Puišelis absolūti nesaprata, kāpēc šis tēvocis no viņa neko neprasa. Serjoga taču pagaidām savu solījumu vēl nebija izpildījis.
Toties Augusts Janovičs vairs nekliboja. Viņš skrēja ar tādu ātrumu, ar kādu pēdējoreiz bija skrējis pirms piecdesmit gadiem. Neapstādamies frizieris pārlēca pāri strautam, tad viņam skrienot izkrita no rokām portfelis, neapstādamies viņš to saķēra un drāzās tālāk.
Serjoga atpalika. Ne jau tāpēc, ka viņš nespētu frizieri panākt, bet tāpēc, ka saprata: kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ šis tēvocis vairs negrib spēlēt.
Izskrējis uz meža celiņa, Augusts Janovičs atskatījās. Neviens viņam nesekoja. Frizieris sāka iet. Sirds krūtīs sitās kā rībošas bungas, galvā ar troksni darbojās kāds sūknis. Augusts Janovičs jau nožēloja, ka aizmucis un turpat uz vietas nav sadevis zeņķim pa ausīm. Domādams par to, viņš nezin kāpēc pataustīja savas ausis. Tās bija tur, kur tām jābūt.
Atgriezies mājās, Augusts Janovičs ar visām drēbēm ievēlās gultā un nogulēja līdz nākamajam rītam uz vieniem sāniem pat nepakustējies.
Kopš tās dienas, ja frizētavā aizsākās saruna par bērniem, frizieris sacīja:
— Bērni? Vai tad mūsu laikos ir bērni? Gatavie bandīti!
DESM/TA diena beigu sākums
5ajā svētdienas rītā kuļeminskieši gulēja ilgāk nekā parasti.
Pats pēdējais Kuļeminskā pamodās Augusts Janovičs.
Frizieris gulēja un prātoja, vai tikai murgainā vakardiena viņam nav rādījusies sapņos. Taču, kad Augusts Janovičs, sajuzdams stīvumu kaulos, ar grūtībām pacēla galvu un paskatījās uz gultu, kas bija piebirusi ar skujām, smiltīm un lapām, saprata, ka tā nav rādījusies sapņos.
Atmiņā viņš pārcilāja vakardienas notikumus. Atceroties Serjogu, friziera ķermeni sarāva viegli krampji.
Smeldzīgs veca cilvēka aizvainojums iemetās Augusta Janoviča sirdī. Turklāt viņš nebija apvainojies uz Serjogu. Uz sevi arī ne. Vainīgs bija Aleksejs Paličs.
Tagad no rīta viss izskatījās tā, it kā Aleksejs Paličs būtu licis viņam kā āzim lēkt pāri kritušajiem kokiem un bēguļot no mazgadīgā bandīta «granātām». Alekseja Paliča dēļ vajadzēja visvisādi locīties sarunā ar sporta nometnes priekšnieku. Aleksejs Paličs atradās visa centrā, visi pavedieni veda pie viņa.
Frizieris atkal atcerējās Serjogu, viņa uzticīgo bērna skatienu — un auksti šermuļi izskrēja cauri friziera augumam un apstājās sirds rajonā.
— Nē, — Augusts Janovičs pats sev sacīja,—tie ir murgil Pie velna visus šos bērnus! Ja gribu dzīvot, tad jāmet miers! Šodien pat runāšu ar Alekseju Paliču.
Vispirms frizieris norāva no sienas lapu un saplēsa to driskās.
Pēc tam viņš paskatījās pulkstenī un redzēja, ka nosebojis darbu.
Ceļš, kuru Augusts Janovičs parasti, iedams uz frizētavu, pieveica desmit minūtēs, šoreiz prasīja pusstundu divu iemeslu dēļ: pirmkārt, kājas kustējās it kā atrauti no ķermeņa, otrkārt, pamanījis tālumā zēnu apmēram Serjogas vecumā, Augusts Janovičs izmantoja ikvienu slēpni, pat svešus vārtiņus.
Nometnē šī svētdiena bija brīva, nekādas nodarbības nenotika.
Arī vecāku ciemošanās nebija paredzēta, kaut gan Boriss cerēja, ka Aleksejs Paličs atnāks.
Un tomēr šī diena bija īpaša: tika atklāta peldēšanās sezona.
Netālu no nometnes tecēja upe Kuļemka, peldēties tajā bija aizliegts. Tie, kas šo aizliegumu neievēroja, nekavējoties tika padzīti no nometnes.
Pieķert vainīgos bija elementāri vienkārši: viņi nokrāsojās zilā, zaļā vai sarkanā krāsā. Šī krāsa ar pirmo reizi nebija nomazgājama pat zem karstas dušas. Tāda bija Kuļemkas dīvainība. Šī dīvainība bija nevis dabas dota — tā radusies nesen.
Kuļemkai bija zilās, zaļās un sarkanās dienas. Viss bija atkarīgs no tā, kādu produkciju tajā dienā ražoja rotaļlietu fabrika. Ja tika izgatavoti lielgabali, tanki vai pašizgāzēji, no krāsošanas ceha upē ieplūda zaļa šalts. Kad «steidza» karodziņus, bumbas un koka lellītes, šalts ieguva bālgani sārtu nokrāsu. Turpretī, ja netika ražots nekas, šalts nezin kāpēc kļuva zila un tāda palika no piektdienas vakara līdz pirmdienas rītam.
Šodien bija zilā diena.
Nometne tālredzīgi bija iekārtota tīra mežezera krastā, iet uz upi nebija atļauts un nebija arī nekādas vajadzības. Un tomēr arvien at- radāstādi, kas gribēja nopeldēties aizliegtajos ūdeņos. Visā nometnes pastāvēšanas vēsturē bija izraidīti astoņi zili, divi sarkani un viens zaļš noteikumu pārkāpējs — visi zēni.
Arī ezera nebija atļauts peldēties, kā katram ienāk prata. Peldētāju treniņiem bija iekārtots īpašs baseins ar plostiem. Pārējiem smilšainajā piekrastē bija ar mazām bojām norobežots ezera sektors, kurā noslīkt varēja vienīgi ar lielu vēlēšanos.
Katrai peldētāju maiņai sekoja treneri un audzinātāji. Ezerā pastāvīgi dežurēja glābšanas laiva.
Nu jau sesto gadu varēja vērot vienu un to pašu ainu: glābšanas laiva šūpojās pie nožogojuma līnijas; viens no glābējiem sēdēja pie airiem, otrs — laivas pakaļgalā, izvilinādams no ģitāras mūsdienīgas skaņas. Viņiem nebija itin nekā, ko darīt: slīkt neviens netaisījās.