Kamēr pirmā maiņa plunčājās pa ūdeni, Boriss un Fēlikss viņus vēroja no krasta. Fēlikss noskatījās ar skaudību. Viņš vispār nespēja palikt vienaldzīgs, ja sapulcējās bariņš zēnu un kopā kaut ko darīja.
— Kad mēs peldēsimies? — Fēlikss interesējās.
— Tagad nav mūsu maiņa, — Boriss paskaidroja.
Ūdenī devās otrā maiņa. Prieka un trokšņa nebija mazāk kā pirmajā.
Ja aizvērtu acis, varētu domāt, ka ezerā ar joni meties liels zirgu ganāmpulks' . Taču Fēlikss acis nevēra ciet.
— Atkal nav mūsu maiņa? — viņš vaicāja.
— Atkal, — Boriss atteica. — Tu jau redzi, ka es nepeldos.
šoreiz Boriss sameloja. Tā bija viņu maiņa. Boriss negribēja laist
Fēliksu peldēties. Ej nu viņam tādā ņudzeklī izseko. Kāds viņu varēja paraut aiz kājas un apsviest riņķī, varēja pabāzt ar galvu zem ūdens un turēt tik ilgi, kamēr viņam sāk pietrūkt elpas (iecienīts paņēmiens ar nosaukumu «gurķis»). Un sazin ko vēl Fēlikss pats varēja izstrādāt šajā viņam svešajā situācijā. Pat uz zemes vienreiz daudz netrūka, ka viņš būtu nosmacis.
Beidzot arī trešā maiņa iztrokšņojusies līda laukā no ūdens.
— Atkal nav mūsējā? — Fēlikss jautāja.
— Nav mūsējā, — Boriss nopūtās.
— Vairāk nevienas maiņas nav.
— Mēs peldēsimies rīt.
Taču Fēlikss vairs nebija agrākais Fēlikss.
— Borja, tu mani piemānīji, — viņš sacīja. — Visi nopeldējās. Vienīgi mēs nepeldējāmies. Kāpēc tu mani piemānīji?
— Es par tevi baidījos. Tu varēji noslīkt. Es tevi piemānīju, lai ar tevi neatgadītos nekas ļauns.
— To jau es zinu — izdarīt sliktu, lai būtu labi. Bet man nemaz nav labi. Tu gribēji man izdarot sliktu un izdarīji. Saki — kāpēc?
— Tāpēc, ka es esmu tavs draugs, —Boriss nopurpināja.
— Tātad viņiem nav draugu? — Fēlikss norādīja uz pārējiem zēniem. — Viņi visi peldējās, viņus neviens nepiemānīja.
— Peldēties un peldēties! Es, re, nepeldējos, un man nekas.
— Tev nekas, bet kas man? — Fēlikss iebilda. — Vai es sliktāks par citiem?
— Tu neesi sliktāks.
— Tad es tūlīt eju peldēties!
— Viens tu nedrīksti. Tevi uzreiz ieraudzīs un sados pa biksēm.
— Lai sadod,—Fēlikss iespītējās. — Man sados, toties paskaidros, kāpēc es vienīgais netiku peldēties.
— Es arī varētu paskaidrot, tikai ilgi jāstāsta.
— Man pietiks pacietības klausīties.
1 Viens zirgs ir viens zirgs; divi zirgi ir divi zirgi; daudz zirgu ir ganāmpulks.
— Tu tik un tā nesapratīsi.
— Neesmu dumjāks par tevi, — Fēlikss aizrādīja. — Es gribu zināt: kāpēc tikai tu viens atbildi uz maniem jautājumiem? Es gribu zināt: kas atbild uz citu zēnu jautājumiem? Es gribu zināt: kāpēc es nesapratīšu to, ko tu saproti? Vai tad es neesmu tāds pats kā tu?
Lūk, šāda neliela jautājumu gūzma izbira pār Borisa galvu. Uz ikvienu no tiem varēja dot absolūti precīzu un skaidru atbildi. Taču ikviena atbilde radītu jaunu jautājumu. Pat lai paskaidrotu Fēliksam, kas viņš tāds ir, jānolasa viņam īss astronomijas kurss. Tādam varoņdarbam Boriss nebija gatavs. Un arī nebūtu nekādas jēgas. Turklāt Fēlikss ar savu raksturu pārdzīvotu, ka nav tāds kā visi citi. Borisam kļuva skaidrs, ka tie gudrinieki no Fēliksa planētas, sūtīdami viņu uz Zemi, kaut ko nebija izdomājuši līdz galam.
Par laimi, Boriss jau zināja paņēmienu, kā izgrozīties no situācijas. Uz laiku, protams, jo Fēlikss neko neaizmirsa. Viņa uzmanību varēja novērst, kā to dara ar maziem bērniem. Pieredzes bērnu audzināšanā Borisam nebija. Taču pēdējā laikā viņš šo to bija apguvis.
— Labi, — Boriss sacīja,—ejam, tu varēsi peldēties.
Fēlikss saknieba lūpas, uz kurām jau bija izsprucis nākamā jautājuma galiņš.
— Būtu tā uzreiz teicis, — viņš sacīja. — Citādi izdomāji — «noslīkt», «nesapratīsi». Jokot arī vajag ar prātu.
Boriss nedaudz apstulba. Neko tamlīdzīgu viņš Fēliksam nebija teicis.
— Kur tu rāvi tādus vārdus?
— Rāvu, un viss,—Fēlikss noslēpumaini atcirta.—Tu tik un tā nesapratīsi.
Nodoms, ko gribēja īstenot Boriss, bija smags disciplīnas pārkāpums: peldēties pa vienam, turklāt aiz pludmales robežām bija uz stingrāko aizliegts. Taču noteikumos nebija ņemti vērā citplanētu viesi, šie noteikumi bija rakstīti normāliem slīcējiem.
Boriss aizveda Fēliksu uz ezera tālo galu. Koki un krūmi tur auga līdz pašai ūdens malai, krasts bija diezgan stāvs. Neērta peldvieta, lai peldētos tāpat. Turpretī, lai peldētos slepus, labākas neatrast.
Nelielais klajumiņš bija aizņemts. Netālu no ūdens uz zilā vilnas treniņtērpa gulēja Toma ar grāmatu rokās. Draudzenes kostīms atradās līdzās, taču viņa pati nebija redzama.
— Sveiki, — Toma sacīja, nenovērsdama acu no grāmatas.
Viņi jau bija šodien tikušies pie brokastgalda, tomēr Fēlikss sasveicinājās vēlreiz. Kā vienmēr, kad viņš uzrunāja meitenes, viņa balsT skanēja neliekuļota labpatika.
— Ejam prom no šejienes, — Boriss mudināja.
Vēl pirms mirkļa, izdzirdusi soļus, Toma vēlējās, lai zēni aizietu garām. Taču Toma nebija pieradusi, ka pazīstami zēni rīkotos tā, kā viņiem ienāk prātā. Lai varētu aiziet mierīgi, Borisam bija jāgrib palikt. Toties viņš bija sagribējis aiziet, un tagad to izdarīt vairs nebija tik viegli.
Toma nolika grāmatu malā un apsēdās. Viņa nesteidzās: sākumā atmeta matus aiz muguras, tad sasēja ar lenti, pēc tam sacīja:
— Zēni, neejiet prom, man ir garlaicīgi.
Toma neskatījās uz Fēliksu. Viņai nevajadzēja uz viņu skatīties — meitene jau visu zināja iepriekš.
Fēlikss viņu nepievīla.
— Mēs neiesim prom, ja tu nevēlies, — viņš paziņoja. — Tu man patīc.
Tas jau bija mazliet vairāk nekā pieklājās. Pazīstami zēni nekad nerunāja par tādām lietām tik tieši. Drīzāk viņi apgalvoja pretējo. Bija viens tāds zēns, kas apgalvoja tikai pretējo. Un taisni viņš arī sekoja Tomai kā piesiets.
Toma izlikās, ka pēdējo frāzi nav dzirdējusi.
— Šodien labs laiks, — viņa sacīja.
Fēlikss piekrita.
— Tikai mazliet par karstu,—Toma piebilda.
Fēlikss piekrita arī tam.
Boriss drūmi klusēja, ar kurpes purngalu piesizdams pie zemes.
— Fēliks, ejam peldēties, — Boriss aicināja, likdams uzsvaru uz pēdējo vārdu.
Fēlikss paraudzījās uz Tomu. Viņa noliedzoši papurināja galvu.
— Šodien ir pārāk vēss . . .
— Pārāk vēss, — Fēlikss atkārtoja.
— Fēlikss negrib peldēties, —Toma pavēstīja iemīlējušās čūskas balsī. — Vai ne, Fēliks?
— Negribu, — Fēlikss apstiprināja.
Boriss noskaitās. Tik daudz pūļu bija veltīts Fēliksa audzināšanai, taču, tikko meitene pakustināja mazo pirkstiņu, viss izkūpēja vējā.
— Tu vari palikt, es iešu, — Boriss teica.
— Redzi, Fēliks, tev atļāva palikt, — Toma ironiski piezīmēja. — Varbūt tu nemaz negribi palikt?
— Es gribu palikt.
Toma nopūtās.
— Nē, labāk ej. Man, protams, būs skumji, bet nekas, esmu jau pieradusi, —Toma runāja tādā balsī, it kā viņu kāds grasītos pamest vienu Sahāras tuksnesī.