Šoreiz Toma nošāva buku. Meitene apzinājās, ka viņas vara pār šo zēnu ir liela. Tomēr viņa nesaprata, ka-ikviens viņas vārds ir līdzvērtīgs pavēlei.
— Labi, es iešu, — Fēlikss padevīgi un bēdīgi sacīja.
Boriss ļaunā priekā pasmaidīja. Viņš paņēma Fēliksu pie rokas un veda prom. Aiz Borisa muguras viņa ieraudzīja visiem zināmo trīs- pirkstu kombināciju. Un tā jau bija Borisa kļūda.
— Fēliks, atgriezies, lūdzu!—Toma iesaucās. — Es negribu, ka tu ej prom!
Fēlikss izrāvās Borisam no rokas un skrēja atpakaļ pie Tomas.
Meitene parādīja Borisam to pašu, tikai ar abām rokām.
Boriss nospļāvās un, noslēpies aiz tuvākā krūma, apgūlās. Lai arī kā viņš dusmojās uz Fēliksu, tomēr vienu atstāt neuzdrošinājās.
Toma atkal bija uzvarējusi. Tagad viņa nezināja, ko iesākt tālāk.
— Nestāvi, apsēdies,—viņa atvēlēja. — Vai tu esi lasījis šo grāmatu?
— Neesmu lasījis, — Fēlikss atbildēja, pat nepaskatījies uz vāku.
— Kā tu zini?
— Es nevienu grāmatu neesmu lasījis. Vai lasīt grāmatas ir interesanti?
Toma aizdomīgi palūkojās uz Fēliksu. Varbūt šis zēns nemaz nav tik vienkāršs, kā liekas.
— No kurienes tu esi atbraucis?
— Es esmu nevis atbraucis, bet atnācis. No laboratorijas.
— A, skaidrs, —Toma iesaucās. — Tu esi no inkubatora. Izšķīlies no olas. Jūs tur bijāt daudz tādu cālēnu. Un nevienam nemācīja lasīt.
— Cālēnu tur nebija. Bet lasīt es protu.
Toma nekādi nespēja apjēgt, vai Fēlikss joko vai runā nopietni. Ja joko — tad nav smieklīgi. Ja runā nopietni—tad tas ir dīvaini.
— Kā tad tu māki lasīt, ja neesi izlasījis nevienu grāmatu? Varbūt tu esi lasījis vienīgi mācību grāmatas?
— Mācību grāmatas es arī neesmu lasījis.
Ja Fēlikss nebūtu izskatījies tik godīgs, Tomai jau sen būtu apnikusi šī saruna. Tik stulbi melot bija muļķīgi. Bet ko tad, ja Fēlikss nemelo? Un vispār — viņš ļoti, ļoti atšķiras no citiem. Toma to juta. Un, ja meitenes jūt, tad kļūdās reti.
— Lasi, —Toma pavēlēja, pasniegdama Fēliksam atvērtu grāmatu.
Fēlikss paklausīgi paņēma grāmatu un izlasīja nelielu fragmentu.
— Ira!—Toma iesaucās. — Nāc ātrāk šurp!
— Man asaris' norāvās, -•- atskanēja balss no krasta.
— Nāc, ka es tev saku, nenožēlosi.
No piekrastes krūmiem izlīda Ira.
— A-ā-ā, — viņa gari novilka, — ko es redzu!
— Mani un Tomu, — Fēlikss paskaidroja.
Ira iesmējās.
— Tevi un Tomu, — viņa sacīja.—Tomu un tevi. Tevi ar Tomu, bet Tomu ar tevi. Kolosāli! Toma, es tevi apsveicu . . .
— Lasi! — Fēliksam no jauna tika dota pavēle.
Fēlikss nelika sevi lūgties.
— Kolosāli! — Ira iesaucās. — Mēs nemaz nezinājām, ka mums blakus dzīvo ģēnijs.
— Viņš nav vienkārši ģēnijs,—Toma piemetināja. — Viņš ir Mauglis. Barojies ar vilcenes pienu. Uzaudzis kopā ar vilcēniem un nav lasījis nevienu grāmatu. Un tagad viņš ir saticis brīnišķīgu meiteni.
Grāmata, ko Fēlikss ačgārni turēja, arī bija «Mauglis».
— Un šī meitene esi tu! — Ira iesaucās, pagaidām vēl jokodama.
— Viņš sacīja, ka es viņam patīkot.
— Vai taisnība? — Ira pavaicāja Fēliksam.
— Taisnība, — Fēlikss atbildēja. — Es vienmēr runāju taisnību.
— Bet vai es tev patīku?
— Patīc.
— Un kura vairāk — es vai Toma?
Fēlikss aizdomājās, šaudīdams acis te uz vienu meiteni, te uz otru. Boriss aiz krūma lieliski dzirdēja sarunu. Viņš nesteidzās Fēliksu glābt. Viņš gaidīja to mirkli, kad glābiņš būs vajadzīgs meitenēm.
1 Asaris —tā ir tāda svaigi saldēta zivs; reizēm sastopama dzīva, taču līdz pat šim brīdim nav noskaidrots, kā tai izdodas atsaldēties.
— Jūs abas man patīkat vienādi, — Fēlikss paziņoja.
Ne Iru, ne Tomu šāda atbilde nezin kāpēc neapmierināja. Saprotams, viņas bija draudzenes, taču jebkura draudzība tiek apdraudēta, tiklīdz draugus sāk salīdzināt.
— Tā nemēdz būt, — Ira aizrādīja. — Vienai noteikti jāpatīk vairāk.
— Un tā «viena» esi tu, —Toma sacīja.
— Kāpēc es? Bet tikpat labi — kāpēc tu, kaut arī esmu pārliecināta, ka tu, — Ira runāja vēl joprojām pa jokam.
— Fēliks, — Toma teica, — noskati mūs uzmanīgi. Mēs taču neesam vienādas.
— Neesat vienādas.
— Tātad — kāda no mums ir labāka un kāda sliktāka. Ja tu nevari pateikt, kura ir labāka, tad pasaki, kura ir sliktāka. Man šķiet, ka es.
Toma velti bijpi par sevi tik pārliecināta. Viņa nesaņēma tādu atbildi, kādu bija gaidījusi.
— Pareizi.
— Ak tā! Kāpēc?
— Tu nerunā to, ko domā. Tu nedomā, ka esi sliktāka.
Toma viegli nosarka. Tomēr spilgtajā saulē tas nebija manāms. Ira iesmējās. Viņa bija skaistāka par Tomu un zināja to. Taču Fēliksu, kā redzams, maz interesēja cilvēka ārējais skaistums. Viņš vērtēja cilvēku pēc citām īpašībām.
— Un tu arī esi sliktāka, — Fēlikss pavēstīja Irai.
Fēlikss pat nedomāja būt rupjš. Viņam gluži vienkārši gribējās, lai meitenēm, kuras viņam patīk, nebūtu nekādu trūkumu. Mēs, Zemes iedzīvotāji, to saucam par draudzīgu kritiku.
Iras smiekli aprāvās.
— Interesanti … — viņa sacīja. — Ko nozīmē arī?
— Tu domā, ka patīc man vairāk, tomēr saki, ka man vairāk patīk Toma.
— Kur tu rāvi, ka tev kāds grib iepatikties?
— Es domāju, — Fēlikss atteica, — un uzminēju. Es taču esmu skaists zēns.
Tā bija taisnība. Te viss bija taisnība: meitenes redzēja, ka patīk Fēliksam, un gribēja patikt vēl vairāk, kaut gan pašas nezināja, kam tas viņām vajadzīgs. Fēlikss tiešām bija skaists zēns. Tomēr izturējās pret šo faktu vienaldzīgi. Par savu skaistumu viņš paziņoja mierīgi un vienkārši. Viņam skaistums likās līdzīgs ziepju burbuļiem — pievilcīga cilvēciska īpašība, kurai vajadzētu patikt meitenēm. Vismaz tā viņam Boriss bija izskaidrojis vārdus «skaists zēns». Tos vakar Fēliksam aiz muguras bija teikusi ārste.
Meitenes uz brīdi zaudēja valodu. Atklājās, ka zēns, kas izskatījās tik kautrīgs un bikls, ir bezkauņa. Tiesa gan, bezkaunība, kā jau viss šajā zēnā, bija dīvaina. To varētu nosaukt par patiesīgu bezkaunību.
— Toma, — Ira iesāka, — ko mums tagad darīt?
— Domā pati, — Toma atteica. — Es jau esmu izdomājusi. Ja runājam atklāti — viņš nav pateicis nevienu vārdu nepatiesības.
— Ja tu par mani … — Ira iesāka.
— Arī par tevi.
— Nē, es tā nebiju domājusi.
— Tieši tā biji domājusi.
— Nespried pēc sevis.
— Es spriežu nevis pēc sevis, bet gan pēc tevis.
— Un tu? . . .
— Es arī,—Toma sacīja.—Tikai es godīgi atzīstos.
— Tātad es negodīgi?
Toma paraustīja plecus. Reizēm viņai Iras skaistums kļuva apnicīgs. Toties Irai reizēm apnika Tomas saprātība.
No šīs meiteņu sarunas, kas bija pilna slepenu mājienu, Fēlikss nekā nesaprata. Toties gandrīz visu saprata Boriss. Viņš priecājās, ka šīs pārlieku sportiskās meitenes šoreiz pār Fēliksu bija paklupušas.