— Es tev viņu dāvinu,— Ira sacīja.
— Paldies,—Toma sacīja.
— Un vispār — man jau sen laikam tur ķeras, — Ira sacīja.
— Ja ne te, tad tur, — Toma sacīja. — Tev vienmēr kaut kur ķeras.
Beidzot Fēliksam pielēca, ka meitenes šobrīd viena otru diez ko
neierauga. To viņam negribējās. Viņš bija par saticību. Viņš gribēja sēdēt kopā ar meitenēm, skatīties uz viņām, klausīties viņas un stāstīt, cik ļoti viņam patīk viņas.
— Ira un Toma, — Fēlikss iejaucās, — nevajag tā runāt.
— Kā tad mēs runājam?— Ira uzprasīja.
— Slikti un skaļi.
— Ko tu iedomājies! — Ira izbrīnā iesaucās. — Toma ir mana labākā draudzene! Vai ne, Toma?
Ira piegāja pie Tomas un noskūpstīja viņu uz vaiga.
— Pati labākā!—Toma apstiprināja un izdarīja to pašu.
Fēlikss pārsteigts lūkojās meitenēs. Sarokošanās viņam bija labi zināma, taču to, ka cilvēki viens otru laiza, viņš redzēja pirmo reizi. Un tomēr viņš noģida, ka ir klāt visdraudzīgāko jūtu izpausmei. Viņš priecājās, ka meitenes vairs nestrīdas. Viņš arī gribēja kļūt par labāko draugu.
Fēlikss pielavījās klāt Tomai un noskūpstīja viņu uz vaiga.
Toma, kas bija gatava no Fēliksa sagaidīt visu, ko vien vēlaties, tikai ne to, iespiedzās un uzšāvās kājās.
Fēlikss nomērķēja uz Iru, taču viņa palēca sāņus un, smieklos locīdamās, aizmuka.
Boriss aiz krūmiem no sajūsmas vai raudāja. Tāds notikumu pavērsiens viņam pat sapņos nevarēja rādīties.
Toma — piesārtusi, kategoriska, nikna — blenza uz Fēliksu no augšas uz leju.
— Vai tu jucis esi?!
— Vai tad es izdarīju ko sliktu? — Fēlikss vaicāja, nesaprazdams, par ko uz viņu skaišas.
— Vai tu pats neapjēdz?!
— Neapjēdzu. Kāpēc Ira drīkst, bet es ne?
— Tu esi idiots?—Toma vaicāja.
— Nē, — Fēlikss atbildēja.—Es arī gribu būt par tavu labāko draugu. Kāpēc tu uz mani dusmojies? Ja tev nepatīk, es vairāk tā nedarīšu.
Lai cik aizkaitināta Toma bija, viņa ievēroja, ka Fēlikss ir no sirds sarūgtināts.
— Kāpēc lai man patiktu? — Toma bargi noprasīja. — Vai tu ar visām meitenēm tā izdaries?
. — Nē. Tikai ar tevi,—Fēlikss atklāti atzinās.
Toma labāk ļautu sevi sacirst gabalos nekā atzītos, ka Fēliksa beidzamajos vārdos bija kas tīkams. Taču, tā kā Toma bija gudra meitene, viņa necentās noskaidrot attiecības pati ar sevi. Viņai gribējās noskaidrot ko citu.
— Tu labāk ej pie Iras, — viņa ieteica. — Ar Iru tu varēsi skūpstīties kaut līdz pusdienlaikam.
— Vai tad viņa nedusmosies? — Fēlikss jautāja.
— Nē, nedusmosies. Tā ir viņas mīļākā nodarbošanās. Nu, ko stāvi, skrien pie viņas!
Toma bija pārliecināta, ka Fēlikss nekur neies. Sā vai tā, bet Fēlikss bija licis viņai saprast, ka viņa zēnam ir vienīgā uz šīs planētas. Par to viņa pat bija gatava piedot bezkaunīgo izlēcienu.
Fēlikss piecēlās kājās un gāja. Toma nezināja, ka viņš iet bez sevišķas vēlēšanās. Pa šiem mirkļiem kosmiskās būtnes dvēselē jau bija kas mainījies. Fēliksam abas meitenes vairs nelikās vienādi jaukas. Viņas abas bija brīnišķīgas, tomēr Toma bija kļuvusi par kripatiņu brīnišķīgāka. Taisni tāpēc arī Fēlikss neiedrošinājās viņai nepaklausīt.
Toma apjukusi vēroja, kā Fēlikss aiziet. Sī puišeļa uzvedība neatbilda nekādiem standartiem.
Boriss, redzēdams, ka Fēlikss dodas uz ezera pusi, izlīda no savas slēptuves.
Viņš bija ļoti apmierināts, taču visam ir robežas.
— Neiedomājies viņai uzmākties, —- Boriss brīdināja Fēliksu. — Dabūsi vēl pa ģī . . . Es gribēju teikt — viņai tas nepatiks.
— Bet Toma sacīja . . .
— Toma ir čūska, — Boriss paskaidroja. — Visas meitenes ir čūskas.
— Tu no meitenēm neko nesaproti, — Fēlikss paziņoja.
— Oho! — Boriss iesaucās. — Ātri gan tu esi ticis skaidrībā . . . Kura tad tev vairāk patīk?
— Tagad Toma.
— Kāpēc tad tu ej pie Iras?
— Tāpēc, ka Toma teica . . .
— Ejam labāk uz nometni, pietiks tev šodienai meiteņu sabiedrības. Tu viņas vēl satiksi ēdnīcā.
— Nē, nepietiks,—Fēlikss stingri noteica. — Ēdnīcā viņas vairs nav tādas. Tur viņas ir dusmīgas.
— Arī te viņas nav nekādas jēra dvēseles, — Boriss aizrādīja.
— Zināms, ka nav jēra dvēseles, —Fēlikss piekrita. —To es arī pats saprotu. Kāds sakars meitenēm ar jēriem? Tavi joki, Borja, nemaz nav smieklīgi.
— Es nejokoju, — Borja nopūtās.
Ira sēdēja krastā un makšķerēja. Izdzirdusi zēnu soļus, viņa pagriezās. Paskatījās uz Fēliksu un iesmējās. Arī Fēlikss pasmaidīja.
— Ira, es atnācu ar tevi skūpstīties, — viņš paziņoja.
Ira uzreiz kļuva nopietna. Viņa nolika makšķeri malā un piedraudēja ar dūri.
— Vai to tu esi redzējis?
— Viņš joko, — Boriss sacīja.
— Nē, nejokoju, — Fēlikss spurojās pretī. — Toma teica, ka tā esot tava mīļākā nodarbošanās.
— Ak tad Toma teica? — Ira uzreiz nomierinājās. — Viss skaidrs. Zini ko, Fēliks, atliksim manu mīļāko nodarbošanos uz rītdienu. Vai līdz rītdienai tu varēsi pagaidīt?
— Varēšu, — Fēlikss sacīja.—Tikai pasaki—cikos?
Šoreiz iesmējās Boriss.
— Divi muļķīši,— Ira noskaitās. — Es gan domāju, ka jūs esat gudrāki. Tev, Boris, es to pieminēšu.
— Kāpēc man? — Boriss brīnījās. — Viņam pašam galva uz pleciem,
— Nav gan redzams. Labāk palīdziet man atāķēt makšķeri.
Ira pacēla kātu — tas saliecās, un aukla nostiepās: āķis kaut kur dziļumā bija ieķēries.
— Lec ūdenī, — Boriss ierosināja.
— Ja? — Ira attrauca. — Tā tik vēl trūka! Fēliks . . .
— Klausos, — Fēlikss atsaucās.
— Izvelc, lūdzu, makšķeri.
Fēlikss ar visām drēbēm pa taisno devās ūdenī. Boriss ieķērās ar rokām viņa jakā.
— Apstājies! — viņš uzsauca. — Klausi tik viņu … Tu pat peldēt. nemāki.
— Vai tad es nemāku peldēt? — Fēlikss jautāja. — Visi māk, bet es ne?
Ira jau senāk bija ievērojusi, ka no abiem galvenais ir Boriss. Viņš izrīkoja, deva padomus, komandēja — vadīja. Un tajā pašā laikā Boriss nelīdzinājās cilvēkam, kuram patīk komandēt. Irai kādu nesaprotamu iemeslu dēļ Fēlikss visu laiku bija pamācāms. Dīvains puišelis . . .
— Vai tad tu pats nezini, ka nemāki peldēt?— Ira interesējās.
— Nezinu. Es nekad neesmu peldējis.
— Kāpēc tad tu gribēji lēkt?
— Tu palūdzi.
— Pēc mana lūguma tu esi ar mieru noslīkt?
— Saprotams — esmu ar mieru, — Fēlikss sacīja. Viņš vēl arvien nezināja, ko nozīmē vārds «noslīkt».
Un tobrīd Ira nodomāja, ka Fēlikss nav nekāds muļķis: cilvēks, kas gatavs viņas dēļ noslīkt, nevar būt muļķis. Viņam nav tiesību tādam būt.
— Labi, — Ira samierinājās, —vari neslīkt. Izdomā kaut ko citu.
— Norauj āķi, — Boriss pamācīja.
— Tas ir pēdējais. Turklāt makšķere nemaz nav mana.
— Borja, — Fēlikss sacīja, — ja Ira lūdz, vajag palīdzēt. Tu man vienmēr palīdzi.