Boriss klusēdams pagāja malā. Viņš nolauza tievu alkšņa stibu un attīrīja to no zariem.
— Ne par ko neatbildu, — Boriss atrunājās.
Ar alkšņa vicu izdevās aizsniegt āķi. Aukla atbrīvojās.
— Paldies, — Ira pateicās. — Par to es jums piedodu. Tagad uzlieciet man slieku.
— Varbūt tu gribi, lai es arī uzkožos? — Boriss vilka viņu uz zoba. — Palūdz labāk Fēliksam.
— Es varētu uzkosties, tikai nezinu, kā. Parādi, — Fēlikss sacīja Irai.
Zēns runāja pilnīgā nopietnībā. Taču Ira visu uztvēra savādāk.
— Nevaru saprast, kurš no jums ir asprātīgāks? — viņa balsī gudroja. — Laikam tomēr Fēlikss—tādus es vēl neesmu redzējusi.
— Neesi gan redzējusi, — Boriss piekrita. — Un nekad vairs neredzēsi. Nekad mūžā.
— Borja, — Fēlikss iejaucās, —tu atkal joko tā, ka nav smieklīgi. Viņa redzēs mani gan šodien, gan rīt un parīt . . .
Te nu Fēlikss pamatīgi kļūdījās. Viņš zināja, ka nometne ir paredzēta uz mēnesi. Taču viņš nevarēja zināt, cik ilgi viņam paredzēts dzīvot uz Zemes.
Aiz krūmiem parādījās Toma, mugurā meitenei bija treniņtērps. Uz atvērtās grāmatas viņa nesa kātiņu ar divām sarkanām ogām.
— Zemenes jau sarkanas, — viņa teica. — Zēni, ejam zemenēs. Ira, vai tu nāksi līdzi?
— Zini, negribas.
— Tā jau es domāju, — Toma izmeta.
— Ira, — Fēlikss ierunājās, — es nesaprotu. Ja jūs esat labākās draudzenes, jums jāiet kopā. Un, ja jūs negribat iet kopā, tad jūs neesat labākās draudzenes. Kāpēc tu māni Tomu?
— Kā tad es viņu mānu?
— Tu sacīji, ka viņa ir tava labākā draudzene.
— Taisnība. Tu jau redzi, ka mēs vienmēr ejam visur kopā.
— Tikai ne šodien. Es uzminēju: šodien ir atpūtas diena — un tāpēc jūs no draudzības atpūšaties.
Fēliksam bija taisnība. Meitenes arī pašas juta, ka viena no otras ir nedaudz nogurušas. Viņas draudzējās jau sen, taču stadionā bija sāncenses.
Tomai bija nelāgs paradums — sasniegt finišu mazliet ātrāk par Iru.
Ja viņa katru otro reizi palaistu arī Iru pa priekšu, viss būtu kārtībā. Tas arī bija Tomas rakstura lielākais trūkums, ka viņa katrā treniņā par dažiem centimetriem Iru apsteidza. Tāpēc starp meitenēm, kā saka, bija izskrējis melns kaķis. Neteiksim, ka liels, nobarojies runcis, bet mazs, gandrīz vai simpātisks kaķēns. Un tomēr melnā krāsā. Tas arvien sagaidīja meitenes pie finiša. Taču meitenes izlikās, ka nekāda kaķēna nav.
— Muļķības, — Ira sacīja.—Es tikai gribēju vēl drusku pamakšķerēt. Jūs gan te visas zivis esat iztramdījuši. Var iet arī zemenēs.
Boriss neiebilda. Viņš saprata, ka līdz pusdienām Fēliksu no meitenēm pat aiz ausīm prom neaizvilkt. Viņš nolēma būt turpmāk uzmanīgāks, tāpēc tagad samierinājās.
Ira uzvilka savu treniņtērpu, un visi četri devās pa mežmalu uz priekšu.
Nezin kā tas gadījās, ka Toma un Fēlikss pagāja mazlietiņ sāņus, un pats par sevi saprotams, ka Boriss palika ar Iru divatā.
Borisam absolūti nebija ar Iru par ko runāt. Zēns pat mazliet baiļojās no viņas; kopā ar treniņtērpu Ira it kā bija uzvilkusi nepieejamas sportiskas meitenes masku. Pie galda, kur sēdēja arī citi, Boriss no viņas nebaidījās. Divatā viss bija savādāk.
Viņi gāja klusēdami. Abi juta, ka šajā klusēšanā slēpjas zināma neveiklība. No klusēšanas viņi klusēja vēl klusāk un, īsti nezinādami, ko iesākt, bez vajadzības sasaucās ar Tomu un Fēliksu. Protams, ka Boriss auroja Fēliksu un Ira—Tomu.
Zemeņu bija ļoti maz. Redzams, kāds nadzīgāks ogotājs te bijis jau pirms viņiem: daži čemuri bija izrauti ar visām saknītēm, no'citiem — nolasītas ogas.
Toma un Fēlikss vairs neatsaucās. Iru tas pārāk neuztrauca, taču . Boriss visai saprotamu iemeslu dēļ sāka bažīties.
— Jāatrod viņi. — Tā bija pirmā frāze, kas adresēta Irai.
Ira labprāt piekrita. Tas ir interesantāk nekā klimst bez mērķa un klusēt.
Viņi klaigāja, tomēr neviens neatsaucās.
— Toma nevarētu apmaldīties, — Ira sacīja.—Mēs ar viņu daudzreiz esam gājušas mežā. Viņa labi orientējas.
— Viņa varbūt arī orientējas labi… — Boriss atteica. — Tu skrien uz mežmalu un pasauc tur. Es paiešu tālāk.
Boriss to sacīja tik noteiktā balsī, ka Ira paklausīja bez ierunām.
Viņa redzēja, ka Boriss ir satraucies. Satraucies, kā viņai šķita, vairāk, nekā vajag.
Drīz vien Boriss izdzirdēja Iras balsi no mežmalas. Pēc tam tālumā tik tikko dzirdami atsaucās Toma. Viņas balss tuvojās. Ira sauca Tomu pie sevis. Un tad mežmalā visi trīs satikās.
— Vai Fēlikss ir ar jums? — Toma vaicāja.
— Viņš taču bija kopā ar tevi!
— Viņš aizgāja. Es viņu meklēju un neatradu.
— Uz kurieni viņš aizgāja? — Boriss jautāja.
— Uz mežu.
— Kāpēc viņš aizgāja? — Boriss bargi noprasīja.
— Es nezinu . . .
— Zini, — Boriss atteica. — Nemelo! Par ko jūs runājāt? Ko tu viņam teici?
— Neko īpašu es viņam neteicu.
— Nemelo, — Boriss no jauna atkārtoja. — Pats viņš no tevis nekur nebūtu aizgājis. Es viņu pazīstu.
Meitenes Borisu tādu vēl nebija redzējušas. Tik noteikts un nopietns, ka viņām ne prātā nenāca apšaubīt zēna tiesības komandēt.
— Ko tu viņam sacīji?
— Nu … es parādīju, kā aug zemenes . . . viņš nezināja, kā tās meklēt.
— Tālāk.
— Viņš teica, ka tagad katru dienu lasīs man . . .
— Es tev neprasu, ko viņš teica, — ko tu teici?
— Es apsēdos: man kurpē bija iebiris kāds akmentiņš.
— Kamēr tu pļāpā, viņš aiziet arvien tālāk! Ko tu viņam teici?
— Es teicu…—Toma atbildēja, sajuzdamās jau vainīga.—Es teicu, lai viņš salasa man piecdesmit ogu, es tikmēr pagaidīšu klajumi ņā. Es nudien gaidīju . . . Un neko es nemeloju — viss notika tieši tā.
Piecdesmit ogu!
Tik daudz to varbūt nebija visā mežā. Un Fēlikss klīdīs pa mežu, kamēr nebūs salasījis šīs ogas. Bet, kur viņš var aiziet, to zina tikai viņš pats. Neviens nebija Fēliksam paskaidrojis, kā atrast ceļu atpakaļ. Tas nebija grūti. Pa kreisi — dzelzceļš, pa labi—šoseja, priekšā — Kuļemka. Apmaldīties nevarētu neviens, atskaitot Fēliksu.
Nebija neviena, kas nelaistu viņu pāri šosejai.
Nebija neviena, kas neļautu šķērsot dzelzceļu.
Nebija neviena, kas apturētu viņu un neļautu noslīkt Kuļemkā meitenes Tomas skaisto acu dēļ.
— Tu pat apjaust nevari, ko esi sastrādājusi! — Boriss sacīja.
Meitenes apklusa. Meitenes uzreiz kļuva paklausīgas.
— Mēs viņu atradīsim. Izklīdīsim un meklēsim.
— Nekur jūs neiesiet, — Boriss norīkoja. — Staigāsiet gar mežmalu. Varbūt viņš pats iznāk.
Meitenes — tās pašas meitenes, kurām pat treneris centās pārāk bieži nepavēlēt, — ir neiepīkstējās un paklausīgi palika turpat. Viņas juta, ka Borisam pašreiz ir tiesības komandēt.
DESMITĀ DIENA Beigu vidus
Boriss skrēja uz mežu.
Pirmās divas ogas Fēlikss bija atradis uzreiz. Par to viņš paziņoja Tomai.
— Vēl četrdesmit astoņas! —Toma atsaucās.
Nākamās trīs ogas gozējās saulītē soļus piecdesmit tālāk. Fēlikss to atkal darīja zināmu.