— Ziķeris!—Toma uzlielīja.
Taču vairāk zemeņu nebija. Fēlikss nozuda meža dziļumā. Viņš nezināja, ka zemenēm nepatīk ēna, — Toma viņam to nebija pateikusi.
Fēlikss gāja ātri. Viņš gribēja drīzāk salasīt ogas un atgriezties pie Tomas.
Sajā saulainajā dienā iegaumēt ceļu bija tīrais nieks — vajadzēja tikai paskatīties, no kuras puses spīd saule. Taču Fēliksam to neviens nebija mācījis. Kad viņš apjēdza, ka sākumā biežāk laimējies atrast pa ogai, un gribēja atgriezties, viņam tas neizdevās.
Vispirms, kā jau lielākoties šādi meža klaiņotāji, viņš gāja vairāk pa labi. Turpinādams ceļu šajā virzienā, Fēlikss būtu iznācis pie nometnes, kaut arī ne gluži iepriekšējā vietā. Taču viņš pagriezās uz pretējo pusi un tāpat virzījās pa labi, tikai attālinādamies no nometnes.
Reto jauktu koku mežu nomainīja biezs eglājs. Mazās eglītes auga tik cieši kopā, ka vientumis vajadzēja mesties četrrāpus, lai izsprauktos starp tām.
Izlauzies cauri egļu audzei, Fēlikss iznāca paretā birzī un atrada vēl trīs ogas. Viņš uzsauca Tomai, taču atbildi nesaņēma. Fēlikss nedaudz izbrīnījās: viņam jau vajadzēja būt atpakaļ pie Tomas.
Tad atkal sākās eglājs — mikls, tumšs un drūms. Zem kājām žļurkstēja ūdens, ceļu aizšķērsoja nokaltušo egļu skeleti. Fēlikss ložņāja gan pa kritušo koku apakšu, gan rāpās tiem pāri. Viņš pat nemanīja, ka ogas saujā ir pārvērtušās šķidrā, sarkanbaltā putrā.
Ikviens cilvēks, apveltīts, saprotams, ar viselementārāko attapību, Fēliksa vietā būtu pratis atnākt atpakaļ. Pa labi stiepās šoseja, no kurienes reizēm atplūda klusinātas automašīnu signāltaures: ja pagriezīsies tā, lai signāli būtu kreisajā pusē, iznāksi vecajā vietā. Pa kreisi bija dzelzceļš: ja iesi tā, ka elektrisko vilcienu troksnis būs dzirdams no kreisās puses, tad atkal nonāksi, kur vajag.
Fēlikss visām šīm skaņām nepievērsa ne mazāko uzmanību: tās viņam neko nenozīmēja.
Fēlikss gāja taisni—turp, kur, noslēpusies līkumotajos krastos, plūda Kuļemka.
Mežs negaidot pašķīrās. Kāda smilšu nogāze veda lejā. Bet nogāzei pie kājām klusi, mierīgi un indīgi zilgoja nelielās upītes ūdeņi. Starp citu, tik indīgi zili tie nemaz nebija.
Koki, krūmi, debesis un mākoņi spoguļojās tajos tikpat dzidri kā parastā ūdenī.
Pēc izskata tā bija gluži nevainīga upīte. Pavisam nesen tajā vēl dzīvoja asari un raudas un pat vēži, kuri, kā zināms, mājo tikai tīros ūdeņos. Taču pirms dažiem gadiem rotaļlietu fabrika bija izskaudusi no upītes pēdējo dzīvību. Stāsta, ka ilgāk par visiem esot noturējusies kāda veca līdaka. Taču, redzēdama, ka šeit dzīves vairs nebūs, aizpeldējusi pa straumi lejā un pārcēlusies uz citu upi, kur gājusi bojā no skumjām un vientulības: šai līdakai bijusi sarkana galva, zaļš vēders un zila aste, tāpēc citas līdakas nav gribējušas ar viņu runāt.
Fēlikss visu to nezināja. Taču upes otrā krastā viņš ieraudzīja milzum daudz baltu ziedu. Toma bija viņam paskaidrojusi, ka tā zied zemenes.
Fēlikss norāpās pa nogāzi lejā. Upīte nebija plata, un no šejienes izskatījās, ka ziedi ir pavisam tuvu. Fēlikss noģērbās un salika drēbes kaudzē.
Zēns bija nolēmis pārpeldēt upei pāri un atgriezties ar ogām. Viņš neticēja, ka neprot peldēt: visi pārējie taču prata — viņš pats to bija redzējis.
Fēlikss ar vienu kāju iekāpa ūdenī un paplikšķināja sev pa krūtīm, kā to šodien bija darījuši zēni, pirms metās ūdenī.
No kraujas malas atskanēja kliedziens:
— Fēliks, apstājies! Neej ūdenī!
Fēlikss pagriezās, kāja mālos paslīdēja, un viņš ievēlās upē . . .
Sajā vietā nepieciešams pārtraukt stāstījumu un paskaidrot, kāpēc varoņi parasti tiek izglābti pēdējā brīdī.
Pirmkārt, pagaidām vēl neviens nav izglābts . . .
Otrkārt, nevienam autoram nav tiesību slīcināt savus varoņus, ja nav galējas nepieciešamības, un šī nepieciešamība vēl nebija radusies.
Treškārt, mēģināsim tikt skaidrībā: kurā brīdī tad vispār slīkstoši cilvēki tiek glābti? Ne jau stundu vai divas pirms viņu bojāejas. Un, protams, tie netiek glābti, kad ir jau noslīkuši, tos glābj īsu mirkli pirms tam. Patiesību sakot — kad slīkst, tad arī glābj . . .
Nupat autors jūt, ka pārāk taisnojas. Ja cilvēks uzskaita pārāk daudz attaisnojumu, tas nozīmē, ka īsti nopietna attaisnojuma viņam nav neviena.
Tāpēc autors domās svītro visus iepriekš minētos attaisnojumus un atstāj vienu, taču nopietnu: viss notika tā, kā rakstīts.
Un tā nebija nejaušība.
Tā nebija nejaušība, ka Boriss atrada Fēliksu, kaut arī nedevās viņu meklēt uzreiz un kaut arī gāja pa citu ceļu. Fēlikss gan pie upes nonāca nejauši. Taču Boriss saprata, ka Fēliksam vislielākās briesmas draud ne no šosejas un ne no dzelzceļa, bet no Kuļemkas upes, jo vilciena vadītājs vai šoferis var uztaurēt vai nobremzet, tolm\ iiļ.. ■ aprīs cilvēku bez jebkādiem signāliem. Boriss pa īsāko ce|u līdz Kuļemkai un steidzīgiem soļiem gāja pa taciņu gar t.i\ km\ln
Un tā — Fēlikss ievēlās upē . . .
Gribēties gribas uzrakstīt, ka Fēlikss sasitās pret akmeni vni .m tika ierauts straumē, ka priekšā šalca ūdenskritums un Boriss, riskudninv ar dzīvību, izvilka viņu krastā.
Taču Kuļemka ir sekla; straumes un ūdenskritumi upītei n.iv r<i<ll jušies sapņos pat tās labākajos gados.
Kad Boriss ievēlās pakaļ Fēliksam upē, ūdens tajā bija tikai li<!/ krūtīm.
Viņi stāvēja viens pret otru — Fēlikss sportenēs, Boriss krekla un biksēs — un zilas ūdens lāses notecēja viņiem gar kaklu.
— Dabūji, ko gribēji, — Boriss izgrūda.
Fēlikss klusēja. Viņš juta, ka ir nogrēkojies.
Boriss četrrāpus izrausās glumajā krastā un pasniedza Fēliksam roku.
— Cauri, — Boriss teica. — Sveiki . . . Atvadies no nometnes.
— Es gribēju salasīt zemenes. Skaties, cik to ir otrā krastā!
Boriss pavērās pāri upei un nospļāva zilu siekalu.
— Tās ir kumelītes, — viņš strupi paskaidroja un sāka izģērbties.
Borisa drēbes bija nokrāsojušās nevienādi: vietām zilā krāsa bija biezākā kārtā, vietām — plānākā. Toties augums, rokas, kājas, kakls bija zils kā jūras vilnis — līksms, zils vilnītis, kādu bērni zīmē savos zīmējumos.
Fēlikss izskatījās labāk vai arī — ne sliktāk, kā kuram tīk.
Rāt Fēliksu vai kaut ko skaidrot viņam Boriss negribēja. Viņš saprata, ka šo «peldēšanos» noslēpt nav iespējams, tam nolūkam būtu nepieciešamas jaunas rokas un jauni kakli un Borisam vēl piedevām jaunas drēbes.
Boriss izgrieza apakšveļu un virsdrēbes un slapjas uzvilka atkal mugurā.
— Ejam.
— Boris, kāpēc tu teici: «Atvadies no nometnes.»?
— Padzīs.
— Kur mēs ar tevi tad iesim?
— Es iešu mājās. Bet, kur tu iesi, nezinu.
— Es arī mājās — pie Paliča.
Boriss neko neatbildēja. Viņam nevērās mute.
Zēni gāja pa taku, kas vijās gar Kujemkas krastu. Aiz muguras un nedaudz iesāņus no viņiem sprakstēja zari, varētu domāt, ka mežā atbalsojas zēnu soļi. Boriss apstājās un apturēja Fēliksu. Atbalss neapklusa. Netālu aiz kokiem Boriss sazīmēja kādu kustību.
— Pelēkais, — Boriss klusītiņām uzsauca, — lien laukā, citādi galvu noraušu!
Aiz kokiem parādījās Serjoga ar automātu. Viņš bija sekojis brālim pie ezera, skrējis viņam nopakaļ pa taku un redzējis «peldēšanos». Serjoga saprata, ka šobrīd ar brāli labāk nejokot.
— Tā kā pēc pusstundas tu būtu mājās! — Boriss pavēlēja. — Tēvam neko nestāsti!