— Borja, es tīšām neslēpos. Man tev kas sakāms.
— Es teicu — mājās! — Boriss pacēla balsi.
— Borja, jums sekoja kāds tēvocītis.
Boriss apstājās.
— Nupat?
— Ne-e . . . vakar . . . sekoja tev un Fēliksam.
— Kādam Fēliksam?
— 5im te, — Serjoga pamāja ar galvu.
— Kā tu zini, ka viņu sauc Fēlikss.
— Man ir ausis, — Serjoga solīdi atgādināja.
— Es tūlīt viņas tev noraušu, — kas sekoja?
— Tēvocītis no frizētavas. Prasīja, lai es tevi aizmānu prom. Gribēja ar Fēliksu aprunāties. Pats teica, ka esot spiegs. Tikai viņš izlikās.
— Vajadzēja vakar pateikt.
— Kamēr es viņam džinos pakaļ, jūs bijāt prom. Un man sagribējās ēst. . .
— Pazūdi! —Boriss uzsauca, un Serjoga ienira krūmos.
— Borja, kas gribējis ar mani aprunāties? — Fēlikss uzprasīja.
— Ir te viens tāds . . . Pat lāgā nezinu, kāpēc tu viņam esi vajadzīgs. Tagad tas nav svarīgi. Mūs tik un tā izdzīs. Man ne silts, ne auksts, bet ko lai iesāk ar tevi? . . . Līnijā taču piekodināja — upē peldēties nedrīkst. Kurš tevi trenca? . . .
— Es negāju peldēties, es gribēju tikt otrā krastā.
— Kāda starpība, zils tu esi no galvas līdz kājām. Es gan no tēva nebaidos: viņš pats ir vainīgs . . .
Boriss apstājās. Pieminot tēvu, viņam galvā iešāvās necerēta ideja.
— Fēliks, šķiet, ka es izdomāju! Pusdienas mēs esam nokavējuši . . . Skrienam tūliņ uz Kuļeminsku pie manis uz mājām. Pateiksim tēvam, ka tu netīšām iegāzies ūdenī, bet es metos tevi glābt. Tā mēs arī nokrāsojāmies. Vainīgs taču ir tēvs! Viņš jau divas reizes maksājis sodu par upi. Es pārģērbšos, tad lai ved mūs uz pirti. Līdz vakariņām būsim atpakaļ.
— Es neiegāzos netīšām, es gribēju tikt pēc zemenēm, — Fēlikss iebilda.
— Vajag teikt, ka netīšām.
— Bet tā nebūs taisnība.
— Tu vari klusēt. Runāšu es. Un vispār — ja vecākiem vienmēr būtu jāsaka taisnība, tad nebūtu iespējams dzīvot.
— Borja, tu saki «tēvs», «vecāki» . . . Kur ir mani vecāki?
— Jo vairāk prašņāsi, jo ātrāk tos ieraudzīsi. — Boriss iesmējās. — Pagaidām tavi vecāki esam mēs: Aleksejs Paličs un es.
— Tā arī es domāju,—Fēlikss sacīja.—Tomēr nepatiesību es tik un tā neteikšu.
— Neviens tev neliek to darīt. Klusē — un beigta balle.
Tomēr Borisa plānu, kas nebūt nebija tik sarežģīts, īstenot
neizdevās. Ejot apkārt nometnei, Boriss pamanīja nelielu bariņu, kas devās pāri stadionam uz mežu.
— Cauri, — Boriss paziņoja. — Prom iet nedrīkst. Mūs nāk meklēt. Meitenes izpļāpājušās.
Jā, meitenes bija izpļāpājušās. Un diezin vai drīkst viņām to pārmest. Paklaiņojušas pa mežmalu līdz pusdienām, viņas devās uz ēdnīcu. Ne Fēlikss, ne Boriss uz pusdienām neieradās. Meitenes pagaidīja vēl pusstundu.
Un pēc tam viņas nosprieda: ja ar zēniem kas atgadīsies, vainīgas būs vienīgi viņas.
Meitenes izsūdzēja grēkus trenerim.
Treneris devās pie nometnes priekšnieka.
Nometnes priekšnieks pa translāciju nekavējoties lika sapulcēties visam personālam.
Un tagad kādu divdesmit cilvēku bariņš devās uz mežu. Pa priekšu soļoja Ven-Vens ar megafonu rokās. Nopakaļ visiem gāja Aleksejs Paličs, kas tikko bija ieradies nometnē.
Ieraudzījis meklētājus, Boriss saprata, ka plāns brūk. Nevarēja likt šiem cilvēkiem līdz tumsai staigāt pa mežu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka saviem spēkiem viņi nevienu nebūtu atraduši, tas nozīmē, ka atskanētu zvani milicijā, mežniecībā, pie lidotājiem, — simtiem cilvēku tiktu atrauti no saviem pienākumiem, lai izķemmētu mežu, kamēr divi pazudušie mierīgi pērtos pirtī.
— Beigas,—Boriss izdvesa. — Liekas, visam beigas. Tikai tu klusē. Varbūt vēl notic. Kaut gan neticēs. Re, cik viņu tur daudz.
— Paličs nāk!—Fēlikss priecīgi iesaucās.
— Te arī Paličs nelīdzēs, — Boriss nopūtās.
Abi zilie iznāca no zaļā meža un devās uz dzelteno smilšu laukumu pretī meklētājiem.
— Re, kur viņi! — līksmi iesaucās kāds tuvredzīgs glābējs.
— Es gan teiktu — ne gluži viņi, — aizrādīja Ven-Vens, kas nebija tuvredzīgs.
Zēni tika ielenkti. Sievietes skatījās uz viņiem ar žēlumu: viņas zināja, kas draud šiem zēniem. Vīrieši arī zināja, taču žēluma viņu acīs nebija, jo taisni vīriešu sūtība uz mūsu planētas ir cīnīties par taisnību.
— Ak kungs, cik viņi zili!—novaidējās pavāre, kas no meklēšanas gan bija atbrīvota, tomēr nākusi līdzi aiz ziņkārības.
Aleksejs Paličs kautri stāvēja pēdējās rindās. Viņš nolādēja sevi, ka nebija spējis izrauties no rīta un pagūt laikā. Viņš saprata, ka tik daudzu liecinieku klātbūtnē pat nometnes priekšniekam būs pagrūti ko izdarīt.
Fēlikss, nepievērsdams nevienam uzmanību, metās pie Alekseja Paliča.
— Sveiks, Palič! — viņš priecīgi sauca. — Kur tu tik ilgi biji pazudis?
Aleksejs Paličs, nepacēlis acis, saspieda zilo plaukstu, taču tūliņ apķērās.
— Kāda nejēdzība! — skolotājs sacīja, iešķībi paskatījies uz nometnes priekšnieka pusi.
— Paldies, biedri, — nometnes priekšnieks teica nelāgā balsī. Tādā balsī nerunā cilvēks, kurš grasītos piedot. — Visi ir brīvi. Kuļikovs un Saulainais nāks man līdzi uz kanceleju.
— Koncerts beidzies, — Ven-Vens paziņoja megafonā. — Pilsoņi, izklīstiet! Pilsoņi, nedrūzmējieties! •
Taisni tobrīd, ieraugot zilos puisēnus, Ven-Vena galvā notika radošs īssavienojums. Viņš skaidri ieraudzīja savu jauno lugu. Tā bija zilā krāsā. Uz skatuves dziedāja zili zēni un zilas meitenes. Zils orķestris spēlēja «Zilo blūzu». Visi bija mežonīgi vientuļi, neciešami skumji, baismīgi nošķirti. Galvenais, ka lugā nebija vārdu. Varēja tikai dziedāt «na-na», «la-la», «ra-ra», «pa-pa» un . . . «ku-kū».
«Ku-kū» bija īsts atradums — kaut kas tāds vēl nebija redzēts.
Ven-Vens ātrā solī devās uz klubu pierakstīt ideju, kamēr tā vēl silta. Viņam pakaļ steidzās pārējie.
Nometnes priekšnieks, Boriss, Fēlikss un Aleksejs Paličs gāja uz kanceleju. Zēni, kas gadījās viņiem ceļā, lipa klāt kā dzelzs skaidiņas pie magnēta. Visi gribēja redzēt, kā pirms sprieduma izpildes izturas uz nāvi notiesātie. Viņi pavadīja Borisu un Fēliksu klusēdami. Neviens nesmējās un ļauni nepriecājās. Vienīgi Degtjarjovs paskrējās uz priekšu un soļoja atmuguriski, cerēdams noziedznieku acīs saskatīt asaras.
Visi četri uzkāpa otrajā stāvā virs ēdnīcas — nometnes priekšnieka nelielajā kabinetā. Viņš, neko neteikdams, pastūma Aleksejam Paličam krēslu un pats nosēdās aiz galda.
— Nu… — viņš daudznozīmīgi novilka, un tajā acumirklī pie durvīm kāds pieklauvēja.
— Ienāciet.
Durvīs parādījās Ira un Toma un nostājās uz sliekšņa.
— Ko teiksiet?
— Viņi nav vainīgi, — Ira sacīja.
— Mēs esam vainīgas, — Toma sacīja.
— Pie kā tad jūs esat vainīgas?
— Mēs sūtījām zēnus pēc zemenēm, un viņi apmaldījās.
— Tas ir viss?
— Viss, — sacīja meitenes.
— Labi, meitenes, ejiet.