Выбрать главу

—    Redzi nu . . . — Aleksejs Paličs sacīja. — Kā tad tu, Boris, nogulēji? Es tev nepārmetu. Tikai nelāgi gan sanācis.

—    Meitenes . . . Viņš to dēļ galīgi prātu zaudējis.

—    Vai uz pirti brauksi?

—    Nē, drēbes tik un tā vairs tīras nedabūsim. Bet tas frizieris, Aleksej Palič, arī mums sekoja. Man Pelēkais teica. Viņš to redzē­jis pie nometnes.

—    Pilnīgi nesaprotami, — Aleksejs Paličs brīnījās. — Ko večuks grib? Varbūt man vajadzētu ar viņu aprunāties?

Skolotājs vēl nezināja, ka runās ar frizieri daudz agrāk, nekā to vēlētos.

Kad viņi iznāca laukā, pie kancelejas līdzjutēju vairs nebija. Tikai netālu stāvēja kāda vientuļa meitene treniņtērpā. Viņa pamāja visiem trim—Aleksejam Paličam, Borisam un Fēliksam. Pie viņas piegāja vienīgi Fēlikss.

—    Vai jūs atstāja?—Toma vaicāja.

—    Atstās, ja mēs teiksim, ka esam izglābuši tūristu.

—    Nu tad sakiet!

—    Toma, — Fēlikss teica, — tu pati zini, ka mēs nevienu neesam izglābuši.

—    Nu un tad? Mazliet samelosi, toties paliksi uz veselu mēnesi.

—    Tu gribi, lai es runāju nepatiesību?

—    Gribu.

—    Tu joko? — Fēlikss vaicāja.

Toma sadrūma.

—    Ja jūs izdzīs, mēs vairs neredzēsimies. Pēc mēneša man un Irai sacensības Maskavā. Pēc tam atgriezīsimies pilsētā . . . Vai tad tu neko nesaproti?

Pie kancelejas ēkas signalizēja mašīna. Fēliksu pasauca.

—    Uz kurieni tu brauc? — Toma vaicāja.

—    Uz pirti,—Fēlikss godīgi atbildēja.

Toma strauji apcirtās apkārt un neatskatīdamās gāja uz ēdnīcu. Viņa nezināja, ka nometnes dušā krāsa nav nomazgājama, un uztvēra Fēliksa vārdus kā muļķīgu joku, kas šobrīd ir galīgi nevietā.

Izsēdinājis Borisu netālu no mājām, Aleksejs Paličs lūdza šoferi viņus ar Fēliksu aizvest uz Veco Starpstaciju. Jau ceļā skolotājs ievēroja, ka Fēlikss ir manāmi pārvērties un kļuvis pieaugušāks. Zēns izstāstīja par Ven-Venu, par meitenēm, par treniņiem. Tikai kad Fēlikss gribēja stāstīt par ceļojumu uz upi, skolotājs lika saprast, ka pašreiz runāt nedrīkst.

Aleksejs Paličs vēl nebija izlēmis, kā rīkoties, un baidījās, ka šofe­ris nenoklausās.

Šoferis jautri atskatījās pār plecu. To, kā zēns kļuvis zils, viņš nojauta, taču viņam nebija saprotams, kāpēc Fēlikss sauc skolotāju par Paliču un uzrunā ar «tu».

Pirtī Aleksejs Paličs paņēma atsevišķu kabīni ar vannu. Arī te neizdevās izvairīties no dežurantes ziņkārības. Viņa pameta ātru mirkli uz Fēliksu un bez grūtībām noteica precīzu diagnozi:

—    Kā rādās, būsi Kuļemkā peldējies?

—    Peldējās gan, — Aleksejs Paličs īsi atteica.

—    Tas nozīmē, ka šodien ir svētdiena . . . Šitā krāsa ar reizēm piecām noiet. Zilā nav tik traka. Grūtāk ir ar tām, kas ieplūst darbdienās. Vāri kaut sārmā, tik un tā nenomazgāsi. Gribi, es tev iedošu ziepes? Man ir tādas speciālas, «melnās» — priekš suņiem. Tās pa trim lāgiem noņems kā ar roku.

—    Būšu jums ļoti pateicīgs, — Aleksejs Paličs sacīja un centās dežurantei iedot rubli, taču viņa roka tika atstumta mierīgi un ar cieņu. Atšķirībā no lielajām pilsētām Kuļeminskā un tās apkaimē ļaudis vēl nav iemācījušies ņemt naudu par palīdzību.

Dežurantei bija taisnība: kad trešo reizi tika nomainīts ūdens, Fēlikss jau ieguva pilnīgi ciešamu izskatu. Sasvīdušais skolotājs Fē­liksu noskaloja, lika viņam apģērbties, bet pats izgāja svaigā gaisā.

Kļuva vēsi. Padebeši virs galvas krēsloja. Vai kāds šajos pade­bešos novērtēs Alekseja Paliča pūles, vai atmaksās? Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāteic, ka novērtēs un atmaksās. Tikai pēc sava — debesu — prāta.

Uz Kuļeminsku viņi brauca ar elektrisko vilcienu.

Izvēles Aleksejam Paličam nebija, un viņš aizveda Fēliksu uz to pašu pagrabu.

Tikām, kamēr norisinājās šie notikumi, frizētavā savu maiņu strādāja Augusts Janovičs. Viņa pastāvīgie klienti ievēroja, ka viņš tajā dienā bija nerunīgs, pat tāds kā sabozies.

Augusta Janoviča lūpas nemitīgi kustējās, it kā viņš kaut ko zelētu vai sarunātos pats ar sevi.

Pēc darba frizieris negāja vis mājās, bet taisnā ceļā devās pie Alekseja Paliča. Viņa nebija mājās. Frizieris, ceļgaliem knikšķot, sāka staigāt no mājām uz skolu un no skolas uz mājām. Netālu no skolas viņš arī sastapa Alekseju Paliču un Fēliksu.

—    Aleksej Palič, — frizieris ierunājās, — ļoti labi, ka es jūs satieku. Varētu pat teikt, ka es jūs meklēju. Es visu zinu.

Vēl tikai friziera Aleksejam Paličam šodien trūka. Citkārt mierī­gais skolotājs šoreiz sajuta niknumu. Sākumā viņš sevi apvaldīja tikai tāpēc, ka zināja friziera pļāpīgumu un baidījās, ka noslēpums varētu nākt gaismā.

—    Ko tad jūs zināt, August Janovič?

—    Visu. Džinsu kostīms, kedas, ceļazīme uz sporta nometni; jūsu sieva nekā nezina par šo puisēnu.

Skolotājs automātiski uztvēra visvājāko vietu friziera ziņojumā un pieķērās tai.

—    Kāda jums daļa gar manu sievu?

—    Gar sievu — nekāda. Mani interesē, kas īstenībā ir šis zēns.

—    August Janovič, — skolotājs centās savaldīties, — runāsim mie­rīgi. Es nekad neesmu jaucies jūsu darīšanās. Kāpēc jums jājaucas manās? Kāpēc man nebūtu tiesību pastaigāties ar savu audzēkni?

Aleksejs Paličs instinktīvi pielietoja aizsardzībai to pašu metodi, ko bija pārbaudījis sarunā ar Annu Maksimovnu: uz jautājumu viņš atbildēja ar pretjautājumu. Taču frizieris bija, kaut arī pašdarbnieks, tomēr izmeklētājs, viņš uzreiz ķērās vērsim pie ragiem.

—    Es jūs ļoti cienu, Aleksej Palič, — frizieris sacīja, — tikai šis zēns nav jūsu audzēknis. Viņš vispār nav no mūsu pilsētas. Es gribu zināt: kas īstenībā ir šis zēns?

Pēdējo frāzi Aleksejs Paličs ar nolūku palaida gar ausīm un pie­ķērās priekšpēdējai.

—    Varbūt jūs vēl apgalvosiet, ka viņš nav no mūsu planētas?

—    To gan es neapgalvošu, neesmu vēl prātu izkūkojis. Jūs man atbildiet uz vienu jautājumu — kas īstenībā ir šis zēns? Un es aiz­iešu.

—    Es ari varu uzdot jautajumus, — skolotājs aizkaitinata balsī sacīja. — Ko jūs man piesienaties?

—    Rimstieties, Aleksej Palič, —frizieris viņu draudzīgi mierināja, — jūs visu saprotat. Jau tas fakts vien, ka jūs mani nesūtāt pie velna, par daudz ko liecina. Vai tiešām tik grūti atbildēt uz vienkāršu jau­tājumu?

Taisnība gan — nav vārdam vietas. Ja līdzās nestāvētu Fēlikss, tad Aleksejs Paličs varbūt arī kaut kā izlocītos. Taču Fēlikss bija blakus, uzmanīgi sekoja sarunai un nesaprata, kāpēc večuks piesienas Aleksejam Paličam un kāpēc Aleksejs Paličs nejaudā atbildēt.

—    Laikam vajadzēs tā darīt, — skolotājs sacīja. — Vajadzēs sūtīt. Rādās, ka tas ir vienīgais, kā izbeigt šo sarunu.

Jo dusmīgāks kļuva Aleksejs Paličs, jo vairāk nomierinājās Augusts Janovičs. Viņš jau bija gandrīz atspēlējies par to, ka dabūjis lēkāt apkārt nometnei kā tāds kazlēns. Aleksejam Paličam tagad tikai at­lika atzīties, ka Fēlikss ir viņa desmitās sievas devītais dēls, vai izdo­māt vēl kādus murgus — un večuks būtu nomierinājies un pats pie­dāvājis salīgt mieru. Taču skolotājs bija aizkaitināts, friziera priekšā viņam taisnoties negribējās. Vēl vairāk tāpēc, ka frizierim bija pretīgi pašpārliecināts izskats.