— Ir vēl kāds ceļš, kā izbeigt mūsu sarunu, — Augusts Janovičs sacīja. — Var atzīties.
— Jums?
— Tieši man.
Ko zaudēt nebija.
— Tad klausieties, ko es teikšu, — Aleksejs Paličs sacīja, —ejiet, jūs, August Janovič, lūdzu, pie velna!
Frizieris ne kripatiņas neapvainojās.
— Varbūt jūs man atļautu parunāties ar zēnu? Puisīt, kā tevi sauc?
— Fēlikss.
— Lielisks vārdiņš. Un kur tu dzīvo?
— Nometnē.
— Un kur tu dzīvoji pirms nometnes? . . .
— La . . .
Aleksejs Paličs aizstājās Fēliksam priekšā ar muguru.
— Lieciet zēnu mierā un ejiet!
— Nē, es neiešu!—frizieris paaugstināja balsi.—Jums neizdosies Augustu Janoviču apvest ap stūri! Augusts Janovičs nav tāds muļķis, dargais Aleksej Palič. Viņš labi zina, ka jūs esat nozadzis šo zēnu!
Frizieris sāka runāt par sevi trešajā personā — kad viņš uztraucās, tā reizēm gadījās. Un viņš bija satraucies, sev pašam negaidot: ideja par bērna nozagšanu viņam bija radusies pēkšņi. Viņš vairs nespēja izdomāt, ka visa Alekseja Paliča dzīve bija ziedota taisni pretēja rakstura mērķiem.
— Augusts Janovičs to tā neatstās!—frizieris iebrēcās. — Viņš aizstāvēs šo puisēnu! Viņš sacels kājās visu pilsētu! Visu tautu! . . .
Frizieris nepaguva pateikt līdz galam, ko gribēja. Viņš vēl gribēja teikt — visu zemi! Taču pie vārdiem «visu tautu» Augusts Janovičs bija tik ļoti iekarsis, ka pacēla savu mazo dūrīti un papurināja to pie Alekseja Paliča deguna.
Fēliksam ar to pietika. Uztvēris šo žestu kā uzbrukumu skolotājam, zēns izlīda no viņa aizmugures un ietriecās frizierim krūtīs.
Augusts Janovičs paspēra divus soļus atpakaļ un novēlās gar zemi. Aleksejs Paličs metās viņu celt kājās, taču frizieris atstūma pasniegto roku.
— Ar nazi, Aleksej Palič … — viņš purpināja, sēdēdams grāvmalē. — Duriet labāk uzreiz ar nazi. Kur jums ir nazis? Kāpēc es neredzu nazi, Aleksej Palič?
Skolotājs satvēra Fēliksu aiz rokas un steidzīgi aizrāva viņu prom.
Bija uznākusi tumsa. Skolas pagalmā neviena neredzēja. Aleksejs Paličs atslēdza pagrabu un noveda Fēliksu lejā.
— Vai padzīvosies te līdz rītam?
— Labi, — Fēlikss bija ar mieru. — Un no rīta mēs iesim uz nometni?
— Pagaidām vēl nezinu, — Aleksejs Paličs sacīja. — Šobrīd es nekā nezinu. Kāda joda pēc tu grūdi to večuku?
— Es tevi aizstāvēju.
— Labāk nebūtu aizstāvējis. Nometnē atgriezties neērti, un arī te atstāt tevi nevar: vecis sacels brēku. Kaut gan arī nometnē viņš tagad tevi neliks mierā. Piedevām vēl izstāstīs manai sievai par tevi. Nezinu, Fēliks, ko lai tagad iesāku.
— Palič, — Fēlikss ierunājās, — es jau agrāk jutu . . . Nedaudz . . . Borjam es neteicu. Bet šodien es to skaidri sapratu — es neesmu tāds kā citi zēni. Kāpēc tu nevarēji pateikt tam vecītim, kas es tāds esmu?
— Negribēju. Un nedrīkstēju.
— Vai man arī nedrīkst teikt?
— Tev? — Aleksejs Paličs aizdomājās.—Tev droši vien drīkst, tu jau esi pieaudzis. Tikai es baidos, ja tev izstāstīšu . . . tev nekļūs vieglāk. Var pat kļūt smagāk.
— Es gribu zināt taisnību, — Fēlikss sacīja. — Es redzu, ka arī tev ir grūti. Es jau zinu: vienmēr ir grūti, ja nedrīkst teikt taisnību. Tomēr es nesaprotu, kā no taisnības var būt grūti.
— Reizēm taisnība ir tāda, ka labāk to nezināt,*— Aleksejs Paličs paskaidroja. — Labi, rīt es tev mēģināšu izstāstīt. Kaut gan es pats nezinu, kas būs rīt.
— Rīt … — Fēlikss iesmējās. — Man vienmēr saka: rīt, vēlāk, pēc tam. Ej, Palič, atpūties. Gaismu es nedegšu: es zinu, ka tu mani slēp.
Aleksejs Paličs atgriezās mājās vēlu. Neviens nejautāja, kur viņš bijis, Anna Maksimovna klusēja: kopš zināma laika viņa vispār centās mazāk jautāt.
Skolotājs uzlika modinātāju uz septiņiem, taču modinātājs viņam nebija vajadzīgs: visu nakti viņš grozījās, domāja un — kā nebūs grūti nojaust — neko neizdomāja.
Pienāca pirmdienas rīts — smagas dienas rīts.
PĒDĒJĀ DIENA — PIRMĀ DIENA Beigas un sākums
— Nē, tu man pasaki — kāds velns tevi turp dzina?
— Papriekš pasaki — kāpēc tu katru dienu to krāso?
— Tā absolūti nav tava darīšana.
— Ja tava nav mana, tad mana nav arī tava.
— Pagaidām tēvs esmu es. Mans pienākums — jautāt, tavs — atbildēt. Ja tu man visu godīgi izstāstīsi, varbūt es tev piedošu.
— Man nevajag nekādas piedošanas. Piedošana ir vajadzīga tev. Jau daudzreiz tev ir piedevuši.
— Borja, kā tu runā ar tēvu?
Boriss šobrīd nebaidījās ne dieva, ne velna. Arī no tēva viņam nebija bail. Viņš zināja, ka taisnība ir viņam.
— Es ar tevi runāju normāli. Ja gribi, lai runāju godīgi, tad vainīgs esi tu.
— Tu dzirdi, ko viņš runā? — Arsenijs Petrovičs vērsās pie sievas. — Nē, es vienmēr esmu teicis, ka mūslaiku jaunatne ir «slikti audzināta, smejas par priekšniecību un ne kripatiņu neciena vecākus cilvēkus. Mūsu tagadējie bērni ir kļuvuši par tirāniem, viņi neceļas kājās, ja istabā ienāk vecāks cilvēks, runā pretim saviem vecākiem. Vienkāršāk sakot — mūsu jaunatne ir ļoti slikta.»'
— Jā, — Borisa mamma piekrita. — «Sī jaunatne dvēseles dziļumos ir pagrimusi. Jaunie cilvēki ir ļaunprātīgi un nolaidīgi. Nekad tie nebūs līdzīgi agrāko laiku jauniešiem. Mūsdienu jaunā paaudze nepratīs saglabāt mūsu kultūru.»'
«Pagrimušās» jaunatnes pārstāvis uzņēma šo kritiku samērā mierīgi. Ko līdzīgu viņam jau bija gadījies dzirdēt.
— Labi, Borja, — Arsenijs Petrovičs sacīja, — runāsim prātīgu valodu. Man ir nepatīkami uz tevi skatīties, taču es pirmais tev pastiepju roku. Paskaidro — kā tev tas gadījās? Droši vien netīšām? Mēs tev ticēsim.
— Vispirms paskaidro — kā tev gadījās? Vai arī netīšām?
— Borja, — Arsenijs Petrovičs iesaucās, — valdies, citādi es tev . . .
— Mani izmetīs no nometnes, — Boriss paziņoja.
— Es to nepieļaušu!
— Viņi pieļaus, — Boriss atbildēja. — Viņi tevi pazīst. Zini, kas dzīvē ir visšausmīgākais? Visšausmīgākais ir sarkt par savu tēvu.
Lūk, tā ar rikošetu Boriss atspēlēja tēva vārdus viņam pašam atpakaļ. Nomainīdams, saprotams, vienu vārdu.
— Čūskulēns! Viņš vēl ņirgāsies! Borja, es ņemu siksnu!
— Varbūt labāk viņu nomazgāt, kamēr pirts nav ciet? — pavaicāja mamma, kas lieliski zināja, ka lielākais, uz ko ir spējīgs Arsenijs Petrovičs, —tas ir trīs reizes apskriet apkārt galdam.
1 Saja vietā autors pirmo reizi izmantojis savas tiesības uz izdomu: viņš licis Arsenija Petroviča lūpās vārdus, kurus teicis sens filozofs apmēram pirms 2400 gadiem.
Sajā vietā autors atkārtoti izmantojis savas tiesības un licis Borisa mammai norunāt tekstu, kas pierakstīts apmēram pirms 4500 gadiem senajā pilsētā Babilonā.
— Sasodīts! Es taču ar viņu nevaru rādīties mūsu pirtī! Par mani līdz mūža beigām smiesies!
— Brauciet uz Veco Starpstaciju.
Tā šajā vakarā pa otram lāgam Vecās Starpstacijas pirtī ierādās zils puišelis.
— Šodien daudz zilo. — Dežurante pašūpoja galvu, vezdama tēvu un dēlu uz atsevišķu kabīni ar vannu. — Kaut nodegtu šī fabrika! Tu, pilsoni, to varēji tā neatstāt, uzraksti avīzē, kas zin, varbūt veco direktoru patriektu. Bet jaunais sāktu domāt . . .