Boriss, iztrūcies no skolotāja balss intonācijas un sejas izteiksmes, lēnām pagrieza galvu — un arī viņa acis iepletās.
— Liekas, puisītis . . .
Uz galda līdzās spolei mēmo aparātu ielokā gulēja kails zīdainis.
— Blēņas … — Aleksejs Paličs nopurpināja.
Viņš sakustējās, pieskrēja pie durvīm un paraustīja tās. Durvis
bija slēgtas. Atslēga, kā parasti, atradās atslēgas caurumā no iekšpuses.
— Muļķīgi joki! — Aleksejs Paličs uzsauca.
Zīdainis no jauna aprauti iekliedzās, turklāt šoreiz nepārprotami varēja pateikt, ka kliedzējs ir cilvēks, nevis gailis.
— Vai tu viņu atnesi? — Aleksejs Paličs vaicāja.
— Es . . . neesmu nesis . . . —Boriss klusītiņām atteica.
— Kur tu viņq ņēmi? Tūliņ nes atpakaļ!
— Ko jūs, Aleksej Palič … — Boriss satraukti iesaucās un apklusa.
Beidzot Aleksejs Paličs apjēdza, ka durvis ir slēgtas, ka Boriss
visu laiku atradies viņam acu priekšā un ka vēl pirms mirkļa uz galda nav bijis nekā cita, izņemot aparātus.
Aleksejs Paličs uz pirkstgaliem piegāja pie galda un, nošķiebis galvu, blenza uz zīdaini.
Skolotājs patlaban izskatījās pēc vistas, kas ieraudzījusi slieku, bet neiedrošinās to paknābt.
Bērns gulēja mierīgi; vaigi bija mazlietiņ piesārtuši, gludā āda atstaroja vieglu zilgmi — droši vien tāpēc, ka pagrabā dega dienasgaismas spuldzes. Ja Aleksejs Paličs nebūtu tik ļoti apjucis, viņš katrā ziņā pamanītu kādu visai neparastu īpatnību bērna ķermenī.
Pareizāk sakot — īpatnības trūkumu. Taču tobrīd Alekseja Paliča apziņa bija nedaudz aizmiglojusies.
Skolotājs lēnām pastiepa roku un pieskārās bērnam. Viņa pirksti sajuta dzīva cilvēka siltumu. Zēna lūpas sakustējās.
— Muļķīgi joki, blēņas, — zēns mierīgā balsī sacīja.
— Ko? — Aleksejs Paličs, piepeši vairs nespēdams noticēt ne savām acīm, ne ausīm, pagriezās pret Borisu.
— Vai tu to teici?
— Viņš to teica, — Boriss atbildēja.
— Blēņas … — apjucisatkārtoja Aleksejs Paličs.
Zīdainis tūliņ paklausīgi piekrita:
— Blēņas.
— Viņam nav tiesību runāt! — Aleksejs Paličs uzsauca Borisam. — Viņam nav vairāk kā trīs četru mēnešu!
— Trīs četru, — zīdainis nekavējoties atsaucās. — Tūliņ mēs to atkal . . .
— Viņš atkārto jūsu vārdus, — Boriss sacīja.
— Vai tu maz aptver, Borja! … — Aleksejs Paličs izmisumā
teica. — Tā nevar būt taisnība, ka viņš runā! Tādā vecumā vēl nesaka ne «mamma», ne «tētis».
— Tētis, — zīdainis atkal ierunājās.
Aleksejs Paličs nervozi iesmējās. Smiekli iznāca spiedzoši, nedabiski.
— Viņš laikam domā, ka viņa tētis esmu es. Kas tad ir mamma? — skolotājs pievērsās puišelim.
— Mamma, — zēns atkārtoja.
— Borja, vai tu kaut ko saproti?
— Viņš atkārto jūsu vārdus.
— Kāpēc tikai manus un nevis tavus? — Aleksejs Paličs jautāja, it kā tas šobrīd būtu pats svarīgākais, un tūliņ pat aptvēra: — Ak kungs, ko es tevi tincinu? Klausies, Borja, iesit man, lūdzu, ar kaut ko tā, lai sāpētu.
— Kāpēc?
— Ja es guļu, man nesāpēs, bet, ja neguļu, tad sāpes ir nieks, salīdzinot ar to … ar to .. . salīdzinot … — Aleksejs Paličs sapinās un apklusa.
— Jūs neguļat, Aleksej Palič, — Boriss sacīja.
Saprotams, arī Boriss bija pārsteigts. Viņš bija pārsteigts, taču ne apdullis. Viņš nekad netika interesējies, kādā vecumā bērni sāk runāt. Kas to lai zina — varbūt viņi buldurē jau pirms dzimšanas. Boriss redzēja kailu zīdaini, kas prot runāt, tātad viņa priekšā šobrīd tik tiešām ir kails zīdainis, kas prot runāt, un viss. Taču tas, kā viņš nokļuvis pagrabā un kāpēc netika pamanīts uzreiz, nudien likās nesaprotami. To vajadzēja noskaidrot un bērnu aizgādāt mātei.
— Tātad tu viņu redzi? — Aleksejs Paličs jautāja.
— Redzu, — Boriss atbildēja.
— Kāds viņš izskatās?
— Tāds pliks . . . maziņš . . . iezilgans.
— Jā, jā, — Aleksejs Paličs apstiprināja, — iezilgans . . . Divi cilvēki vienu un to pašu sapni nevar redzēt. Un kā viņš te nokļuva?
— Varbūt izrāpies no skapja? — ieminējās Boriss, paskatījies uz skapi, kas stāvēja, cieši piebīdīts pie galda.
— Bet kā viņš nokļuvis skapī? — Aleksejs Paličs vaicāja. — Un kāpēc viņš tur nokļuvis? Vai tu atslēgas nevienam neesi devis?
— Nekad neesmu devis.
— Vai pazaudēt nekur nevarēji?
Boriss parakņājās pa kabatu, izvilka āra slēdzenes atslēgu, durvju atslēgu un parādīja tās skolotājam. Aleksejs Paličs nopūtās un atkal blenza uz mazuli, it kā uz viņa gludā, iezilganā vēderiņa cerēdams izlasīt atbildi.
Uz gludā vēderiņa . . .
Uz pilnīgi gludā vēderiņa!
Tieši šobrīd, raudzīdamies uz mazuli, Aleksejs Paličs atklāja kādu nepareizību viņa ķermenī: kaut kā trūka. Toties, kad Aleksejs Paličs aptvēra, kā trūkst, viņš tik ļoti izbrīnījās, ka aizmirsa, kā to sauc.
— Kas tas ir? — Aleksejs Paličs uzmanīgi piedūra pirkstu zīdainim.
— Vēders.
— Bet kam te jābūt? — Aleksejs Paličs jautāja.
— Vēderam arī jābūt … — Boriss nedroši atbildēja. Skolotāja izturēšanās viņam vairs nepatika.
— Te jābūt nabai, — Aleksejs Paličs vārgā balsī paziņoja.
— Nav nabas, Aleksej Palič! — Boriss priecīgi iesaucās, it kā ar šo atklājumu arī viss kļūtu skaidrs.
— Bet kur tā ir? — Aleksejs Paličs klusu vaicāja, automātiski meklēdams pats savu nabu, kas atradās, par laimi, tur, kur tai jābūt.
— Nav nabas… — mazulis vienaldzīgi atkārtoja.
— Un viņš runā, kaut arī nevajadzētu … un durvis bija aizslēgtas … un . . . un . . . — Aleksejs Paličs sastomījās, jo doma, kas pazibēja viņa smadzenēs, bija neticama un . . . pilnīgi reāla.
Aleksejs Paličs lēnām pagriezās pret logu. Mazais caurumiņš loga rūtī stāvēja, kā stāvējis. Caurumiņš, no kura vēl pirms piecām minūtēm nebija ne miņas. Pa to bija redzams tumšs debess aplītis ar blāvu zvaigzni.
Un piepeši Aleksejs Paličs atsauca atmiņā visus notikumus pēc kārtas. Sie notikumi izskrēja cauri viņa smadzenēm kā kinolente.
Borisa roka — izstiepta pie rozetes.
Dzirksts spoles sānos.
Zilais stars, kas uz mirkli bija pazibējis.
Mazulis uz galda — gluži kā no gaisa nokritis.
Radies kā no zila gaisa . . .
Jā, no gaisa.
Un kliedziens, kas atskan tajā pašā mirklī.
Un bērna ierunāšanās, kaut arī viņš nevar, kaut arī viņam nevajadzētu to darīt!
Un izrādās — viņam nav nabas . . .
— Tu zini, Borja, — Aleksejs Paličs bailīgi ierunājās. — Šķiet, ka viņam . . . šķiet, viņam nav pat četru mēnešu . . . Viņš ir tikai dažas minūtes vecs.
PIRMĀ DIENA Tā viss turpinājās
Pārsteigt cilvēku mūsu laikos nebūt nav tik vienkārši. Nu jau daudzus gadus zinātnes un tehnikas darbība ir vērsta uz to, lai pilnīgi iznīcinātu cilvēka spēju brīnīties.
Ar atomiem vēl vienīgi pingpongs netiek spēlēts.
Virsskaņas lidmašīna — lūdzu, te tā ir — ar nokārtu knābi, līdzīgā noskumušam putnam. Cik pasažieru var vizināties ar šo putnu? Pieci simti? A, es domāju vairāk. Bet cik ilgi jālido no Maskavas līdz Vla- divostokai? Piecas stundas? A, es domāju — mazāk . . .