Stāvot, saules apspīdētam, uz dzidrā, mirdzošā fona, Bondu pārņēma sajūta, cik saņemtais uzdevums ir neiederīgs un svešs šai videi, un paša izlikšanās šķita kā pliķis sejā īstiem aktieriem, kuru profesijas brālis viņš patlaban it kā bija.
Bonds noskurinājās, it kā nokratot traucējošo neveiklības sajūtu, un devās uz garāžām viesnīcas otrā pusē. Viņš bija nolēmis pirms tikšanās "Hennilage" bārā apmest likumu gar krastu līdz Le Chiffre villai un tad atpakaļ pa ceļu, kas pirms nogriešanās uz viesnīcu sastapās ar route nationale[19] un veda uz Parīzi.
Bonds savu 4,5 litru bentliju bija nopircis 1933. gadā gandrīz nelietotu un uzturējis teicamā kārtībā visus kara gadus, jo auto bija viņa vaļasprieks. Arī tagad viņš to katru gadu turpināja vest uz tehnisko apkopi Londonā, kur bijušais "Bentley" firmas mehāniķis, kurš tagad strādāja autoservisā netālu no Bonda Čelsijas dzīvokļa, par to rūpējās ar apskaužamu uzcītību. Bonds parasti vadīja mašīnu ātri un droši, izbaudīdams gandriz juteklisku tīksmi. Šis neuzkrītoši pelēkais auto ar paceļamo jumtu bez mazākās piepūles sasniedz deviņdesmit un - nepieciešamības gadījumā - pat simt trīsdesmit jūdzes stundā.
Izbraucis no garāžas, Bonds devās augšup pa nogāzi un drīz vien viņa auto izpūtēja du- cināšana jau bija dzirdama uz platā bulvāra ar trim kustības joslām katrā virzienā, tad uz mazās pilsētiņas galvenās ielas un vēl pēc brīža uz dienvidpuses smilšainajiem kāpu ceļiem.
Pēc stundas Bonds, mierīgi iesoļojis pa "Hermitage" bāra durvīm, izvēlējās vienu no galdiņiem lielo logu tuvumā.
Telpu krāšņoja gleznas ar pārāk muskuļotiem jātniekiem, kuri pūta medību taures un kurus pavadīja putnusuņi ar skrējienā plīvojošu garu spalvu. Visas mēbeles bija darinātas no pulēta sarkankoka un apvilktas ar ādu, kuru rotāja dekoratīvas misiņa kniedes. Lampu abažūri un paklāji laistījās koši zilā krāsā. Viesmīļi lepojās ar svītrainiem formas tērpiem un zaļiem, rupja auduma priekšautiem. Bonds pasūtīja "Ameiicano" un nopētīja pārspīlēti uzposušos apmeklētājus. "Vairums no tiem droši vien ir parīzieši," viņš nodomāja, vērodams, cik manierīgi un dzīvi visi sarunājas, radīdami to teatrāli cienīgo atmosfēru, kuru varētu saukt par l'heure de l'apēritif*. Vīrieši nesteidzīgi baudīja šampanieti, dainas savukārt pārsvarā bija devušas priekšroku sausajam "Mārtiņi".
- Moi, j'adore le "Dry",** - pie blakus galdiņa kāda sārtvaidze skuķe teica savam pavadonim, kas bija ģērbies šim gadalaikam ne- piemeroti biezā tvida uzvalkā un ar siekalai- nu skatienu blenza viņā pāri savam ļoti dār- gajam "Hermes" firmas sēžamspieķim, - fait avec du Gordon's bien entendu.***
- D'accord, Daisy. Mais tu sais, un zeste de citron…****
•Aperitīva stunda - pirmsmaltites laiks. "Es dievinu sauso.
"•Protams, sajauktu ar "Gordona" džinu. ••••Piekritu. Dēzij. Bet, vai zini, kāds nieks citrona…
Bonda vērīgās acis ārā uz ietves pamanīja Metisa garo stāvu. Viņš patlaban dzīvi sarunājās ar tumšmatainu meiteni pelēkā tērpā, i^ai gan viņš to turēja, saņēmis aiz elkoņa, šajā saskarsmē nebija jaušama intimitāte. Par tuvību neliecināja ari ironiskais vēsums meitenes profilā, kas it kā brīdināja viņu šādās attiecībās neiepīt. Bonds gaidīja abus ienākam bārā, tomēr skatienu nepacēla, bet izlikās joprojām vērojam garāmgājējus.
- Tas taču mesjē Bonds! - Metisa balss aiz muguras izklausījās patīkami pārsteigta. Bonds, izrādīdams tieši tikpat lielu izbrīnu, piecēlās kājās. - Vai tiešām jūs te sēžat viens? Varbūt kādu gaidāt? Es labprāt jūs iepazīstinātu ar savu kolēģi Lindes jaunkundzi. Mana dārgā, šis ir tas kungs no Jamaikas, kuram mūsu firmai šorīt bija tas gods pakalpot.
Bonds palocījās, demonstrējot atturīgu draudzīgumu.
- Ļoti priecājos, - viņš vērsās pie jaunās sievietes. - Es patiešām esmu viens, un būtu patīkami, ja jūs man piebiedrotos. - Viņš pavilka krēslus, lai pienācēji varētu apsēsties, un, neņemdams vērā Metisa iebildumus, uzsauca oficiantam:
- Vienu džinu kungam un vienu "Bacardi" jaunajai dāmai.
Metiss un Bonds pārmija dažus bezrūpīgus vārdus par jauko laiku un izteica cerības, ka Rojāla-Lezo atkal atgūs savu kādreizējo rosīgumu. Meitene cieta klusu. Paņēmusi vienu no Bonda piedāvātajām cigaretēm, viņa brīdi aplūkoja to, tad sāka smēķēt, izgaršojot, bet netīksminoties, vilkdama dūmus dziļi plaušās un izelpodama tos caur muti un nāsīm. Jaunās sievietes kustības bija skopas un precīzas - bez mazākās ārišķības vai uzspēles.
Bonds sajuta viņas personības strāvojumu, kaut gan tā vēl nebija bildusi ne vārda. Kamēr Metiss kaut ko stāstīja, Bonds laiku pa laikam pagriezās pret meiteni, pieklājīgi mēģinot iesaistīt sarunā, un ikkatrs īsais acu uzmetiens pievienoja viņa iespaidam par jauno paziņu kādu sīku detaļu.
Meitenes mati bija ļoti tumši un apgriezti mazliet virs pleciem, izceļot glīto zoda līniju. Lai gan smagās šķipsnas līdz ar galvas kustībām bieži aizsedza seju, viņa nelikās neko manām, bet ļāva tiem brīvi dzīvot savu dzīvi. Acis atradās patālu viena no otras un zilgoja pretī Bondam atklāti kā dziļa jūra, tomēr skatiens bija uzcēlis saltas vienaldzības mūri, kuru - kā viņš, pārsteidzot pats sevi, aptvēra - tas būtu ar mieru sašķaidīt gabalos. Maigā sejas āda bija nedaudz iedegusi, uz tās nemanīja gandrīz nekādu kosmētiku, vienīgi lū- pukrāsu, kas izcēla plato, juteklisko muti. Rokas, liecinot par savaldību un labām manierēm, mierīgi gulēja klēpī vai uz galda, ļaujot aplūkot īsi apgrieztos, nelakotos nagus. Ap kaklu viņa nēsāja vienkāršu zelta ķēdīti ar saplacinātiem posmiņiem, bet labās rokas zeltnesi rotāja topāza gredzens. Pelēkā soie sauvage* kleita ar četrstūrainu kakla izgriezumu cieši apņēma krūtis un garumā sniedzās līdz apaļīgajiem ceļiem. Plisētās svārku daļas audums bija puķains. To visu papildināja trīs collas plata, melna pītas ādas josta, bet uz blakus krēsla gulēja tādas pašas ādas somiņa un zeltaina salmu platmale ar melnu samta lenti, kas aizmugurē bija sasieta nelielā pušķī. Viņas melnajām plānās ādas kurpēm bija stūraini purngali.