Выбрать главу

Šis virs no "Gleaner", vārdā Fosets, kādreiz bija strādājis par grāmatvedi vienā no vado­šajām bruņurupuču zvejas kompānijām Kai- manu salās. Vēlāk viņš kā brīvprātīgais pie­dalījās Kaimanu sacelšanās cīniņos, bet pēc tam ieņēma kasiera vietu nelielā jūras izlūk dienesta organizācijā Maltā. Kara beigās, kad Fosets ar smagu sirdi jau grasījās atgriezties Kaimanās, viņu savervēja salu slepenais die­nests. Tad sekoja spraigs apmācību periods - viņš apguva fotogrāfa iemaņas un vēl dažas citas mākslas nozares. Pēc tam ar kāda ietek­mīga Jamaikas vīra palīdzību viņu pieņēma darbā "Gleaner".

Šeit viņam bija jāatlasa fotogrāfijas, ko avī­zei piedāvāja tādas pasaules mēroga aģentū­ras kā "Keystone", "Wid-World", "Universal", "INP" un "Reuter-Photo", bet papildus šim darbam Fosets pildīja rīkojumus, ko pa tele­fonu regulāri nolasīja kāda pavēlnieciska balss. Uzdevumi nebija grūti, bet tika piepra­sīta pilnīga slepenība, ātrums un precizitāte to izpildē. Par papilduzdevumiem viņš saņē­ma divdesmit mārciņas mēnesī, kuras tam uz Kanādas Karaliskās bankas kontu pārskaitīja kāds fiktīvs radinieks no Anglijas.

Pašlaik Fosets regulāri pa telefonu saņē­ma ziņojumus, un viņa uzdevums bija vārds vārdā un nekavējoties nodot tos tālāk Bon- dam. Noslēpumainais ziņotājs apliecināja, ka viss ir nokārtots tā, lai Jamaikas pastā neviens nekad neizrādītu pastiprinātu inte­resi par viņa dažkārt savādajām telegram­mām. Tā kā šai darbā Fosets jau bija saskā­ries ar daudzām dīvainībām, viņš īpaši ne­brīnījās, kad pēkšņi tika norīkots par fotore- portieri "Jūrniecības preses un foto aģentū­rā", kas piegādāja materiālus Francijai un

Anglijai. Pie viņa algas tika pieliktas vēl des­mit mārciņas mēnesī.

Ar laiku Fosets sāka justies tā, it kā viņu kāds droši sargātu. Nu viņš jau sapņoja par darbu "BEM" [5] un bija izdarījis pirmo iemaksu ekskluzīvā "Morris Minor" auto iegādei. Viņš pat sāka nēsāt zaļi tonētas brilles, kādas jau sen bija kārojis, jo domāja, ka tas atbilst viņa ilustrētās lappuses redaktora tēlam.

To visu Bonds atcerējās, lasīdams tele­grammu. Viņš bija pieradis uzskatīt sevi par vienu no zobratiem kādā lielākā mehānismā, un šī loma viņu apmierināja. Strādāt sadarbo­joties bija vieglāk. Bonds zināja, ka arī viņš var kļūdīties un tāpēc Rojālā-I^ezo atrodas vēl citi Slepenā dienesta darbinieki, tomēr nespē­ja atbrīvoties no sajūtas, it kā atrastos tālu prom no nemājīgās biroju ēkas blakus Rī- džentparkam, kaut gan patiesībā tikai nieka 150 jūdzes [6] platais kanāls šķira viņu no ne­pielūdzamajiem analītiķiem, kas vēroja un iz­vērtēja katru sava aģenta soli. Arī Fosets, Kai- manu salu virs Kingstonā, skaidri zināja, ka Ix>ndonā painteresētos, kur viņš ņēmis naudu elitāra auto iegādei, tāpēc nolēma to pirkt uz nomaksu, nevis maksāt skaidrā naudā.

Bonds pārlasīja telegrammu vēlreiz. Tad viņš noplēsa piezīmju lapu no bloknota (ja to darītu pēc tam, kad ziņojums jau uzrakstīts, kāds varētu izlasīt teksta nospiedumu nā­košajā tīrajā lapā) un ar drukātiem burtiem rakstīja atbildi:

"INFORMĀCIJA IR PIETIEKAMA

PALDIES - BONDS".

Uzrakstīto tekstu viņš atdeva concierge, bet telegrammu ar parakstu "da Silva" ielika sev kabatā. Concierge darbadevēji (ja viņam tādi ir) varētu panākt, lai vietējā pastā viņiem par samaksu izpauž telegrammas saturu, ja vien concierge pats jau nav paturējis aploksni virs tvaikiem, lai tā atlimējas, vai ari izlasījis ar kājām gaisā apgriezto ziņojumu, kamēr Bonds to turēja rokā.

Viņš paņēma atslēgu, novēlēja labunakti un, ar galvu pamājis liftniekam, devās aug­šup pa kāpnēm. Bonds zināja, ka liftos var notikt jebkas. Viņš nedomāja, ka vel kāds ta­gad vēlēsies braukt uz otro stāvai, tomēr kā parasti izturējās piesardzīgi.

Uz pirkstgaliem kāpdams augšā, viņš no­žēloja, ka nebija prasījis vairāk, nekā M. savā ziņojumā caur Jamaiku piedāvāja. Būdams pieredzējis spēlmanis, viņš zināja, ka ir muļ­ķīgi paļauties uz tik mazu naudas summu, tomēr jāšaubās, vai M. būtu piekritis izsniegt vairāk. Viņš paraustīja plecus un pa gaiteni devās uz savu istabu.

Bonds lieliski zināja, kur atrodas elek­trības slēdzis, tāpēc durvju atvēršana un gaismas iedegšana prasīja tikai pāris sekun­des. Nākamajā mirklī viņš jau stāvēja uz sliekšņa ar pistoli rokās, noskatoties, kā pretī ņirdzīgi glūn vienīgi tukšā istaba. Tad, nelik­damies ne zinis par puspievērtajām vannas istabas durvīm, Bonds ieslēdzās numurā, aiz­dedza vispirms naktslampu, tad arī pārējās lampas pie spoguļa un visbeidzot nometa ie­roci uz dīvāniņa blakus gultai. Tagad bija jā­noliecas, lai ieraudzītu vienu no saviem mel­najiem matiem, kas joprojām neizkustināts atradās tieši tur, kur viņš to bija atstājis pirms došanās uz vakariņām, - iespiests aiz­bīdītās rakstāmgalda atvilktnes spraugā.

Pēc tam viņš aplūkoja tikko redzamo talka pulvera kārtiņu uz drēbju skapja roktura iekšmalas. Tam neviens nebija pieskāries. At­likusi bija vēl vannas istaba, kur, pacēlis tua­letes poda vāku, Bonds pārbaudija, vai ūdens līmenis sakrīt ar gandrīz nemanāmi ieskrāpē­to svītriņu vara sieniņā.

Lai gan nekas neatklājās, viņš nebūt neju­tās kā apsēstais. Jebkurš no šiem sīkumiem nepārprotami varētu liecināt par ielaušanos. Ievērot katru vissīkāko detaļu bija slepenā aģenta paradums, un, lielā mērā pateicoties tieši šai precizitātei, viņš vēl joprojām bija dzīvs. Aizsardzības pasākumu ievērošana vi­ņa profesijā nebija mazāk nepieciešama kā ūdenslīdējam, lidotājam izmēģinātājam vai jebkuram citam ar risku saistītas profesijas pārstāvim.

Apmierināts ar to, ka viņa prombūtnes lai­kā nelūgtu viesu šeit nav bijis, viņš izģērbās un iegāja aukstā dušā. Tad, aizdedzinājis savu septiņpadsmito tās dienas cigareti, Bonds ap­sēdās pie rakstāmgalda, kurā glabājās biezs žūksnis ar naudu, un ierakstīja dažus ciparus mazajā piezīmju grāmatiņā. Divu dienu spēles bija ienesušas tieši trīs miljonus franku. Lon­donā Bondam bija izsnieguši desmit miljonus, tomēr viņš bija lūdzis atsūtīt vēl desmit. Tagad viņa darba kapitāls bija divdesmit trīs miljoni franku vai aptuveni divdesmit trīs tūkstoši mārciņu, ieskaitot to naudu, kuru varētu sa­ņemt "Crēdit Lyonnais "[7] vietējā filiālē.