Šis virs no "Gleaner", vārdā Fosets, kādreiz bija strādājis par grāmatvedi vienā no vadošajām bruņurupuču zvejas kompānijām Kai- manu salās. Vēlāk viņš kā brīvprātīgais piedalījās Kaimanu sacelšanās cīniņos, bet pēc tam ieņēma kasiera vietu nelielā jūras izlūk dienesta organizācijā Maltā. Kara beigās, kad Fosets ar smagu sirdi jau grasījās atgriezties Kaimanās, viņu savervēja salu slepenais dienests. Tad sekoja spraigs apmācību periods - viņš apguva fotogrāfa iemaņas un vēl dažas citas mākslas nozares. Pēc tam ar kāda ietekmīga Jamaikas vīra palīdzību viņu pieņēma darbā "Gleaner".
Šeit viņam bija jāatlasa fotogrāfijas, ko avīzei piedāvāja tādas pasaules mēroga aģentūras kā "Keystone", "Wid-World", "Universal", "INP" un "Reuter-Photo", bet papildus šim darbam Fosets pildīja rīkojumus, ko pa telefonu regulāri nolasīja kāda pavēlnieciska balss. Uzdevumi nebija grūti, bet tika pieprasīta pilnīga slepenība, ātrums un precizitāte to izpildē. Par papilduzdevumiem viņš saņēma divdesmit mārciņas mēnesī, kuras tam uz Kanādas Karaliskās bankas kontu pārskaitīja kāds fiktīvs radinieks no Anglijas.
Pašlaik Fosets regulāri pa telefonu saņēma ziņojumus, un viņa uzdevums bija vārds vārdā un nekavējoties nodot tos tālāk Bon- dam. Noslēpumainais ziņotājs apliecināja, ka viss ir nokārtots tā, lai Jamaikas pastā neviens nekad neizrādītu pastiprinātu interesi par viņa dažkārt savādajām telegrammām. Tā kā šai darbā Fosets jau bija saskāries ar daudzām dīvainībām, viņš īpaši nebrīnījās, kad pēkšņi tika norīkots par fotore- portieri "Jūrniecības preses un foto aģentūrā", kas piegādāja materiālus Francijai un
Anglijai. Pie viņa algas tika pieliktas vēl desmit mārciņas mēnesī.
Ar laiku Fosets sāka justies tā, it kā viņu kāds droši sargātu. Nu viņš jau sapņoja par darbu "BEM" [5] un bija izdarījis pirmo iemaksu ekskluzīvā "Morris Minor" auto iegādei. Viņš pat sāka nēsāt zaļi tonētas brilles, kādas jau sen bija kārojis, jo domāja, ka tas atbilst viņa ilustrētās lappuses redaktora tēlam.
To visu Bonds atcerējās, lasīdams telegrammu. Viņš bija pieradis uzskatīt sevi par vienu no zobratiem kādā lielākā mehānismā, un šī loma viņu apmierināja. Strādāt sadarbojoties bija vieglāk. Bonds zināja, ka arī viņš var kļūdīties un tāpēc Rojālā-I^ezo atrodas vēl citi Slepenā dienesta darbinieki, tomēr nespēja atbrīvoties no sajūtas, it kā atrastos tālu prom no nemājīgās biroju ēkas blakus Rī- džentparkam, kaut gan patiesībā tikai nieka 150 jūdzes [6] platais kanāls šķira viņu no nepielūdzamajiem analītiķiem, kas vēroja un izvērtēja katru sava aģenta soli. Arī Fosets, Kai- manu salu virs Kingstonā, skaidri zināja, ka Ix>ndonā painteresētos, kur viņš ņēmis naudu elitāra auto iegādei, tāpēc nolēma to pirkt uz nomaksu, nevis maksāt skaidrā naudā.
Bonds pārlasīja telegrammu vēlreiz. Tad viņš noplēsa piezīmju lapu no bloknota (ja to darītu pēc tam, kad ziņojums jau uzrakstīts, kāds varētu izlasīt teksta nospiedumu nākošajā tīrajā lapā) un ar drukātiem burtiem rakstīja atbildi:
"INFORMĀCIJA IR PIETIEKAMA
PALDIES - BONDS".
Uzrakstīto tekstu viņš atdeva concierge, bet telegrammu ar parakstu "da Silva" ielika sev kabatā. Concierge darbadevēji (ja viņam tādi ir) varētu panākt, lai vietējā pastā viņiem par samaksu izpauž telegrammas saturu, ja vien concierge pats jau nav paturējis aploksni virs tvaikiem, lai tā atlimējas, vai ari izlasījis ar kājām gaisā apgriezto ziņojumu, kamēr Bonds to turēja rokā.
Viņš paņēma atslēgu, novēlēja labunakti un, ar galvu pamājis liftniekam, devās augšup pa kāpnēm. Bonds zināja, ka liftos var notikt jebkas. Viņš nedomāja, ka vel kāds tagad vēlēsies braukt uz otro stāvai, tomēr kā parasti izturējās piesardzīgi.
Uz pirkstgaliem kāpdams augšā, viņš nožēloja, ka nebija prasījis vairāk, nekā M. savā ziņojumā caur Jamaiku piedāvāja. Būdams pieredzējis spēlmanis, viņš zināja, ka ir muļķīgi paļauties uz tik mazu naudas summu, tomēr jāšaubās, vai M. būtu piekritis izsniegt vairāk. Viņš paraustīja plecus un pa gaiteni devās uz savu istabu.
Bonds lieliski zināja, kur atrodas elektrības slēdzis, tāpēc durvju atvēršana un gaismas iedegšana prasīja tikai pāris sekundes. Nākamajā mirklī viņš jau stāvēja uz sliekšņa ar pistoli rokās, noskatoties, kā pretī ņirdzīgi glūn vienīgi tukšā istaba. Tad, nelikdamies ne zinis par puspievērtajām vannas istabas durvīm, Bonds ieslēdzās numurā, aizdedza vispirms naktslampu, tad arī pārējās lampas pie spoguļa un visbeidzot nometa ieroci uz dīvāniņa blakus gultai. Tagad bija jānoliecas, lai ieraudzītu vienu no saviem melnajiem matiem, kas joprojām neizkustināts atradās tieši tur, kur viņš to bija atstājis pirms došanās uz vakariņām, - iespiests aizbīdītās rakstāmgalda atvilktnes spraugā.
Pēc tam viņš aplūkoja tikko redzamo talka pulvera kārtiņu uz drēbju skapja roktura iekšmalas. Tam neviens nebija pieskāries. Atlikusi bija vēl vannas istaba, kur, pacēlis tualetes poda vāku, Bonds pārbaudija, vai ūdens līmenis sakrīt ar gandrīz nemanāmi ieskrāpēto svītriņu vara sieniņā.
Lai gan nekas neatklājās, viņš nebūt nejutās kā apsēstais. Jebkurš no šiem sīkumiem nepārprotami varētu liecināt par ielaušanos. Ievērot katru vissīkāko detaļu bija slepenā aģenta paradums, un, lielā mērā pateicoties tieši šai precizitātei, viņš vēl joprojām bija dzīvs. Aizsardzības pasākumu ievērošana viņa profesijā nebija mazāk nepieciešama kā ūdenslīdējam, lidotājam izmēģinātājam vai jebkuram citam ar risku saistītas profesijas pārstāvim.
Apmierināts ar to, ka viņa prombūtnes laikā nelūgtu viesu šeit nav bijis, viņš izģērbās un iegāja aukstā dušā. Tad, aizdedzinājis savu septiņpadsmito tās dienas cigareti, Bonds apsēdās pie rakstāmgalda, kurā glabājās biezs žūksnis ar naudu, un ierakstīja dažus ciparus mazajā piezīmju grāmatiņā. Divu dienu spēles bija ienesušas tieši trīs miljonus franku. Londonā Bondam bija izsnieguši desmit miljonus, tomēr viņš bija lūdzis atsūtīt vēl desmit. Tagad viņa darba kapitāls bija divdesmit trīs miljoni franku vai aptuveni divdesmit trīs tūkstoši mārciņu, ieskaitot to naudu, kuru varētu saņemt "Crēdit Lyonnais "[7] vietējā filiālē.