- Tas ir šausmīgi, - viņa izdvesa. - Tas, ko viņi ar jums darīja. Un tas viss tikai manis dēļ. Ja vien…
Viņa atkal paslēpa seju plaukstās.
- Nu jau viss ir galā, - Bonds mierinoši noteica. - Izlietu ūdeni nesasmelsi. Atstāsim to pagātnei. Es pateicos Dievam, ka viņi vismaz jums nav neko nodarījuši. - Viņš papliķēja
Vesperei pa ceļgalu. - Viņu plānos ietilpa ķerties klāt jums, kad es vairs nebūšu lietojams. - ""Lietojams" skan labi," viņš pie sevis nodomāja. - Mums par daudz ko jābūt pateicīgiem SMERŠ. Bet tagad mēģināsim aizmirst visus pārdzīvojumus. Jūs taču neizdarījāt neko nosodāmu. Jebkurš, saņēmis tādu zīmīti, varēja iekrist. Gan jau laiks dziedēs visas brūces, - viņš mēģināja runāt jautrāk.
Vespere pateicīgi uzlūkoja viņu caur asaru pielijušajām skropstām.
- Vai jūs to sakāt no sirds? - viņa vaicāja. - Man likās, ka jūs man nemūžam nepiedosiet. Es… es mēģināšu šo pāridarījumu kaut kā izlīdzināt.
"Kaut kā?" nodomāja Bonds un vērīgi paskatījās meitenē. Viņa tam uzsmaidīja, un viņš atsmaidīja pretī.
- Labāk piesargieties, - viņš ķircinājās, - ka neturu jūs pie vārda.
Viņa vēlreiz, nebilzdama ne vārda, ielūkojās Bondam acīs. Vārdos neizteiktais guva apstiprinājumu skatienā. Meitene paspieda tam pirkstu galiņus un piebilda:
- Solījums paliek solījums.
Abi saprata, kas ar to domāts.
Vespere paņēma somiņu un devās uz durvīm.
- Vai man rit atnākt? - viņa uzmeta palicējam nopietnu skatienu.
- Jā, Vesper, lūdzu, - atsaucās Bonds. - Tas būtu jauki. Un papētiet apkārtni cītīgāk, lai zinām, ko iesākt, kad būšu uz kājām. Vai apsolāt padomāt par to?
- Protams, - meitene atteica. - Lūdzu, veseļojieties drīzāk!
Viņu acis atkal sastapās. Tad Vespere atstāja istabu, bet Bonds klausijās, kā aiz durvīm izgaist viņas soļi.
22. nodala
Melnais limuzīns
Kopš tās dienas Bonda atveseļošanās ritēja aizvien straujāk.
Sēdēdams gultā, viņš uzrakstīja atskaiti M. Bonds mikstināja atziņas par neprofesio- nalitātes pazīmēm Vesperes rīcībā. Mazliet sagrozīdams faktus, viņš nolaupīšanas ainu attēloja tā, lai pasākums liktos daudz viltīgāk izplānots, nekā bija patiesībā. Viņš uzslavēja Vesperes savaldību un nosvērtību operācijas laikā, bet neatklāja, ka dažkārt viņas rīcību pats būtu vērtējis kā bezatbildīgu.
Vespere nāca viņu apciemot katru dienu, un Bonds šos apmeklējumus gaidīja ar satraukumu. Viņa laimīgi dalījās iespaidos par iepriekšējā dienā piedzīvoto, par saviem klejojumiem gar jūras malu un restorāniem, kuros pusdienojusi. Viņa bija sadraudzējusies ar policijas kapteini un kādas viesnīcas direktoru, kuri viņu vakaros veda izklaidēt, bet dienā viens vai otrs aizdeva savu auto. Viņa uzraudzīja, kā ekskluzīvo mašīnu servisā virzās uz priekšu bentlija remontdarbi. Vespere pat bija parūpējusies, lai no Bonda Londonas dzīvokļa tiktu atsūtīti daži jauni apģērba gabali, jo no līdzpaņemtajām drēbēm nekas nebija palicis pāri. Meklējot četrdesmit miljonus vērto čeku, ienaidnieki bija visu sadīrājuši lupatu lēveros.
Ar Le Chiffre lietu saistītos notikumus viņi vairs nepieminēja. Dažkārt Vespere stāstīja uzjautrinošus gadījumus par S. nodaļas priekšnieku, bet Bonds dalījās atmiņās par saviem piedzīvojumiem dienesta laika.
Viņš atklāja, ka ar šo sievieti ir neparasti viegli sarunāties, un jutās par to pārsteigts.
Esot kopā ar citām sievietēm, kuras vēlējās iegūt, Bonds parasti nejuta vēlēšanos daudz runāt. Viņu garlaikoja garie aplidošanas rituāli un tiem nenovēršami sekojošie savstarpējo attiecību pinekļi. Bonds lieliski zināja, kā tas viss parasti beidzas, un tas viņu biedēja. Sākumā līkne kāpa augšup - romantika, pieskārieni, pirmais skūpsts, kam sekoja citi, kaislīgāki, tad ķermeņu saskaršanās, gulta un orgasmi, atkal gulta, tad jau retāk, pēc tam asaras un šķiršanās rūgtums, jo līkne jau bija noslīdējusi uz leju un attiecības kļuvušas apkaunojoši liekuļotas. Viņš vairs negribēja piedalīties šādās melodrāmās, kas sākās ar sastapšanos ballītē un turpinājās restorānā, taksometrā, paša dzīvoklī, sievietes dzīvoklī, ar brīvdienām pie jūras, kas no jauna noveda pie tiem pašiem dzīvokļiem, sagudrotiem attaisnojumiem, dusmu izvirduma un lietū aizejošiem soļiem.
Ar Vesperi tā nebūs.
Bonds katru ritu ar nepacietību gaidīja viņas parādīšanos savā vientuļajā un nomācošajā ikdienā. Viņu sarunas bija partneru sarunas, kurām klāt jaucās tikko manāma kaisles smarža. Sajūtas, gluži kā eksotiskam ēdienam pievienota pikanta garšviela, kairināja dotais solījums, kurš kaut kad tiks piepildīts. Bondu tracināja atturība, kas bija jāievēro atveseļošanās laikā, jo tā lika šaubīties par savām vīrišķajām spējām.
Vai nu Bondam tas patika, vai ne, bet lauva jau bija pasprucis no krātiņa - viņš vairs nebija noteicējs pār savām jūtām.
Beidzot Bonds bija tiktāl atlabis, ka viņam atļāva celties. Tagad viņš drikstēja pasēdēt dārzā. Pēc kāda laiciņa vairs netika liegtas ari nelielas pastaigas, tad - garāks izbrauciens, un visbeidzot ārsts, atgriezies no komandējuma Parīzē, paziņoja, ka nu Bonds tā kā būtu vesels. Vespere atveda viņam drēbes, abi sir- snigi atvadījās no māsiņām un īrētā automašīnā pameta dziednīcu.
Kopš brīža, kad Bonds tika izrauts nāvei no nagiem, bija pagājušas trīs nedēļas. Bija jūlijs, un karstā saule lika gaisam krastmalā vibrēt. Bonds tvēra šos mirkļus.
Vespere neteica, kurp viņa to vedīs. Bonds pats bija iebildis pret atgriešanos kādā no lielajām Rojālas viesnīcām, un Vespere solījās atrast kaut ko piemērotu ārpus pilsētas. Tomēr viņa gribēja savu izvēli paturēt noslēpumā un pateica tikai to, ka Bondam tas patikšot. Viņš ar prieku nodeva sevi viņas rokās, bet slēpa savu padevību, dēvējot izraudzito ceļamērķi par "Trou sur Mer"[48] (jo tik daudz, ka tas būs piejūras, viņa bija atzinusi), un jokoja par tu- alelēm pagalmā, blaktīm gultās un tarakāniem, ko viņi tur sastaps.