Ceļojumu sabojāja kāds atgadījums.
Braucot pa piekrastes ceļu virzienā uz villu "Les Noctambules", Bonds pastāstīja, kā viņš savā bentlijā dzinies pakaļ Vesperes nolaupītājiem, un parādīja likumu, aiz kura uz ceļa bija nomests liktenīgais naglu paklājs. Viņš lūdza palēnināt mašīnas ātrumu un, izliecies pa logu, rādīja rievas, kuras šosejas aizsargvalnī bija atstājuši viņa mašīnas riteņu diski, nolauztos zarus dzīvžogā un eļļas pleķi vietā, kur auto bija apgāzies, bet Vespere klausījās izklaidīgi un izskatījās nemierīga, atbildēdama uz viņa stāstījumu tikai ar 'jā" un "ne", lai vismaz izklausītos, ka piedalās sarunā. Pāris reižu Bonds pieķēra meiteni raugāmies atpakaļskata spogulī, bet, kad viņš pats mēģināja pavērties pa aizmugurējo logu, skatu aizsedza ceļa līkums.
Galu galā Bonds saņēma meitenes roku.
- Jūs kaut kas dara nemierīgu, Vesper, - viņš teica.
Viņa tam veltīja žilbinošu, bet samākslotu smaidu.
- Ak. laikam jau tikai iedomas. Man ir tāda sajūta, ka mēs tiekam izsekoti. Droši vien vainīgi būs nervi un šis spocīgais ceļš.
Viņa nervozi ieķiķinājās un vēlreiz pavērās atpakaļ.
- Skatieties! - viņas balss izbīli skanēja pavisam spalgi.
Paklausīdams viņai, Bonds pagrieza galvu un patiešām ceturtdaļjūdzes atstatumā ieraudzīja melnu limuzīnu, kas lielā ātrumā tuvojās.
Bonds iesmējās.
- Jūs taču nevarat prasīt, lai mēs būtu vienīgie, kas izmanto šo ceļu, - viņš mierināja. - Kurš gan lai mums sekotu? Tam vairs nav nekāda iemesla. - Viņš papliķēja Vespe- rei pa roku. - Tas noteikti ir kāds pusmūža biznesmenis, kas noirējis šo auto un dodas uz Havru. Viņš droši vien ir aizsapņojies par garšīgām vakariņām vai savu sirdsdāmu Parīzē. Beidziet, Vesper, netaisiet nu no mušas ziloni!
- Ceru, ka jums taisniba, - viņa vēl nespēja nomierināties. - Labi, ka gandrīz jau esam sasnieguši mērķi.
Vespere atkal patvērās klusēšanā un lūkojās ārā pa logu.
Bonds juta, ka viņa joprojām ir saspringta, un tikko jaušami pasmaidīja, jo bija pārliecināts, ka meiteni nomoka iedomas, ko rada iepriekš pārdzīvotais. Pamanījis šauru sānceliņu, kas ved jūras virzienā, viņš, lai nomierinātu Vesperi, lūdza šoferim samazināt ātrumu un pēc nogriešanās uz tā apstāties.
Paslēpušies aiz augstā dzīvžoga, viņi pa logiem vēroja ceļu.
Cauri vasarīgajiem dabas trokšņiem viņi dzirdēja tuvojamies mašīnu. Vespere ieķērās Bonda roka. Braukdams garām viņu slēptuvei, limuzīns ātrumu nesamazināja, tādēļ viņi tikai pāris sekundes spēja aplūkot iekšā sēdošā vīrieša profilu.
Vīrietis tiešām vērīgi pētīja šosejas malu, bet Bonds bija pārliecināts, ka viņa uzmanību piesaistījis vien košais plakāts ar uzrakstu "L' Auberge du Fruit Dēfendu, crustaces, fri- tvres", kurš bija uzstādīts tieši virs tās vietas, kur slēpās viņu auto.
Kad limuzīna izpūtēja rūkoņa izzuda tālumā. Vespere nobālusi saļima savā mašīnas stūrītī.
- Viņš uz mums skatijās, - viņa izdvesa, - es taču teicu. Es jutu, ka mums seko. Tagad viņi zina, kur mēs atrodamies.
Bondam sāka pietrūkt pacietibas.
'Aizliegtā augļa krodziņš, vēžveidīgie, sacepumi. 228
- Blēņas, - viņš iemeta, - tas virs taču lasīja uzrakstu uz plakāta, - un viņš ar roku norādīja uz to.
Viņa vēl īsti neticēja.
- Vai jūs no tiesas tā domājat? - viņa vaicāja. - Laikam jau jums būs taisnība. Brauksim. Atvainojiet, ka kritu panikā. Nezinu, kas man bija uznācis.
Vespere noliecās uz priekšu un caur stikla starpsienu kaut ko pateica šoferim. Viņi brauca tālāk, un Vespere nu jau dzīvespriecīgi paskatījās Bondā. Viņas vaigi vairs nebija bāli.
- Tiešām, piedodiet, es… es laikam vēl nespēju noticēt, ka visas briesmas jau garām un vairs nav jābaidās. - Viņa paspieda Bonda plaukstu. - Jūs laikam domājat, ka esmu īsta muļķe.
- Protams, nē, - Bonds smējās. - Taču nevajag raizēties, jo pašlaik nevienam nav iemesla par mums interesēties. Operācija ir pabeigta, un domas par to jāizmet no galvas. Izbaudīsim brīvdienas. Skat, pie debesīm nav ne mākonīša. Vai jūs kādu redzat? - viņš centās novirzīt meitenes uzmanibu.
Abi paliecās uz priekšu. Vespere jau izskatījās gluži mundra, un pārdzīvotais atvirzījās otrajā plānā. Tas izgaisa no domām pavisam, kad viņi ieraudzīja kāpas, jūru un mazo, pieticīgo viesnīciņu starp priedēm.
- Tā gan nav īpaši smalka, - Vespere atvainojās, - bet tur viss ir nevainojami tīrs un, galvenais, arī ēdiens ir lielisks. - Viņa nedroši paskatījās Bondā.
Tomēr jebkuras raizes bija liekas. Bondam ši vieta iepatikās jau no pirmā skatiena - gan paisuma viļņu apskalotā terase, gan pati divstāvīgā ēka ar draiskajām sarkanu ķieģeļu markīzēm, kura bija ērti iekārtojusies līča zeltainajās smiltīs pašā mēnessirpja formas krastmalas viducī, gozēdamās debeszilā ūdens atblāzmā. Daudzkārt savā mūžā viņš bija vēlējies nogriezties no galvenā ceļa un atrast tādu klusu nostūri kā šis, kur varētu gozēties pludmalē no saules lēkta līdz rietam un ļaut, lai pasaule ar savām rūpēm to netraucē. Un tagad viņam šāda iespēja tika piedāvāta, turklāt viņš to izbaudīs kopā ar Vesperi. Iztēlē Bonds jau skatīja šīs dienas noslēgumu.
Viņi iebrauca pagalmā ēkas otrajā pusē, un īpašnieks ar kundzi iznāca abus sagaidīt.