Bonds piecēlās un lēnām sāka iet atpakaļ lidz savam halātam.
Viņš bija gatavs bildināt Vesperi. Viņš vairs nešaubījās. Atlika vienīgi atrast piemērotāko brīdi.
25. nodala
Melnais plankums
Klusiem soļiem ienācis no terases pustumšajā ēdamzālē, Bonds pārsteigts ieraudzīja Vesperi parādāmies no stiklotās telefona kabīnes pie ieejas durvīm un lavāmies atpakaļ uz guļamistabu pusi.
- Vesper, - Bonds pasauca, nospriedis, ka varbūt pienākusi kāda steidzama ziņa, kas attiecas uz viņiem abiem.
Vespere strauji pagriezās un aizklāja muti.
Viņas pārbīlis bija pārāk liels, lai neliktos aizdomīgs, aci pletās aizvien platākas.
- Kas noticis, mīļā? - Bonds vaicāja, satrūcies, ka viņu attiecībās varētu būt noticis kāds lūzums.
- Vai, - Vespere izdvesa, - tu mani pārbiedēji. Es tikai… es gribēju piezvanīt Metisam. Zvanīju Metisam, - viņa atkārtoja. - Gribēju lūgt, vai viņš man nevarētu sadabūt vēl kādu izejamo tērpu. Atceries, es tev stāstīju par savu draudzeni. Vendcuse. Redzi, - viņa tik ātri bēra vārdus, it kā mēģinādama Bondu par kaut ko pārliecināt, - man galīgi vairs nav ko vilkt mugurā. Domāju, ka varēšu Metisu sazvanīt mājās, pirms viņš devies uz biroju. Es pati nezinu savas draudzenes telefona numuru un gribēju tev sagādāt pārsteigumu. Negribēju tevi pamodināt. Vai ūdens ir silts? Tu taču biji peldēties, vai ne? Tev vajadzēja pagaidīt mani.
- Rīts ir brīnišķīgs, - Bonds atteica, vēlēdamies Vesperi nomierināt, lai gan viņu maz- liei kaitināja šāda bērnišķīga slēpšanās. - Iesim iekšā un paēdīsim brokastis. Esmu izbadējies kā vilks. Atvaino, ka tevi tā izbiedēju. Es jutos pārsteigts, ieraudzīdams kādu šeit tik agrā rīta stundā.
Viņš aplika roku meitenei ap vidu, bet viņa atsvabinājās un ātri devās uz kāpnēm.
- Tu mani tiešām pārsteidzi, - viņa novilka, mēģinādama notikušo pārvērst jokā. - Tu izskatījies kā spoks, kā augšāmcēlies slīkonis ar izspūrušiem matiem.
Vespere spalgi iesmējās, bet tad, it kā viņu pašu būtu izbiedējusi spalgā skaņa, centās smieklus pārvērst klepus lēkmē.
- Laikam būšu mazliet apsaldējusies, - viņa teica.
Vespere turpināja melot, un Bondam gribējās viņu ieplaukāt un pateikt, lai nomierinās un izstāsta patiesību. Tomēr viņš uzmundrinoši papliķēja meitenei pa muguru un mudināja ķerties pie savas rīta tualetes.
Pats viņš iegāja savā istabā.
* * *
Bonda un Vesperes savstarpējā uzticēšanās bija iedragāta. Nākamās dienas tika neveikli pitas neīstuma un liekulības pavedienos, kam piejaucās asaru straumes un dzīvnieciskas kaisles mirkļi, kuriem viņa atdevās alkatigāk nekā jebkad, padarot abu irstošās attiecības aizvien piedauzīgākas.
Bonds vairākas reizes lūkoja salauzt neuzticēšanās sienu. Ik pa laikam viņš mēģināja atgriezties pie sarunas par telefona zvanu, bet Vespere ietiepīgi palika pie savas sagudrotās versijas, izpušķodama to ar aizvien jauniem papildinājumiem, kurus, kā Bonds saprata. pēc tam bija piedomājusi. Viņa pat apsūdzēja Bondu greizsirdībā.
Šīs scēnas parasti beidzās ar asarām un histērijas lēkmēm.
Dienām ritot, atmosfēra kļuva aizvien neciešamāka.
Bonds nespēja noticēt, ka divu cilvēku attiecības bez kāda iemesla vienas nakts laikā var sabirzt putekļos, un centās rast notikušajam izskaidrojumu.
Bonds saprata, ka arī Vespere jūtas tikpat nomākta, un pieļāva, ka viņas izmisums varētu būt pat lielāks. Tomēr noslēpumainais telefona zvans, kuru jaunā sieviete dusmīgi, pat nikni atteicās izskaidrot, klājās pār viņiem kā melna ēna, kuru aizvien tumšāku darīja katrs jauns izdomājums un noklusēšana.
Šīs dienas launaglaikā krāsas sabiezēja vēl vairāk.
Pēc brokastīm, kuras abi izjuta kā īstu mocību, Vespere paziņoja, ka viņai sākušās galvassāpes un viņa palikšot savā istabā, lai nenāktos karsēties saulē. Bonds paņēma grāmatu un devās jūdzēm garā pastaigā gar pludmali. Viņš daudz ko pārdomāja un izlēma, ko pateiks Vesperei kopīgo pusdienu laikā. lai pieliktu šai lietai punktu.
Tiklīdz viņi bija apsēdušies pie galda, Bonds nekavējoties atvainojās, ka rīta agrumā pārsteidzis Vesperi pie telefona kabīnes, un tūlīt mēģināja mainīt sarunas tematu, stāstīdams, ko redzējis pastaigas laikā. Tomēr Vespere acīmredzami nejutās labi savā ādā un sarunā piedalījās tikai ar pāris skopiem vārdiem. Viņa stumdīja pa šķīvi ēdienu un vairījās paskatīties Bondam acīs. Varēja just, ka viņas prāts ir pārņemts ar ko citu.
Vairākas reizes pieķēris, ka meitene pat nav dzirdējusi, ko viņš iepriekš teicis, ari Bonds iegrima klusēšanā un savās drūmajās pārdomās.
Pēkšņi Vespere sastinga. Dakšiņa izkrita viņai no rokas un ar troksni atsitās pret šķīvja malu, tad noslīdēja uz galda, bet no turienes - uz grīdas.
Bonds pacēla skatienu. Vespere bija kļuvusi bāla kā krits un ar izbailēm sejā vērās pāri viņa plecam.
Bonds pagriezās un ieraudzīja, ka terases otrā pusē, krietnu gabalu no viņiem, pie galdiņa apsēdies kāds vīrietis. Šī cilvēka izskatā nebija nekā neparasta, vina lietišķais apģērbs ļāva Bondam spriest, ka tas varētu būt kāds darījumcilvēks. kurš te iegriezies gluži nejauši, kad pie pagrieziena ievērojis "Michelin" reklāmas plakātu.
- Kas noticis, dārgā? - Bonds nemierīgi iejautājās.
Vespere nenovērsa skatienu no svešā vīrieša.
- Tas ir tas pats vīrs, kas bija tajā mašīnā, - viņa piesmakušā balsi atsaucās. - Viņš mums ir sekojis. Esmu par to pārliecinātā.
Bonds vēlreiz palūkojās pār plecu. Mesjē Versuā ar viesi patlaban apsprieda ēdienkarti. Aina izskatījās pavisam nevainīga. Viņi piekrītoši uzsmaidīja viens otram, kad bija vienojušies par piemērotāko ēdienu. Tad saimnieks paņēma dzērienu karti, un viņi pārsprieda, kāds vīns vislabāk piederētos pasūtītajam ēdienam. Mesjē Versuā aizgāja.