Vīrietis laikam sajuta, ka tiek novērots. Viņš pameta uz Vesperes un Bonda pusi gluži neieinteresētu skatienu. Tad pasniedzās pēc ādas portfeļa uz blakus krēsla, izvilka no tā avīzi un, uzlicis elkoņus uz galda, iegrima lasīšanā.
Kad vīrietis pagriezās ar seju pret viņiem, Boncls ievēroja, ka vienas acs vietā tam rēgojas melns plankums. Tas nebija piestiprināts ar lentīti, bet laikam turējās, iestiprināts acs dobulī kā monoklis. Visādi citādi svešais šķita draudzīgs pusmūža kungs, tumši brūniem, atpakaļ atsukātiem matiem un neredzēti platiem, mirdzoši baltiem zobiem, kurus Bonds bija pamanījis jau, tam sarunājoties ar mājvietas saimnieku.
Džeimss atkal pagriezās pret Vesperi.
- Man nu gan, mīļā, šķiet, ka viņš nemaz neliekas aizdomīgs. Kāpēc tu domā, ka tas ir tas pats vīrs? Mēs taču mūžīgi te nebūsim vienīgie klienti.
Vesperes seja joprojām bija tikpat bāla. Viņa ar abām rokām ieķērās galda malā, un Bondam šķita, ka meitene tūlīt paģībs. Viņš jau bija gatavs celties, lai sniegtu palīdzīgu roku, bet viņa, noraidoši pamājusi, pastiepās pēc vīna glāzes un iedzēra lielu malku. Stikls sitās pret zobiem, un viņa ņēma talkā otru roku, cenzdamās noturēt glāzi, lai tā netrīcētu. Tad uzmeta Bondam neko neizsakošu skatienu.
- Es zinu, ka tas ir tas pats vīrs.
Viņš centās iebilst, minot dažādus argumentus, bet Vespere neklausījās. Vēl pāris reižu paskatījusies svešinieka virzienā ar tādu kā ziņkāru padevību, viņa atvainojās, teikdama, ka nejūtas labi un vēlas šo dienu pavadīt savā istabā, tad piecēlās un neatskatīdamās devās uz durvīm.
Bonds nolēma izdarīt visu iespējamo, lai Vesperi nomierinātu. Viņš pasūtīja kafiju un piecēlies devās pagalma virzienā. Melnais "Peugeot" tiešām varēja būt tas pats limuzīns, ko tie bija redzējuši, bet tikpat labi tā varēja būt jebkura cita no daudzajām luksusmašī- nām, kas braukā pa Francijas ceļiem. Bonds ātri ielūkojās salonā - tas bija tukšs. Kad viņš mēģināja pacelt bagāžas nodalījuma pārsegu, izrādijās, ka tas ir aizslēgts. Pierakstījis Parīzē izdoto numuru, Bonds steidzīgi devās uz tualeti, kura atradās blakus ēdamzālei, norāva ūdeni un atgriezās uz terases.
Vīrietis turpināja pusdienot un uz viņu pat nepaskatījās.
Bonds atsēdās Vesperes krēslā, lai varētu vērot otru aizņemto galdiņu.
Pēc pāris minūtēm vīrietis pieprasīja rēķinu. samaksāja un aizgāja. Bonds dzirdēja, kā tiek iedarbināts "Peugeot", un drīz izpūtēja troksnis izgaisa uz ceļa Rojālas virzienā.
Pie viņa galdiņa apstājās mesjē Versuā, kuram Bonds paskaidroja, ka jaunkundze, par nelaimi, dabūjusi vieglu saules dūrienu. Kad saimnieks bija izteicis savu nožēlu un brīdinājis uzmanīties un neiet laukā lielā karstumā, Bonds. it kā starp citu, iejautājās par otro viesi.
- Viņš man atgādina kādu senu draugu, kurš tāpat zaudējis vienu aci. Arī viņš valkā tādu pašu melnu aizsegu.
Saimnieks atbildēja, ka šo viru nekad agrāk neesot saticis. Tas esot uzslavējis virtuvi un teicis, ka pēc dažām dienām noteikti ie- griezišoties auberge* paēst pusdienas, jo viņam atkal būšot jābrauc garām šai vietai. Vīrietis esot no Šveices - tas bijis manāms ari pēc akcenta - un darbojoties pulksteņu ražošanas biznesā. Laikam neesot viegli, ja ir tikai viena acs. Un noteikti nevarot būt ērti visu dienu nēsāt tādu melnu aizsegu, bet cilvēki jau laikam pie visa pierodot.
- Jā, tas patiešām ir ļoti bēdīgi, - piekrita Bonds. - Arī jums nav paveicies, - viņš norā-
"Krodziņš.
dīja uz saimnieka tukšo piedurkni. - Mans sargeņģelis gan nav gulējis.
Viņi pārmija vēl dažus vārdus par karu. Tad Bonds piecēlās.
- Starp citu, - viņš teica, - jaunkundze 110 rīta kādam zvanīja. Atgādiniet, lai samaksāju rēķinu. Laikam uz Parīzi… Elizejas numurs, ja nemaldos, - viņš piebilda, atcerējies, ka tā bija Metisa centrāle.
- Paldies, mesjē, bet nekas nav jāmaksā. Šorīt es runāju ar Rojālu, un centrālē man teica, ka viens no maniem klientiem mēģinājis sazvanīt Parīzi, bet numurs neesot atbildējis. Viņi vēlējās zināt, vai jaunkundze grib, lai piesaka zvanu uz vēlāku laiku. Man laikam tas bija izskrējis no prāta. Varbūt mesjē par to varētu ieminēties jaunkundzei. Tomēr, man šķiet, ka tā bija "Invalides" centrāle.
26. nodala
Dusi saldi, mīļotā
Nākamās divas dienas ne ar ko neatšķīrās no iepriekšējām.
Ceturtās dienas rītā Vespere, pateikusi, ka viņai radusies nepieciešamība iegādāties zā-
Ies, devās uz Rojālu. Turp un atpakaļ viņu aizveda taksometrs.
Nakti viņa visiem spēkiem centās izskatīties jautra. Viņa daudz dzēra, un, kad abi devās augšā, Vespere ievilka Bondu savā guļamistabā un kaislīgi tam atdevās. Bonda ķermenis atbildēja, bet, kad viss bija beidzies, Vespere izmisīgi raudāja, ieslēpusi galvu spilvenā. un Džeimss, vēl lielāka izmisuma mākts, atgriezās savā guļamistabā.
Bondam bija trausls miegs, tādēļ agri no rīta viņš uztrūkās, izdzirdējis piesardzīgi atveramies Vesperes istabas durvis. No lejas- stāva atskanēja klusas skaņas. Viņš bija pārliecināts, ka tās plūst no telefona kabi- nes. Pēc īsa brīža blakusistabas dunas klusi aizvērās, un Bonds saprata, ka Parīzē arī šoreiz neviens nav atbildējis uz telefona zvanu.
Tā bija sestdiena.
Svētdien atkal ieradās virs ar vienu aci. Bonds to saprata, tiklīdz bija pacēlis skatienu no šķīvja un ieraudzījis Vesperes sejas izteiksmi. Atstāstot viņai savu sarunu ar mesjē Versuā, Bonds, nevēlēdamies meiteni lieki satraukt, bija noklusējis, ka svešais solījis atgriezties.