Viņš klusi aizvēra durvis un, aizgrābts lidz sirds dzijumiem, devās uz savu istabu.
27. nodala
Asiņojošā sirds
No rīta mesjē Versuā ienesa Bondam vēstuli. Patiesībā viņš ar šo aploksni iedrāzās istabā, it kā būtu sācies ugunsgrēks.
- Ir noticis kaut kas šausmīgs. Jaunkundze…
Bonds izlēca no gultas un metās uz van-
nasistabu, bet durvis, kas no turienes veda uz Vesperes numuru, izrādījās aizslēgtas. Viņš izbrāzās gaitenī un aizjoņoja garām bailēs sastingušai apkalpotājai.
Vesperes istabas durvis bija vaļā. Caur žalūzijām telpā spraucās saules stari. No palaga apakšas vidēja tikai jaunās sievietes melnie mati, bet viņas ķermenis gulēja, nekustīgi izstiepies, un izskatījās kā skulptūra uz vecām kapenēm.
Bonds nometās pie gultas ceļos un atvilka palagu.
Vespere bija aizmigusi. Tā tam vajadzēja būt. Viņas acis bija aizvērtas. Mīļajā sejā nekas nebija izmainījies. Meitene izskatījās tā, kā tai vajadzēja izskatīties, un tomēr… viņa bija tik stinga, nevarēja just ne pulsu, ne elpu. Tieši tā - viņa neelpoja.
Pienāca saimnieks un uzlika roku Bondam uz pleca. Viņš norādīja uz tukšo glāzi, kura stāvēja uz naktsgaldiņa blakus gultai. Tās dibenā bija baltas mieles. Turpat līdzās atradās Vespe- res grāmata, viņas cigaretes, sērkociņi un aizkustinošā nekārtībā izsvaidīti sīkumi - spogulītis, lūpukrāsa un kabatlakatiņš. Uz grīdas mētājās tukša miega zāļu pudelīte - tā pati, ko Bonds reiz bija redzējis vannasistabā.
Bonds piecēlās un noskurinājās. Saimnieks sniedza viņam vēstuli, un Bonds to paņēma.
- Lūdzu, paziņojiet policijai, - viņš palūdza. - Ja būšu komisāram nepieciešams, parādiet, lūdzu, kur ir mana istaba.
Bonds kā apmāts neatskatīdamies devās projām.
Viņš apsēdās uz gultas malas un tukšu skatienu vērās ārā pa logu mierīgajā jūras ainavā. Tad truli paskatījās uz vēstuli. Uz tās plašā, vijīgā rokrakstā bija uzrakstīts "Pour Lur*.
Bonds pēkšņi atskārta, ka Vespere jau iepriekš lūgusi kādam no apkalpotājiem, lai viņu pamodina agrāk, jo nebija vēlējusies, lai tas būtu viņš, kurš atradis līķi.
Viņš pagrieza aploksni otrādi. Pavisam nesen viņa to aizlīmēdama bija nolaizījusi ar savu silto mēli.
Bonds saņēmās un atvēra aploksni.
Vēstule nebija gara. Pēc pirmajiem izlasītajiem vārdiem, viņa elpa kļuva sēcoša.
Bonds nometa papira lapas uz gultas, it kā rokās viņam būtu bijis skorpions.
"Manu dārgo Džeims.
es mīlu Tevi no visas sirds un ceru, ka. lasot šos vārdus, arī Tu vēl joprojām mīli mani, jo tikai līdz šim mirklim mūsu mīlestībai ir lemts dzīvot. Ardievu, mana lielā mīla, kamēr šīs jūtas mūsos vēl ir dzīvas. Ardievu, mīļotais.
Es esmu dubultaģente un strādāju krievu labā. Mani saven'ēja gadu pēc kara, un kopš tā laika esmu pie viņiem. Man bija tuvas attiecības ar kādu poli no Karaliskajiem gaisa spēkiem. Pirms saliku Tevi, protams. Tev nebūs grūti visu par viņu noskaidrot. Viņam bija divas identitātes, un pēc kara viņš izgāja apmācības pie M„ bet vēlāk atgriezās Polijā. Tur viņi to notvēra un ar spīdzināšanu daudz ko uzzināja. Ari par mani. Tad viņi mani atrada un piespieda strādāt savā labā, sakot, ka tā ir vienīgā iespēja glābt tā puiša dzīvību. Viņš par to neko nezināja, taču mums atļāva sarakstīties. Vēstules no Polijas pienāca katra mēneša piecpadsmitajā datumā. Es vairs nespēju no tā izkļūt. Es nevarēju pieļaut, ka pienāk piecpadsmitais datums, bet vēstules pastā nav. Tas nozīmētu, ka esmu nogalinājusi savu draugu. Es mēģināju sniegt viņiem pēc iespējas niecīgāku informāciju. Tici man! Tad viņi ķērās pie Tevis. Es pastāstīju, ka Tev uzticēts šis darbs Rojālā, atklāju, par ko Tu uzdosies un tamlīdzīgi. Zinot visu jau iepriekš, viņiem pietika laika sagatavoties un iemontēt Tavā istabā noklausīšanās iekārtas. Viņi paši jau turēja Le Chiffre aizdomās, bet nezināja, kāds ir tavs uzdevums. Tikai to, ka tam ir kāds sakars ar viņu. To es biju viņiem pateikusi.
Man bija piekodināts nestāvēt Tev aiz muguras kazino un raudzīties, lai tur neatrastos arī
Metiss un Leiters. Tāpēc ari miesassargs Tevi gandriz vai nošāva. Tad man uzdeva inscenēt nolaupīšanu. Tu varbūt brinijies, kāpēc es biju tik mierīga tajā vakarā naktsklubā. Zināju, ka viņi mani neaiztiks, jo es taču strādāju viņu labā.
Kad uzzināju, kā viņi Tevi spīdzinājuši - kaut ari tas bija Le Chiffre roku darbs - es tomēr izlēmu, ka tā vairs neturpināšu. Biju jau sākusi Tevi iemīlēt. Viņi gribēja, lai es izvilinu no Tevis informāciju, kamēr Tu vēl atradies aprūpes centrā, bet es atteicos. Mani uzraudzīja no Parīzes. Divas reizes dienā man bija jāzvana caur "Invalides" centrāli. Viņi mani centas iebiedēt, tad atsauca no darba manu sakarnieku Parīzē, un es sapratu, ka manam draugam Polijā būs jāmirst. Tomēr, man šķiet, viņi baidījās, ka es sākšu runāt, jo saņēmu pēdējo brīdinājumu no SMERŠ, ka nepaklausība man maksās dzīvību. Es turpināju viņus ignorēt. Es mīlēju Tevi. Dienu pirms tam, kad mēs atbraucām uz šejieni, es viesnīcā "Splendide" ievēroju viru ar vienu aci, kurš, izrādās, bija interesējies par manām gaitām. Domēju, ka varēsim no viņa atkratīties. Es gribēju mīlēties ar Tevi un pēc tam no Havras bēgt uz Dienvidameriku. Cerēju, ka mums varētu būt bērniņš un mēs kaut kur tālumā spētu uzsākt jaunu dzīvi, bet viņi mūs atrada. No viņiem nav iespējams aizbēgt.
Zināju, ka, izstāstot Tev patiesību, es pieliktu punktu mūsu attiecībām. Es sapratu, ka man atliek vienīgi gaidīt, kad SMERŠ ieradīsies, lai izrēķinātos ar mani un, iespējams, arī ar Tevi, vai arī izdarīt pašnāvību.
Tā nu tas bija, mans mīļotais. Tu nevari man aizliegt Tevi tā saukt. Savas tiesības uz to un savas atmiņas par Tevi es paņemu sev lidzi.