- Sirsnīgi pateicos. Nezin, kas no tā tiks man? - Bonds pajokoja. - Vai ir vēl kas?
- Nē. Pirms lenča atnāc uz viesnīcas "Her- niiiage" bāru. Es tevi iepazīstināšu ar Otro numuru. Ielūdz meiteni vakariņās, un būs gluži saprotami, ja vēlāk viņa pavadīs tevi uz kazino. Ari es tur būšu, bet tu to nemanīsi. Ar mani kopā būs pāris sakarīgu puišu, un pa visiem mēs tevi pieskatīsim. Ak, jā, Londona lika tevi informēt, ka šajā viesnicā uzturas ari kāds amerikānis, vārdā Leiters. Tas ir CIP puisis no Fontenblo. Viņš man šķiet tā nekas. Varbūt noderēs.
Bonds apsēdās pie loga, lai apkopotu domas. Metisa teiktais bija to satriecis. Viņš tiešām bija izgāzies. Viņu izsekojuši īsti profesionāļi. Iespējams, ka viņu centīsies novākt, pirms tas būs paguvis mēroties spēkiem ar Le Chiffre pie spēļu galda. Krieviem nav nekādu muļķīgu aizspriedumu attiecībā uz nogalināšanu. Un tad vēl ši sieviete. Viņš nopūtās. Sievietēm vairāk piedienēja izklaidēties. Darbā viņas pinās pa kājām, jauca biznesu ar seksu un jūtām un vienmēr bija tik emocionālas. Tās allaž bija jāpieskata, lai ar viņām nenotiktu nekas ļauns.
- Maita! - Bonds nolamājās, atcerēdamies Muncus, un vēlreiz atkārtojis: - Maita! - izgāja no istabas.
5. nodala
Meitene no štāba
Kad Bonds atstāja viesnīcu "Splendide", pulkstenis nebēdnīgi dimdināja divpadsmito stundu. Gaisā varēja just spēcīgo priežu un mimozu smaržu, bet ielas otrā pusē gozējās kazino svaigi laistītie dārzi ar baltajiem grants celiņiem un taciņām. Tāda ainava likās vairāk piemērota izsmalcinātai operteātra gaisotnei, nevis azartspēļu atmosfērai ar visām tur notiekošajām melodrāmām.
Saule zvilnēja debesjumā, un likās, ka it visur uzvaru svin jautrība un optimisms, jo mazā piejūras pilsētiņa, atkopusies no laika griežos piedzīvotajām nepatikšanām, nu cerīgi vērās preti rītdienai, gaidot iestājamies jaunu prieka un pārticības ēru.
Rojāla-Lezo, kas atrodas pašā Sommas upes malā, kur sākas krasta līnija ar tās gludajām dienvidu Pikardijas pludmalēm un aizstiepjas līdz Havrai, pakāpeniski pārtopot Britānijas klintīs, bija piedzīvojusi gandrīz to pašu likteni, ko Truvila.
Sākumā Rojāla (bez Lezo) bija tikai mazs zvejnieku ciematiņš, kas vēlāk, Otrās Impērijas laikā, tieši tāpat kā Truvila, neticami ātri izvērtās elegantā pludmales kūrortā. Tomēr - tāpat kā Dovila iznīcināja Truvilu, pēc ilga panīkuma perioda Letukē tiešām nogalināja Rojālu.
Gadsimtu mijā, kad mazajai piejūras pilsētiņai klājās samērā grūti, kalnos aiz Rojālas tika atrasts pazemes avots, un sēra līmenis tajā, kā vēlāk atzina, esot tieši tāds, kāds nepieciešams aknu slimību ārstēšanai. Tā bija lieliska ziņa, jo modē nāca apvienot veseļošanās kūres ar atpūtas priekiem, un, tā kā gandrīz visi franči sūdzas par savām aknām, Rojāla ātri pārtapa par Rojālu-Lezo [16] , tomēr minerālūdens "Eau Royale"[17] slaidajās garkakļu pudelēs pat tad lika atturīgi pieminēts viesnīcu un restorānu ēdienkaršu pašās beigās.
Un, patiesi, ilgi tas neizturēja konkurences cīņā ar "Vichy", "Perrier" un "Vittel". Vēlāk sākās tiesu procesi, kas, kā zināms, nes finansiālus zaudējumus jebkurai no pusēm. Iespējams, tieši šie strīdi bija patiesais iemesls tirdzniecības apjomu kritumam, kas noveda pie tā, ka beigu beigās "Eau Royale" pirka vairs tikai vietējie patrioti. Rojāla atkal bija ;i(karīga tikai no franču un angļu ģimenēm, kas ieradās šeit pavadīt vasaras atvaļinājumu, bet ziemā pilsētiņa pārtika no ienākumiem, kurus deva zvejas osta, un tiem grašiem, kas iekrita eleganti noplukušā kazino kasē no spēļu galdiem Letukē.
Baroka stilā ierīkotajam kazino "Royale" patiesi piemita kaut kāda burvība. Varbūt tās bija Viktorijas laika elegances paliekas, kas piesaistīja Parīzes sindikāta uzmanību, un viņi savas kaprīzes dēļ 1950. gadā šeit iztērēja paprāvu naudas summu.
Tagad Braitona bija atkopusies no kara sekām, Nica tāpat. Nostalģiskā tieksme pēc zelta laiku vēriena varēja rast izpausmi.
Kazino tika pārkrāsots baltā krāsā ar zelta rotājumiem, kāds tas bijis sākumā, bet istabās ar jaunām blāvi pelēkām tapetēm parādījās vīnsarkani lampu abažūri un paklāji. Pie griestiem tika piekarināti milzu svečturi. Atkal tika iekopti dārzi, atkal darbojās strūklakas pie abām lielākajām pilsētas viesnīcām - "Splendi- de" un "Hermitage". Tur tagad visu berza, spodrināja un pārkārtoja.
Mazā pilsētiņa un vieux-port[18] izmocīja sveicinošu dežūrsmaidiņu savās rētainajās sejās, un galvenā ieliņa mirdzināja jautras vitrīnas ar lieliskākajiem Parīzes juvelieru un modes salonu piedāvājumiem, vilinot vēl citus pārdotgribētājus izmantot vieglprātīgajā tūrisma sezonā piedāvātos īpaši izdevīgos īres noteikumus.
Pa to laiku kādam bija izdevies pieglaimoties Muhameda Ali sindikāta cilvēkiem, lai tie izmēģina roku kazino spēlēs uz īstām vīru likmēm, un "Sociētē des Dains de Mer de Ro- yale" cerēja, ka nu beidzot Letukē atgūs kādu dalu no tās naudas, kuru tai bija atvīlusi pludmale.