«Trīs no resgaļa lādējamas 8. kalibra divstobrenes, katra apmēram piecpadsmit mārciņu smaga, vienpadsmit drahmu [23] melnā pulvera lādiņam, paredzētas ziloņu medībām.» Divas no tām — sera Henrija un kapteiņa Guda — bija izgatavojusi kāda pazīstama sevišķi laba Londonas firma, bet, kādas firmas bija manējā, es nezinu; tā, tiesa, nebija tik pirmklasīgi nostrādāta, bet es to tiku lietojis vairākos ceļojumos un esmu nošāvis ar to krietni daudz ziloņu; šautene vienādiņ izrādījās īsti augstvērtīgs ierocis, uz kuru pilnīgi var paļauties.
«Trīs «Express 500» sistēmas divstobrenes, domātas sešu drahmu smagam lādiņam» — ieroči kā konfektes, brīnum labi vidēju dzīvnieku (piemēram, līkragu vai melnās antilopes) medībām un aizsardzībai pret ienaidniekiem, it īpaši atklātā vietā.
«Viena Kīpera divpadsmitā kalibra centrā tēmējama skrošu divstobrene, ar čoku abos stobros.»
Vēlāk šī šautene bija mums neatsverams palīgs, medījot zvērus un putnus uzturam.
«Trīs Vinčestras sistēmas magazīnšautenes (ne karabīnes)» — rezerves ieroči.
«Trīs kolti ar liela kalibra patronām.»
Tāds bija mūsu apbruņojums, un lasītājs, bez šaubām, būs pamanījis, ka ikvienas klases ieroči bija vienas sistēmas un kalibra,
un tāpēc mēs varējām mainīt patronas. Tas ir Joti svarīgi. Es nelūdzu piedošanu par to, ka varbūt esmu lasītāju nogurdinājis, uzskaitot tādus sīkumus, jo ikviens pieredzējis mednieks zina, cik būtiska nozīme ekspedīcijas panākumos ir ieroču un munīcijas krājumiem.
Tagad par cilvēkiem, kuriem vajadzēja doties mums līdz.
Pēc ilgas apspriešanās nolēmām, ka pilnīgi pietiks ar pieciem vīriem: vēršu dzinēju, vedēju un trim kalpotājiem. Kā vēršu dzinēju, tā arī vedēju sameklēju bez sevišķām pūlēm. Tie bija divi zulusi, vārdā Goza un Toms. Turpretī sadabūt kalpotājus jau bija daudz sarežģītāk. Mums bija vajadzīgi drošsirdīgi cilvēki, uz kuriem varētu pilnīgi paļauties, jo no viņu rīcības šajā pasākumā varēja būt atkarīgas mūsu dzīvības. Galu galā man izdevās atrast divus — vienu hotentotu, ko vietējo valodā sauca par «Vējaputnu», un mazu zulusu Kivu, kuram bija tā priekšrocība, ka viņš teicami runāja angliski. Vējaputnu es pazinu jau agrāk. Man nekad nebija gadījies sastapt labāku pēddzini mednieku; viņš bija lokans un sīksts kā pātagas aukla un, likās, nezināja, kas ir nogurums. Taču Vējaputnam piemita viens trūkums, kas vispār bija raksturīgs viņa
cilts piederīgajiem, proti, puisis mīlēja iedzert. Vajadzēja tikai viņam ieraudzīt pudeli groka, un viņš jau aizmirsa visu uz pasaules. Bet, tā kā mūsu cejš veda uz vietām, kur vairs nebija dzertuvju viņa mazajai vājībai nebija pārāk lielas nozīmes.
Trešo kalpotāju es nekādi nevarēju sameklēt, un mēs jau nolēmām apmierināties ar diviem, cerot, ka ceļā palaimēsies atrast piemērotu cilvēku. Bet ceļojuma dienas priekšvakarā zuluss Kiva paziņoja, ka mani gribot satikt kāds vīrs. Kad bijām beiguši maltīti, jo mēs tobrīd pusdienojām, es liku svešo ievest. Istabā ienāca ļoti stalts, skaists cilvēks, apmēram trīsdesmit gadu vecs, ar zulu- sam neparasti gaišu ādu. Sveiciena vietā viņš pacēla savu zaraino nūju, tad notupās sakrustotām kājām istabas kaktā un tupēja klusēdams. Brīdi izlikos viņu nemanām, jo būtu liela kļūda, ja es izturētos citādi: ja jūs uzreiz ielaižaties ar zulusu sarunās, viņš var sākt domāt, ka esat cilvēks, kas nepelna sevišķu cieņu un nav diez ko vērā ņemams. Tomēr es paspēju pamanīt, ka viņš bija «kešla», tas nozīmē «vīrs ar stīpu», jo viņa matos bija iepīts plats melns gredzens, darināts no īpaša veida kaučuka, kas spožumam bija ieziests ar taukiem. Parasti tādas stīpas nēsā zulusi, kas sasnieguši
zināmu vecumu vai augstu stāvokli. Biju pārsteigts, ka viņa seja man šķita pazīstama.
— Nu, — es beidzot iesāku, — kā tad tevi sauc?
— Ambopa, — nesteidzīgi atbildēja atnācējs tīkamā zemā balsī.
— Esmu tevi jau kaut kur redzējis.
— Jā, inkosi [24] redzēja mani Litlhendas (Isandhluanas) [25] kaujas priekšvakarā.
Un tad es visu atcerējos. Nelaimīgajā karā ar zulusiem biju viens no lorda Celmsforda [26] pavadoņiem. Man palaimējās dienu pirms kaujas ar uzticētajiem furgoniem atstāt nometni. Gaidot, kamēr iejūdz vēršus, biju sācis runāties ar šo cilvēku. Viņš komandēja nelielu iezemiešu palīgvienfbu, kas cīnījās mūsu pusē. Sarunā viņš apšaubīja mūsu nometnes drošību. Toreiz es viņam ieteicu pievaldīt mēli un atstāt šādas rūpes gudrāku galvu ziņā, bet vēlāk ne vienu reizi vien iedomāju viņa vārdus.
— Atceros, — es apstiprināju. — Ko tev no manis vajag?
— Rau ko, Makumazān (tā mani sauc kaferu valodā, un tas nozīmē «cilvēks, kas ceļas pusnaktī», bet mūsu valodā tas gluži vienkārši nozīmētu «cilvēks, kas allaž ir modrs»). Es dzirdēju, ka tu taisies uz garu ceļu tālu uz ziemeļiem ar baltajiem vadoņiem, kuri atnākuši pāri lielajai jūrai. Vai tas ir tā?
— Tā gan.
— Dzirdēju, ka jūs iesiet līdz pašai Lukangas upei, kas no Ma- nikas zemes atrodas viena mēness ceļa attālumā. Vai tas arī ir tā, Makumazān?
— Kālab tu jautā, kurp mēs iesim? Kāda tev tur daļa? — es atbildēju, vērdamies viņā neuzticības pilnu skatienu, jo ceļojuma mērķi turējām dziļā slepenībā.
— Tāda daļa, ai, baltie cilvēki! — viņš iesaucās, — ka es gribu iet kopā ar jums, ja jūs patiesi dosieties tik tālu.