Sī cilvēka runas veidā bija saklausāma zināma cieņa, it īpaši mani pārsteidza viņa vārdi «ai, baltie cilvēki», ko viņš lietoja parastā «o, inkosi», tas ir, «ai, vadoņi», vietā.
— Tu mazliet aizmirsties! — es teicu. — Tavi vārdi ir nepārdomāti. Vai nezini, kā pieklājas runāt? Kas tu tāds esi un kur atrodas tavs krāls? Atbildi, lai mēs zinātu, ar ko mums ir darīšana.
— Mans vārds ir Ambopa. Esmu no zulusu cilts un tomēr neesmu zuluss. Mana cilts mīt tālu ziemeļos un palika tur, kad citi zulusi atnāca uz šejieni pirms tūkstoš gadiem, ilgi vēl pirms zulusu zemes valdnieka Cakas valdīšanas. Man nav krāla. Es klaiņoju no vietas uz vietu jau daudzus gadus un atnācu uz zulusu zemi no ziemeļiem, kad biju vēl bērns. Pēc tam kalpoju valdniekam Kečvaio [27] Nkomabakosijas pulkā. No zulusu zemes es atbēgu uz Natalu, tālab ka man gribējās uzzināt, kā dzīvo baltie cilvēki. Pēc tam karoju pret Kečvaio. Kopš tiem laikiem dzīvoju un strādāju Natalā. Esmu apnicis šejienes dzīvi un gribu atkal doties uz ziemeļiem. Sī nav mana zeme. Naudu es negribu, bet esmu drosmīgs un uzturu un savu vietu pie ugunskura nopelnīšu. Esmu runājis.
Sis vīrs un viņa runas veids-mani samulsināja. Bija skaidrs, ka viņš vispār runā patiesību. Taču iezemietis kaut kādi atšķīrās no parastajiem zulusiem, un viņa piedāvājums piebiedroties mums bez atlīdzības man šķita aizdomīgs. Nezinādams, ko viņam atbildēt, pārtulkoju seram Henrijam un Gudam mūsu sarunu un lūdzu viņus izteikt savas domas. Atbildes vietā sers Henrijs lūdza pateikt Ambopam, lai viņš pieceļas. Nomezdams no pleciem garo karavīra apmetni, zuluss izslējās visā savā milzīgajā augumā un nostājās mūsu priekšā pilnīgi kails, ja vien neskaita muču [28] un lauvas nagu kaklarotu. Viņš patiesi izskatījās lielisks. Nekad nebiju redzējis tik skaista iezemieša. Viņš bija sešas pēdas un trīs collas garš, platiem pleciem un apbrīnojami samērīgi veidots. Vakara gaismā viņa āda gandrīz nelikās tumšāka, vienīgi vecās asegaju [29] cirstās rētas šur un tur uz viņa ķermeņa iezīmējās kā tumši plankumi. Sers Henrijs piegāja pie zulusa un cieši ielūkojās viņa lepnajā, skaistajā sejā.
-— Kas par lielisku pāri, vai ne? — teica Guds. — Viņi ir pilnīgi vienāda auguma.
— Man jūs patīkat, mister Ambopa, — angliski teica sers Henrijs, — un es ņemu jūs par kalpu.
Acīmredzot Ambopa viņu saprata, jo viņš atbildēja zulusu valodā «labi» un, paskatījies uz baltā cilvēka vareno stāvu, piebilda:
— Mēs esam īsti vīri — tu un es.
IV nodala
ZILOŅU MEDĪBAS
Es nedomāju sīki stāstīt par visiem notikumiem mūsu garajā ceļojumā līdz Sitandas krālam, kas atrodas vairāk nekā tūkstoš jūdžu no Dērbanas, netālu no Lukangas un Kalukves satekas. Pēdējās trīssimt jūdzes vai vairāk mums nācās iet kājām, jo visai bieži sāka parādīties briesmīgās cece mušas, kuru kodiens ir nāvīgs visiem dzīvniekiem, izņemot ēzeļus un arī cilvēkus.
Dērbanu mēs atstājām janvāra beigās, un bija jau maija otrā nedēļa, kad ierīkojām savu nometni pie Sitandas krāla. Ceļā mums atgadījās daudz dažādu piedzīvojumu, bet, tā kā no tādiem nav pasargāts neviens mednieks Āfrikā, tad, lai savu stāstījumu nepadarītu garlaicīgu, es tos šeit neizklāstīšu, ja nu varbūt tikai vienu vienīgu tūdaļ aprakstīšu sīkāk.
Injati — tas ir nomaļš tirdzniecības centrs Matabeles zemē, kurā valda Lobengula (starp citu — pēdējais nelietis), — mums ar milzīgu nožēlu vajadzēja šķirties no sava ērtā furgona. No lieliskajiem divdesmit vēršiem, kurus biju nopircis Dērbanā, bija palikuši tikai divpadsmit. Viens aizgāja bojā no kobras kodiena, trīs — no bada un ūdens trūkuma, viens nomaldījās un pazuda, un vēl trīs nobeidzās, saēdušies indīgus augus, ko dēvē par tulpēm. Sī paša iemesla pēc saslima vēl pieci, bet mums izdevās tos izārstēt ar tulpju lapu uzlējumu. Tā ir ļoti spēcīga pretinde, ja slimais to saņem savlaicīgi. Furgonu un vēršus mēs atstājām Gozas un Toma, vēršu dzinēja un vedēja, ziņā. Tie ir uzticami puiši, bez tam palūdzām godājamu skotu misionāru, kas dzīvoja šajā mežonīgajā vietā, uzmest aci mūsu īpašumam. Un tad Ambopas, Kivas, Vēja- putna un pusduča uz vietas salīgtu nesēju pavadībā devāmies kājām piepildīt mūsu neprātīgo ieceri.
Atceros, ka, šķiroties no šīs vietas, bijām visai mazrunīgi. Liekas, ikviens no mums domāja, vai viņam būs lemts vēlreiz redzēt šo furgonu. Es, jāsaka gan, pavisam to necerēju.
Kādu laiku soļojām klusēdami. Pēkšņi Ambopa, kas gāja pirmais, iesāka zulusu dziesmu par to, kā daži drošsirži, kam apnikusi ikdienas dzīves un ierasto lietu vienmuļība, devušies tuksnesī, lai atrastu tur kaut ko jaunu vai arī mirtu, un kā pēkšņi — tavu brīnumu! —, iegājuši dziļi tuksnesī, viņi ieraudzījuši, ka tas nepavisam nav tuksnesis, bet skaists apvidus, kur ir daudz jaunu sievu un treknu lopu, medību zvēru un ienaidnieku, kurus var no- galēt.
Tad visiem bija jāsmejas, un mēs uzskatījām to par labu zīmi. Ambopa tiešām bija jautrs iezemietis, nekad nezaudēja savas vērtības apziņu, un, izņemot drūmu pārdomu brīžus, kādi viņam šad tad uznāca, viņam piemita apbrīnojama spēja uzturēt cilvēkos možumu. Mēs visi Ambopu ļoti iemīlējām.
Tagad, sev par prieku, atļaušos pastāstīt kādu atgadījumu, jo es tiešām ārkārtīgi mīlu medniekstāstus.
Apmēram divu nedēļu gājienā no Injati nonācām pie brīnum jaukas mežainas vietiņas. Augsne tur bija valga. Pakalnu aizās kuploja biezi krūmi, ko iezemieši sauc par aidoro, vietumis slējās ērkšķainais «wacht-een-beche» (pagaidi mazuliet) krūms, bez tam tur auga daudz skaisto mačabeles koku; to zarus bija noliekuši atspirdzinošie dzeltenie augļi ar milzīgiem kauliņiem vidū. Sis koks ir iemīļota ziloņu barība; un liecību, ka milzīgie dzīvnieki nav tālu, netrūka, jo tur bija ne tikai daudz viņu kāju milzīgo pēdu nospiedumu, bet vairākās vietās bija redzami nolauzti un ar saknēm izrauti koki. Zilonis ēzdams visapkārt visu noposta.