Taču panākt ziloņus nemaz nebija tik vienkārši, un mēs kveldinošajā saulē bijām nomocījušies vairāk nekā divas stundas, kad beidzot ieraudzījām tos atkal. Visi dzīvnieki, izņemot vienu tēviņu, stāvēja cieši saspiedušies, un pēc nemierīgajām kustībām, kā ari pēc nemitīgās snuķu cilāšanas, ostot gaisu, sapratu, ka tiem prātā kaut kas nelabs. Vientuļais tēviņš acīmredzot stāvēja sardzē kādus piecdesmit jardus šaipus bara un sešdesmit — no mums. Domādami, ka tad, ja mēs mēģināsim pieiet tuvāk, viņš mūs var pamanīt vai saost un ka tādā gadījumā bars atkal metīsies bēgt, īpaši tāpēc, ka vieta bija diezgan klaja, mēs visi nomērķējām uz šo tēviņu un pēc manas čukstus dotās komandas reizē izšāvām. Visi trīs šāvieni trāpīja, un zilonis nokrita beigts. Bars atkal metās uz priekšu, bet, dzīvniekiem par nelaimi, apmēram pēc simt jardiem ceļā gadījās nulla — izžuvusi upes gultne ar stāviem krastiem. Sī vieta bija ļoti līdzīga tai, kur kādreiz zulusu zemē galu dabūja karaliskais princis [32] . te tad arī iedrāzās ziloņi. Kad sasniedzām malu, ieraudzījām, ka viņi mežonīgā panikā izmisuši pūlas izkļūt otrā krastā. Spalgi taurēdami, dzīvnieki, savtīga pašaizsargāšanās instinkta dzīti,» grūda cits citu nost, gluži tāpat kā šādā gadījumā rīkotos lielākā daļa cilvēku.
Šis brīdis nu bija mums izdevīgs; mēs šāvām tik ātri, cik ātri vien spējām pielādēt šautenes, un nobeidzām piecus nabaga dzīvniekus. Bez šaubām, mēs būtu pieveikuši visu baru, ja vien ziloņi nebūtu izbeiguši mēģinājumu tikt krastā un nebūtu sākuši skriet cik tik jaudas uz priekšu pa nullu. Bijām pārāk noguruši, lai dzītos tiem pakaļ, bet, iespējams, mums jau mazliet bija apnicis nogalināt, jo astoņi ziloņi nav vis nekāds mazais medījums vienai dienai.
Kad kaferi bija izgriezuši diviem ziloņiem sirdis, lai pagatavotu vakariņas, mēs, mazliet atpūtušies un ļoti apmierināti ar guvumu, griezāmies atpakaļ uz nometni, nolēmuši nākošajā rītā atsūtīt nesējus, kas beigtajiem ziloņiem nocirstu ilkņus.
Drīz pēc tam, kad bijām pagājuši garām tai vietai, kur Guds bija ievainojis tēviņu-patriarhu, uzdūrāmies antilopu baram, bet nešāvām, jo gaļas mums bija atliku likām. Antilopes aizrikšoja mums garām, pēc tam aiz kāda neliela krūmu pudura apmēram simt jardu tālāk apstājās un pagriezās uz mūsu pusi, lai pavērotu mūs. Guds nevarēja nociesties, neaplūkojis tās labāk, jo viņš nekad nebija
redzējis Dienvidāfrikas antilopi tik tuvu. Tāpēc, atdevis šauteni Ambopam, viņš, Kivas pavadīts, sāka iet uz krūmāju pusi. Mēs apsēdāmies, lai pagaidītu viņu, nežēlodamies par to, ka radies iegansts mazliet atvilkt elpu.
Saule rietēja savā purpursārtajā varenībā, un mēs ar seru Henriju tīksminājāmies par skaisto ainavu, kad pēkšņi izdzirdām ziloņa spalgo taurēšanu un ieraudzījām dzīvnieka milzīgo stāvu. Tas drāzās uzbrukumā ar paceltu asti un snuķi, krasi iezīmēdamies pret sarkano saules disku. Nākošajā mirklī redzējām, ka Guds un Kiva joza ko kājas nesa atpakaļ pie mums, un ievainotais zilonis (jo tas bija viņš) tiem pakaļ. Kādu brīdi mēs neriskējām šaut, lai netrāpītu skrējējiem — lai gan, taisnību sakot, šaušanai no tāda attāluma nebija diezkādas jēgas, — un tad notika kaut kas briesmīgs — Guds krita par upuri savai kaislībai uz civilizēta cilvēka apģērbu. Ja viņš līdzīgi mums būtu bijis ar mieru šķirties no savām biksēm un getrām un būtu devies medībās flaneļa kreklā un veld- skunos, viss būtu bijis labi. Taču tagad šai izmisīgajā skrējienā bikses viņam bija par traucēkli, un pēkšņi, kad Guds bija no mums kādus sešdesmit jardus, skriešanā pa zāli nopulētie zābaki slīdēja un viņš nokrita uz mutes tieši ziloņa priekšā.
Šausmās mums aizrāvās elpa, jo zinājām, ka Guda bojā eja ir neizbēgama, un, cik ātri spēdami, metāmies pie viņa.
Pēc trim sekundēm viss bija galā, taču ne tā, kā bijām gaidījuši. Zuluss Kiva ieraudzīja, ka viņa kungs pakritis, un, būdams drošsirdīgs, pagriezās un grūda zilonim tieši purnā savu asegaju, kas iestrēdza tā snuķī. Sāpēs iekaukdamies, dzīvnieks saķēra nabaga zulusu un nosvieda zemē. Uzlicis savu milzīgo kāju tam virsū, zilonis apvija snuķi ap viņa ķermeņa augšdaļu un pārrāva zulusu uz pusēm.
Šausmās vai prātu zaudējuši, mēs brāzāmies uz priekšu, nepārtraukti šaudami, līdz beidzot zilonis nokrita uz sakropļotā zulusa.
Guds piecēlās, izmisis lauzīdams rokas par drošsirdīgo glābēju, kurš bija ziedojis savu dzīvību, lai glābtu viņējo. Un es, lai gan, man dzīvē bija nācies daudz pieredzēt, arī es jutu kaklā sakāpjam kamolu. Ambopa stāvēja, vērodams milzīgo beigto ziloni un nabaga zulusa sakropļotās mirstīgās atliekas.
— Nu ko, — viņš pēc brīža ierunājās. — Kiva ir miris, bet viņš mira kā īsts vīrs.
V nodala MūSU GĀJIENS PA TUKSNESI
Bijām nogalinājuši deviņus ziloņus, un, kamēr izgriezām ilkņus, pārvilkām tos nometnē un rūpīgi aprakām smiltīs zem milzīga koka, kas bija redzams no vairāku jūdžu attāluma visapkārt, pagāja divas dienas. Ziloņkauls bija lielisks — labāka es nebiju redzējis: ikviens ilknis vidēji svēra no četrdesmit līdz piecdesmit mārciņām. Milzīgā ziloņa ilkņi, kurš bija saplosījis nabaga Kivu, pēc mūsu aptuvenā aprēķina, svēra simt septiņdesmit mārciņu.
Kivu vai, pareizāk sakot, to, kas bija palicis no viņa, mēs ierakām skudrulāča alā, kapā ielikām līdz arī asegaju, ko aizstāvēties ceļā uz viņsauli.