Trešajā dienā devāmies ceļā, cerēdami, ka varēsim kādreiz atgriezties un izrakt noslēpto ziloņkaulu. Pēc ilga un nogurdinoša gājiena un daudziem piedzīvojumiem, kurus sīkāk pārstāstīt man te neatliek vietas, sasniedzām Sitandas krālu pie Lukangas upes — mūsu ceļojuma īsteno sākuma punktu.
Es ļoti labi atminos mūsu ierašanos šai vietā. Pa labi bija ciems ar izkaisītām iezemiešu būdām un dažas no akmens celtas lopu mītnes. Mazliet zemāk pie pašas upes bija redzami apstrādāti zemes gabaliņi, kur iezemieši izaudzēja savus trūcīgos labības krājumus. Aiz tiem viļņojās nepārredzamas veldas — augstas zāles pļavas, kur klejoja sīkāku dzīvnieku bari. Kreisajā pusē pletās tuksnesis.
Likās, ka Sitandas krāls atrodas šī auglīgā apvidus pašā malā. Grūti pateikt, ar ko izskaidrojama tik negaidīti krasa augsnes maiņa. Taču tā bija acīm redzama.
Tieši lejpus mūsu nometnei urdzēja maza upīte. Tās pretējā krastā bija akmeņaina nogāze, tā pati, pa kuru pirms divdesmit gadiem es redzēju nabaga Silvestru rāpus atgriežamies pēc mēģinājuma aizkļūt līdz Zālamana raktuvēm. Aiz šīs nogāzes sākās tuksnesis, kur auga zemi dzeloņkrūmi.
Bija vakars, kad mēs beidzām ierīkot nometni. Milzīgā ugunīgā saules lode lēnām iegrima tuksnesī, lejot pāri visam nepārskatāmajam plašumam savus pēdējos mirdzošos daudzkrāsainos starus.
Atstājis Gudu par mūsu mazās nometnes iekārtošanas uzraugu, es uzaicināju seru Henriju pastaigāties. Uzkāpām pretējā nogāzē, lai no turienes pavērotu tuksnesi. Gaiss bija ļoti tīrs, un tālumā es varēju atšķirt lielā Suleimana kalna sniegoto virsotņu neskaidros zilganos apveidus.
— Paraugieties, — es ieteicos, — lūk, siena, kas apjož Zālamana raktuves. Dievs vien tik zina, vai mēs kādreiz tās sasniegsim.
— Tur jābūt manam brālim, un, ja viņš ir tur, lai notiek kas notikdams, es nokļūšu pie viņa, — teica sers Henrijs ar to mierīgo pārliecību, kas šim vīram bija tik ļoti raksturīga.
— Cerēsim, ka mums tas izdosies! — es atteicu un pagriezos, lai ietu atpakaļ uz nometni, kad pēkšņi pamanīju, ka nebijām vieni. Aiz mums, tāpat nopietnu seju vērdamies uz tālajiem kalniem, stāvēja lielais zuluss Ambopa. Redzot, ka es skatos uz viņu, zuluss ierunājās, taču vērsās pie sera Henrija, kuram viņš jau bija paspējis pieķerties.
— Vai tā ir tā zeme, uz kurieni tu domā iet, Inkubu (šis vārds vietējo ļaužu valodā nozīmē «zilonis», un kaferi tā bija iesaukuši seru Henriju)? — Ambopa norādīja ar savu plato asegaju uz kalniem.
Es sašutis jautāju, ko gan viņš domā, tik familiāri uzrunājot savu kungu. Lai iezemieši savā starpā sauc mūs, kādos vārdos viņi tikai iedomājas, bet nav pieklājīgi, ka viņi savus pagāniskos vārdus lieto, uzrunājot balto cilvēku. Zuluss klusu iesmējās, un šie smiekli mani pagalam saniknoja.
— Kā tu zini, ka es neesmu līdzinieks tam inkosi, kuram kalpoju? Raugi, mans kungs ir karaļa dzimuma, tas redzams pēc viņa auguma un acīm, bet vai nevar būt, ka arī es esmu tāda dzimuma, jo vai es neesmu tikpat liels. Ai, Makumazān! Esi mana mēle un pastāsti manus vārdus Inkubu, manam kungam un vadonim, jo es gribu runāt ar viņu un ar tevi arī.
Biju dusmīgs uz Ambopu, jo neesmu pieradis, ka kaferi tā runā ar mani, taču viņš kaut kādā veidā mani ietekmēja. Bez tam gribēju uzzināt, kas viņam sakāms. Un tā es pārtulkoju viņa vārdus seram Henrijam, piebildis, ka, pēc manām domām, viņš ir bezkauņa un viņa plātīšanās ir nedzirdēta.
— Jā, Ambopa, — apstiprināja sers Henrijs, — esmu nodomājis doties uz šo zemi.
— Tuksnesis ir plašs, un tanī nav ūdens, bet kalni ir augsti un klāti ar sniegu, un cilvēks nevar pateikt, kas atrodas aiz kalniem, kur savu paslēptuvi radusi saule. Kā tu aiziesi uz turieni, Inkubu, un kālab gan tu gribi to darīt?
Es pārtulkoju.
— Pasakiet viņam, — atbildēja sers Henrijs, — es iešu tālab, ka, pēc manām domām, cilvēks, kura dzīslās rit tās pašas asinis, kas manējās, proti, mans brālis, jau sen devies uz turieni, un es eju viņu meklēt.
— Tas ir tiesa, Inkubu. Ceļā es sastapu kādu vīru, un viņš man pastāstīja, ka pirms diviem gadiem baltais cilvēks devies tuksnesī to kalnu virzienā un viņam līdzi gājis kalps mednieks. Viņi no turienes nav atgriezušies.
—Kā tu zini, ka tas bija mans brālis? — vaicāja sers Henrijs.
— Es to nezinu. Bet, kad jautāju vīram, kāds izskatījās tas baltais cilvēks, viņš man teica, ka tam bijušas tavas acis un melna bārda. Viņš arī zināja stāstīt, ka mednieka vārds bijis Džims, ka viņš bijis bečuāņu mednieks un viņa augumu sedzis apģērbs.
— Nav nekādu šaubu par to! — es iesaucos. — Es labi pazinu Džimu.
Sers Henrijs piekrītoši pamāja.
— Es biju par to pārliecināts, — viņš noteica. — Ja Džordžs kaut ko ieņēmis galvā, tad parasti to arī izdarīs. Tāds viņš bija jau kopš bērnības. Ja viņš bija nolēmis iet pāri Suleimana kalniem, viņš ir tiem pārgājis, protams, ja vien ceļā nav atgadījies kaut kas ļauns. Un mums viņš jāmeklē viņpus kalniem.
Ambopa saprata angliski, lai arī reti runāja šai valodā.
— Tas ir tāls ceļš, Inkubu, — viņš piemetināja, un es pārtulkoju viņa vārdus.
— Jā, — atbildēja sers Henrijs, — tas ir tāls. Bet pasaulē nav tāda ceļa, kuru cilvēks nevarētu pārvarēt, ja viņš ko cieši nodomājis. Pasaulē nav nekā tāda, Ambopa, ko viņš nespētu izdarīt, nav tādu kalnu, kuros viņš nevarētu uzkāpt, un nav tādu tuksnešu, ko viņš nevarētu šķērsot, izņemot tādus kalnus un tuksnešus, kurus nevienam nav lemts zināt, ja vien viņu vada mīlestība un viņš riskē ar savu dzīvību, to augsti nevērtējot, gatavs mirt vai dzīvot, kā būs lēmis liktenis.
Es pārtulkoju.
— Tu teici varenus vārdus, mans tēvs! — atbildēja zuluss (es allaž tā mēdzu saukt Ambopu, lai gan viņš īsteni nebija zuluss), — vārdus, kādus īstam vīram klājas runāt. Tev ir taisnība, mans tēvs Inkubu. Klausies! Kas ir dzīve? Tā ir kā viegla pūka, kā zāles sēkla vēja varā. Dažureiz tā vairojas, lai tūlīt aizietu bojā, dažu- reiz aizlido debesīs. Bet, ja sēkla ir laba un smaga, tā kādu gabalu varbūt var doties uz priekšu pa savu izvēlēto ceļu. Ir labi iet savu ceļu un pacīnīties ar vēju. Cilvēkam ir jāmirst. Ļaunākajā gadījumā viņš var vienīgi nomirt mazliet ātrāk. Es iešu kopā ar tevi, mans tēvs, cauri tuksnesim un pāri kalniem, ja vien man nebūs lemts palikt ceļā!