Viņš apklusa, lai tūlīt atkal turpinātu dedzīgā daiļrunības uzplūdā, kāds dažreiz pārņem zulusus un, par spīti pastāvīgiem un
nevajadzīgiem atkārtojumiem, manuprāt, liecina, ka šai ciltij piemīt poētisks talants un intelekts.
— Kas gan ir dzīve? Sakiet man, jūs, baltie cilvēki, kuri esat gudri un zināt pasaules noslēpumus un zvaigžņu pasaules noslēpumus, jūs, kuriem ir zināms, kas atrodas aiz zvaigznēm un ap tām! Ai, baltie cilvēki, kuri raidāt vārdus no tāluma bez balss, atklājiet man mūsu dzīves noslēpumu: kur tā aiziet un no kurienes tā atnāk?
Jūs nevarat atbildēt, jo paši tā nezināt. Tad uzklausiet mani: es atbildēšu jums. No tumsas esam nākuši un tumsā aizejam. Kā vētras dzīts putns naktī mēs izlidojam no Nekurienes. Vienu vienīgu mirkli mūsu spārni pamirdz ugunskura gaismā, un, rau! mēs atkal lidojam uz Nekurieni. Dzīve nav nekas, un dzīve ir viss. Tā ir tā roka, ar kuru atvairām nāvi. Tas ir spīgulis, kas mirgo nakts tumsā un no rīta izskatās melns. Tā ir vēršu elpas baltie tvaiki ziemā, tā ir tikko manāmā ēna, kas gulst pār zāli un izzūd, saulei rietot.
— Dīvains cilvēks jūs esat, Ambopa, — teica sers Henrijs, kad zuluss apklusa.
Ambopa iesmējās.
— Man liekas, ka mēs abi esam ļoti līdzīgi, Inkubu. Varbūt arī es meklēju brāli viņpus kalniem.
Aizdomu pilns pavēros viņā.
— Ko tu ar to gribi teikt? — es viņam jautāju. — Ko tu zini par šiem kalniem?
— Maz, pavisam maz. Stāsta, ka aiz tiem atrodas dīvaina zeme, brīnumu un burvību zeme, zeme ar drošsirdīgiem karavīriem, ar kokiem un upēm, ar sniegotiem kalniem un lielu, baltu ceļu. Es esmu dzirdējis par to. Bet vai ir kāda jēga runāt? Jau tumst. Kas dzīvo, lai redzētu, tie redzēs.
Es atkal bažīgi pavēros viņā. Sis cilvēks zināja pārāk daudz.
— Nebīsties manis, Makumazān, — Ambopa teica, sapratis manu skatienu. — Es neroku bedri, lai jūs iekristu. Neturu prātā ļaunumu. Ja mums kādreiz būs lemts pāriet pāri šiem kalniem, kuri atrodas aiz saules, es pateikšu visu, ko zinu. Bet šajos kalnos sēž Nāve. Esiet prātīgi un griezieties atpakaļ. Ejiet medīt ziloņus. Esmu runājis.
Un, nesakot vairs ne vārda, viņš atvadu sveicienam pacēla šķēpu un aizgāja uz nometni, kur pēc īsa brīža mēs redzējām viņu, tāpat kā pārējos kaferus, tīrām šauteni.
— Savāds cilvēks! — teica sers Henrijs.
— Vairāk nekā savāds, — es apstiprināju. — Viņa izturēšanās
man neiedveš uzticību. Viņš kaut ko zina, bet negrib to stāstīt. Es domāju, ka ar viņu nav vērts strīdēties. Mums priekšā ir neparasts ceļojums, un noslēpumainam zulusam tajā nav lielas nozīmes.
Nākošajā dienā gatavojāmies gājienam. Protams, nebija ko domāt stiept pāri tuksnesim mūsu smagās ziloņu šautenes un citas mantas. Tāpēc, norēķinājušies ar nesējiem, mēs sarunājām ar kādu vecu iezemieti no tuvējā krāla, ka viņš parūpēsies par mūsu lietām, kamēr atgriezīsimies. Man nudien sāpēja sirds, ka jāatstāj tik lieliski ieroči veca zagļa maigajā gādībā, jo iezemieša acis alkatīgi iekvēlojās, tos ieraugot vien. Bet es veicu dažus aizsardzības pasākumus.
Vispirms es pielādēju visas šautenes un paziņoju vecajam, ka tās tūlīt ies vaļā, ja viņš tām tikai piedursies. Viņš nekavējoties to izmēģināja ar manu divstobreni, un tik tiešām atskanēja šāviens. Lode trāpīja vienu no viņa vēršiem, kurus tieši tobrīd dzina mājā, bet pats viņš no šautenes atsitiena atkrita augšpēdus. Pamatīgās izbailēs vecais pierausās kājās un, nepavisam nebūdams iepriecināts par vērša zaudēšanu, bija tik nekaunīgs, ka pieprasīja atlīdzināt tā vērtību. Viņu vairs nekādi nevarēja pierunāt pielikt pirkstu ieročiem.
— Noslēp šos dzīvos sātanus šeit salmos, — viņš rūca, — lai nemētājas, citādi tie nositīs mūs visus.
Tad es pieteicu viņam, ka ar burvestībām atņemšu dzīvību viņam pašam un visiem viņa radiem, ja, mums atgriežoties, kāda no atstātajām mantām būs pazudusi, bet, ja mēs nepārradīsimies un viņš iedrošināsies nozagt mūsu šautejies, mans rēgs vajās viņu dienu un nakti; es apvārdošu visus viņa lopus, un tie sāks trakot, un piens viņa govju tesmeņos saskābs, bet viņu pašu novedīšu tiktāl, ka viņš vairs negribēs dzīvot. Apsolīju uzlaist viņam velnus, kas iesprostoti šautenēs, lai tie aprunātos ar viņu, kā viņš to būs pelnījis. Vārdu sakot, es liku viņam pietiekami skaidri saprast, kāds sods viņu sagaida. Un tad viņš nozvērējās, ka glabās mūsu lietas tā, it kā tās būtu viņa nelaiķa tēva gars. Sis māņticīgais ka- feru vecis bija liels nelietis.
Atbrīvojušies no liekajām mantām, atlasījām nesamo, ko mums pieciem — seram Henrijam, Gudam, man, Ambopam un hotentotam Vējaputnam — vajadzēja ņemt līdz ceļojumā.^Mantu jau tā bija maz, bet, lai kā mēs arī izmēģinājāmies, neiznāca mazāk par četrdesmit mārciņām uz vīru. Mēs paņēmām: trīs «Ekspress» sistēmas šautenes līdz ar divsimt patronam, divas Vinčestras sistēmas magazīnšautenes (Ambopam un Vējaputnam), arī ar divsimt patronām,
trīs koltus un sešdesmit patronas,
piecas lauka blašķes, katru četras pintas [33] tilpumā,
piecas segas,
divdesmit piecas mārciņas biltonga — saulē kaltētas medījuma gaļas,
desmit mārciņas vislabāko kreļļu dāvanām, nelielu aptieciņu ar visnepieciešamākajām zālēm, ieskaitot unci [34] hinīna un pāris sīkāku ķirurģisku instrumentu,