nažus, dažus sīkumus, kā kompasu, sērkociņus, kabatas filtru', tabaku, mazu lāpstiņu, pudeli brendija un beidzot apģērbu, kas bija mums mugurā.
Tā bija visa mūsu bagāža, tādam riskantam pasākumam patiešām neliela, bet mēs neuzdrošinājāmies ņemt vairāk. Tas jau tāpat bija vairāk nekā pietiekami uz cilvēka, jo iet pa svelošu tuksnesi un stiept līdz smagu kravu nav viegli: tādās reizēs nozīme ir katrai liekai uncei. Par spīti visām pūlēm, mēs bagāžu nekādi nevarējām samazināt. Ņēmām līdz tikai pašu nepieciešamāko.
Ar lielām grūtībām un apsolot katram pa labam medību duncim, es pierunāju trīs nožēlojamus iezemiešus, ciema iemītniekus, nākt mums līdz divdesmit jūdzes — tas bija mūsu ceļojuma pirmais posms — un katram nest lielu izdobtu ķirbi, kurā ielējām pa galo- nam [35] ūdens. Cerēju papildināt mūsu ūdens rezerves pēc pirmā nakts pārgājiena, jo nolēmām uzsākt ceļojumu naktī, kad bija vēss. Iezemiešiem es pateicu, ka dodamies strausu medībās, kuri lieliem bariem klīda tuksnesī. Viņi kaut ko gvelza, raustīja plecus, cenzdamies mums iegalvot, ka esam jukuši un neizbēgami nobeigsimies no slāpēm, un tas, starp citu, patiesi bija ļoti ticams. Bet, tā kā iezemieši par varītēm gribēja dabūt nažus, kas šeit bija gandrīz neredzēts dārgums, viņi bija ar mieru nākt mums līdz pirmās divdesmit jūdzes, acīmredzot nodomājuši, ka tā galu galā nav viņu darīšana, vai mēs no slāpēm atstiepsim kājas.
Visu nākošo dienu to tik vien darījām, kā gulējām un pūtāmies. Saulei rietot, kārtīgi paēduši svaigu vērša gaļu, padzērām tēju, pie tam Guds skumīgi piebilda, ka diezin kad mēs dzersim to nākošo reizi. Tad, pabeiguši pēdējos priekšdarbus, atkal apgūlāmies un sākām gaidīt uzlecam mēnesi. Beidzot ap pulksten deviņiem tas parādījās visā savā rāmajā krāšņumā, pārplūdinādams mežonīgo zemi ar sudrabainu gaismu un liedams dīvainu mirgu pār milzīgi plašo tuksnesi, kas bija tikpat svētsvinīgi kluss un cilvēkam tik tāls kā zvaigznēm nobārstītā debesu velve virs mums.
Piecēlāmies un dažās minūtēs bijām gatavi gājēji, taču vēl mazliet vilcinājāmies, kā jau cilvēks aizvien mēdz darīt, iekams sper izšķirīgu soli. Mēs — trīs baltie — stāvējām savrup, Ambopa ar šauteni plecos un asegaju rokā dažus soļus mums priekšā; viņš cieši raudzījās tuksneša tālē; trīs nolīgtie iezemieši ar ķirbju pudelēm rokās un Vējaputns bija saspiedušies pulciņā aizmugurē.
— Džentlmeņi, — pēc maza klusuma brīža iesāka sers Henrijs savā dziļajā, zemajā balsī, — mēs sākam tik neparastu ceļojumu, kādu vien cilvēks šai pasaulē var veikt. Maz cerību, ka tas beigsies laimīgi. Bet mēs esam trīs vīri un, lai kas ar mums notiktu, aizstāvēsim cits citu līdz pēdējam elpas vilcienam. Un tagad, iekams dodamies ceļā, vienosimies īsā lūgšanā Visuvarenajam, kas vada cilvēku likteņus un kopš pirmās dienas lēmis mūsu gaitas, lūgsim, lai viņš vadītu mūsu soļus pēc sava prāta.
Viņš noņēma platmali un uz mirkli aizklāja seju ar rokām. Mēs ar Gudu sekojām viņa piemēram.
Neteikšu, ka es būtu no lielajiem dievlūdzējiem, tāpat kā prāvais vairums mednieku. Man liekas, ka sers Henrijs dvēseles dziļumos ir ļoti reliģiozs cilvēks, lai arī man vairs negadījās no viņa dzirdēt šādas runas, izņemot vēl vienu vienīgu reizi. Arī Guds ir visar dievbijīgs, taču labprāt mīl lādēties. Lai nu tas būtu kā būdams, es nedomāju, ka kādreiz, izņemot vēl kādu gadījumu, būtu tik kaisli lūdzies, kā tajā brīdī. Pēc lūgšanas man kļuva vieglāk ap sirdi. Mūsu nākotne bija tumsā tīta, taču, manuprāt, viss nezināmais un briesmīgais allaž tuvina cilvēku viņa radītājam.
— Nu, — sacīja sers Henrijs, — ejam.
Un mēs uzsākām savu gājienu.
Bez tālumā redzamajiem kalniem un Zozē da Silvestras kartes, ko pirms trīssimt gadiem uz audekla skrandas bija zīmējis pusne- prātīgs mirstošs sirmgalvis un kas tātad nebija diezko vērta, mums nebija citu ceļa rādītāju. Un tomēr ar šo audekla gabaliņu saistījās mūsu vienīgās cerības uz panākumiem. Ja mums neizdosies atrast to netīrā ūdens bedri, kas, spriežot pēc vecā portugālieša kartes, atradās tuksneša vidū, tas ir, sešdesmit jūdzes no ceļojuma sākuma punkta un tikpat tālu no kalniem, mūs droši vien gaidīja mokpilna nāve no slāpēm. Pēc manām domām, nebija gandrīz nekādu izredžu atrast šo ūdeni milzīgajā smilšu jūrā un dzeloņkrūmu biezokņos. Pat ja pieņemtu, ka da Silvestra ūdens atrašanās vietu norādījis pareizi, vai tad pa šiem trīssimt gadiem zem tuksneša dedzinošas saules tas nevareja izžūt? Vai tad zvēri to nevareja aiz- bradāt? Un beidzot vai to nav piepildījušas smiltis?
Klusu kā ēnas mēs soļojām uz priekšu melnajā naktī, kājām grimstot dziļajās smiltīs. Dzeloņkrūmi skrāpēja mums kājas un traucēja iet. Smiltis iekļuva mūsu veldskunos un Guda medību zābakos, tā ka ik pēc dažām jūdzēm vajadzēja apstāties un izkratīt apavus. Lai gan elpot bija smagi un gaiss likās gluži biezs, mēs diezgan ātri virzījāmies uz priekšu, jo nakts vēsums patīkami veldzēja. Tuksneša klusums un vientulība bija nomācoša. Guds to juta un pēkšņi sāka svilpot «Meiteni, kuru es atstāju mājā», taču šis motīvs bezgalīgajos plašumos skanēja sērīgi, un viņš apklusa.
Drīz mums atgadījās jocīgs piedzīvojums, kas sākumā mūs stipri nobiedēja, bet pēc tam uzjautrināja. Guds, kompasu rokās, ar kuru tas kā jau jūrnieks, bez šaubām, prata lieliski apieties, gāja pa priekšu, bet mēs rindā bridām aiz viņa. Pēkšņi kapteinis skaļi iekliedzās un pazuda. Nākošajā mirklī mums apkārt atskanēja neizprotamu skaņu jūklis, krākšana, vaidi un steidzīgi bēgošu kāju trakā dipoņa. Vājajā gaismā mēs sacelto smilšu virpuļos ar pūlēm saskatījām kādu skrejošu būtņu neskaidrus apveidus.