Iezemieši, nosvieduši savus nesamos, taisījās dot kājām vaļu, taču, atcerējušies, ka nav, kur bēgt, nokrita zemē un sāka vaimanāt, ka tas esot pats nelabais. Mēs ar seru Henriju pārsteigti apstājāmies, taču pārsteigums nekļuva mazāks, kad pamanījām Gudu nesamies cik jaudas kalnu virzienā. Likās, ka kapteinis, mežonīgi kliegdams, sēž zirga mugurā. Pēkšņi viņš pašāva gaisā rokas un mēs dzirdējām viņu ar dobju būkšķi noveļamies zemē.
Tad es sapratu, kas noticis: tumsā bijām uzdūrušies gulošu kvagu* pulkam, un Guds bija nejauši uzkritis kādam dzīvniekam mugurā; dzīvnieks izbailēs bija pielēcis kājās un aizjoņojis līdz ar jājēju. Es uzsaucu saviem ceļabiedriem, ka nekas ļauns nav noticis, un metos pie Guda, bīdamies, ka viņš varētu būt ievainots. Sev par lielu atvieglinājumu, atradu viņu sēžam smiltīs, joprojām ar monokli acī, pamatīgi sakratītu un izbijušos, taču sveiku un veselu.
Tālāk turpinājām ceļu bez jebkādiem nepatīkamiem starpgadījumiem. Apmēram vienos naktī apstājāmies, iedzērām nedaudz ūdens, pavisam nedaudz, jo ūdens bija mums dārga manta, un, pusstundu atpūtušies, devāmies tālāk.
Mēs bridām un bridām, līdz beidzot austrumi sāka sārtoties kā jaunas meitenes vaigs. Tad atplaiksnīja bāldzeltenas gaismas maigās strēles, kas drīz pārvērtās zeltainos staros, ar kuriem tuksnesī ieslīdēja rītausma. Zvaigznes pamazām nobālēja, līdz beidzot izzuda. Zeltainais mēness kļuva blāvs, un kalnu grēdas tā slimīgi bālajā vaigā iezīmējās kā kauli mirēja sejā. Spilgtas gaismas stari, līdzīgi šķēpiem, iezaigojās kaut kur ļoti tālu un apmirdzēja bezgalīgo tuksnesi, pārdurot un aizdedzinot miglas plīvurus, līdz viss tuksnesis ietērpās virmojošā zeltā. Diena bija sākusies.
Tomēr mēs neapstājāmies, lai gan mums tobrīd par varītēm gribējās atpūsties; zinājām, ka, saulei kāpjot augstāk, iestāsies tāds karstums, ka turpināt ceļu būs gandrīz neiespējami. Beidzot apmēram ap sešiem tālumā pamanījām nelielu klinšu grēdu, kas pacēlās līdzenuma vidū. Nogurumā tikko vilkdami kājas, klunkurējām tās virzienā. Par laimi, atradām pārkārušos klints radzi. Zem radzes bija līdzenas smiltis, un tā deva labu patvērumu no svelmes. Palīdām zem radzes, iedzērām mazliet ūdens, noēdām pa gabaliņam biltonga un tūlīt aizmigām dziļā miegā.
Pamodāmies trijos pēc pusdienas. Mūsu trīs nesēji jau gatavojās atpakaļceļam. Viņiem bija diezgan no tuksneša, un pat visas pasaules naži nepiespiestu viņus iet tālāk. Ar baudu izdzērām ūdeni, kas vēl bija palicis blašķēs, un, no jauna piepildījuši tās no nesēju ķirbju pudelēm, vērojām, kā viņi uzsāka divdesmit jūdžu garo ceļu mājup.
Pusē piecos arī mēs devāmies tālāk. Jutāmies vientuļi un pamesti. Cik tālu sniedzās skatiens, visā smilšainajā klajumā nebija manāma neviena dzīva radība, ja neskaita dažus strausus. Acīmredzot zvēriem te bija pārāk sauss, un, izņemot vienu vai divas indīgās kobras, neredzējām nevienu rāpuli. Taču viens kukainis, proti, parastā istabas muša, mūs pavadīja pastāvīgi. Mušas lidoja «ne pa vienai, bet pulku pulkiem», kā tas laikam teikts kaut kur Vecajā derībā. Istabas muša patiesi ir neparasts kukainis. Lai kur arī jūs ietu, visur atradīsiet to priekšā, un tā tas ir bijis allaž: Reiz es redzēju šo kukaini dzintara gabalā, kuram, kā man tika stāstīts, bija ne mazāk par piecsimt tūkstošiem gadu, un muša dzintara izskatījās tieši tāpat, kā tās pēctece šodien. Es gandrīz vai nešaubos, ka tad, kad zemes virsū pēdējais cilvēks gulēs uz nāves gultas, muša — protams, ja tas iekritīs vasarā — dīks un riņķos ap to un gaidīs izdevīgu brīdi, lai apmestos tam uz deguna.
Saulei rietot, apstājāmies un sākām gaidīt uzlēcam mēnesi. Desmitos tas parādījās pie debess, skaists ifts gauss, kā vienmēr, un mēs atkal vilkāmies tālāk, atpūtušies tikai reizi apmēram ap diviem naktī. Bridām visu nakti bez apstājas, līdz uzausa ilgi gaidītā saule un pārtrauca mūsu grūto gājienu. Iedzēruši dažus malkus ūdens, galīgi novārguši, mēs nogāzāmies smiltīs un drīz vien aiz- migam. Atstāt kādu sardzē nebija ne mazākās vajadzības, jo šajā bezgalīgajā neapdzīvotajā līdzenumā nebija nevienas dzīvas dvēseles, no kā būtu jābaidās. Mūsu vienīgie ienaidnieki bija svelme, slāpes un" mušas. Bet es drīzāk būtu ar mieru stāties pretī briesmām, kas man draudētu no cilvēka vai plēsīga zvēra, nekā ielaisties darīšanās ar šo briesmīgo trijotni. Diemžēl šoreiz mums nepalaimējās noslepties no saules svelmes kādas viesmīlīgas klints paēnā. Un tā pulksten septiņos pamodāmies no neizturama karstuma ar tādu sajūtu, it kā līdzīgi bifštekam tiktu turēti virs kvēlojošām oglēm. Saule vārda visīstākajā nozīmē bija mūs izcepinājusi. Likās, ka tās svelošie stari izsūkuši mums visas asinis no dzīslām. Apsēdāmies un elsām.
— Projām! — es saucu, gurdi atgaiņādams mušu mākoni, kas •dzīvespriecīgi dūca man virs galvas. Tās nejuta karstuma.
— Goda vārds … — noteica sers Henrijs.
— Jā, ir karsti! — piekrita Guds.
Karstums patiesi nebija izturams, un nebija kur patverties no šīs pekles. Kur vien metām acis, neredzējām ne akmeni, ne koku, itin nekā, tikai nebeidzamu spilgtu gaismu; tā apžilbināja acis, jo karstais gaiss virmoja virs tuksneša kā virs nokaitētas plīts.
— Ko iesākt? — ievaicājās sers Henrijs. — Ilgi mēs to neizturēsim.
Bezpalīdzīgi vērāmies cits citā.
— Zināt ko? — Guds teica. — Jāizrok bedre, jāierāpjas tur iekšā un jāapsedzas ar dzeloņkrūmiem.