Beidzot, ceturtais iemesls: tāpēc ka taisos pastāstīt visneparastāko stāstu, kādu vien zinu. Tas var likties dīvaini, it īpaši ievērojot to, ka tanī nav nevienas sievietes, ja neskaita Fulatu. Pag, tomēr! Ir vēl Gegūla, ja vien viņa bija sieviete un nevis satans.
Bet Gegūlai bija vismaz simt gadu, tātad viņa nebija precību gados, un tāpēc es viņu neskaitu. Katrā ziņā droši varu teikt, ka visā stāstā nav neviena sievišķa. Taču vai nebūtu labāk, ja es jūgtos savos ratos. Augsne te ir smaga, un es jūtos kā līdz pašai asij iestidzis muklājā. Spēcīgs pajūgs galu galā tiks cauri, ja vien vērši nebūs pārāk vārgi. Ar nožēlojamiem vēršiem nekā neizdarīsi. Tagad sākšu.
Es, Alens Ķvotermeins no Dērbanas Natalas [4] provincē, džentlmenis, nododu zvērestu un saku — tā es iesāku savu liecību miertiesā sakarā ar nabaga Kivas un Vējaputna bēdīgo galu; taču nez kāpēc tas man neliekas īstais veids, kā būtu jāiesāk grāmata. Un bez tam, vai maz esmu džentlmenis? Kas tad ir džentlmenis? Man nav īsti skaidrs. Dzīvē man iznākušas darīšanas ar melnādainajiem, nē, izsvītrošu vārdu «melnādainajiem», jo es to nemīlu. Es pazinu iezemiešus, kuri bija džentlmeņi, un tā teiksi ari tu, Harij, pirms būsi līdz galam izlasījis šo stāstu, un es pazinu arī baltos cilvēkus, kam bija milzums naudas un kas tikko bija atbraukuši no dzimtenes, bet kas tādi nebija. Vismaz es esmu dzimis džentlmenis, lai arī dzīvē nekas vairāk neesmu bijis kā vien nabaga ceļojošs tirgotājs un mednieks. Nezinu, vai esmu palicis džentlmenis, par to jāspriež tev. Debess vien zina, ka mēģināju tāds būt.
Savā mūžā esmu nogalinājis dažu labu cilvēku, taču nekad neesmu nokāvis bez iemesla (neesmu aptraipījis savas rokas ar nevainīgām asinīm), bet gan tikai aizstāvoties. Visuvarenais dāvājis mums dzīvību, un, manuprāt, viņš grib, lai mēs to aizstāvam; es, mazākais, allaž esmu tā rīkojies un ceru, ka tad, kad mana stunda sitīs, man tas netiks pieminēts. Un tā, lūk, šai cietsirdīgajā un ļaunajā pasaulē tādam rimtam cilvēkam, kāds biju es, vajadzēja piedalīties daudzos asiņainos slaktiņos. Nezinu, vai pareizi spriežu par to, bet es nekad netiku zadzis, lai gan reiz ar viltu izmānīju kādam kaferam [5] ganāmpulku. Viņš pret mani bija izrīkojies zemiski, un es velti kopš tā laika-jūtu sirdsapziņas pārmetumus.
Un tā nu apmēram pirms astoņpadsmit mēnešiem es pirmoreiz sastapos ar seru Henriju Kērtisu un kapteini Gudu, un tas notika šādā kārtā. Biju devies ziloņu medībās netālu no Bamangvato [6] , bet man nekādi neveicās. Viss gāja šķērsām vien, un kroni visam uzlika tas, ka vēl saķēru ļoti stipru drudzi. Tikko biju kaut cik atkopies, devos uz Dimantu laukiem, pārdevu visu ziloņkaulu, cik vien man bija, līdz ar ratiem un vēršiem, atlaidu savus medniekus un sēdos pasta ratos, kas brauca uz Keiptaunu. Nedēju nodzīvojis tur un atskārtis, ka viesnīcā mani pamatīgi apšmauc, kā arī apskatījis visu, kas pilsētā bija ievērības cienīgs, ieskaitot botāniskos dārzus, kuri, manuprāt, valstij dod lielu labumu, un jauno parlamentu, kas turpretī nedod itin nekādu, es nolēmu atgriezties Natalā ar kuģi «Dunkeld», kas tobrīd atradās dokā, gaidīdams pienākam no Anglijas tvaikoni «Edinburgh Castle». Samaksājis par koju, uzkāpu uz kuģa. Sai pašā pēcpusdienā pārsēdās arī pasažieri no «Edinburgh Castle», kuri gribēja braukt uz Natalu. Pacēlām enkuru un devāmies jūrā.
Starp pasažieriem, kas uzkāpa uz kuģa, manu uzmanību saistīja divi. Viens no viņiem, ap trīsdesmitiem, bija vislielākā auguma vīrs, kādu man jebkad nācies redzēt, spēcīgām, garām rokām. Viņam bija dzelteni mati, kupla dzeltena bārda, pareizi sejas vaibsti un dziļi iegrimušas lielas, pelēkas acis. Mūždien nebiju redzējis glītāka cilvēka, un nez kāpēc man likās, ka tā vajadzēja izskatīties senajiem dāņiem. Tas gan nebūt nenozīmē, ka es daudz ko zinu par tiem; pazinu gan vienu mūsdienīgu dāni, kurš mani aptīrīja par desmit mārciņām. Bet man iekrita prātā, ka reiz es tiku redzējis gleznu, kurā bija attēloti šādi spēkavīri, pēc manām domām, ļoti līdzīgi baltiem zulusiem. Viņi tukšoja no raga darinātus kausus, un garie mati viņiem krita pār muguru. Vērojot šo cilvēku stāvam pie trapa, es nodomāju, ka vajadzētu viņam mazliet ataudzēt matus, uzvilkt uz varenajiem pleciem tērauda bruņu- kreklu, satvert rokās lielo kaujas cirvi un no raga darinātu kausu, un viņš droši varētu noderēt par modeli šai gleznai. Starp citu, dīvaini, kā izcelšanās liek sevi manīt; vēlāk man nāca zināms, ka sera Henrija Kērtisa — tāds bija šā lielā vīra vārds — dzīslās patiešām ritēja dāņu asinis. Viņš man ļoti atgādināja vēl kādu, taču, ko īsti, tobrīd nevarēju atminēt.
Otrs, kas stāvēja, sarunādamies ar seru Henriju, neliela auguma padrukns tumšmatis, bija pavisam cita kaluma vīrs. Man likās, ka tas ir jūras virsnieks. Nezinu, kālab tas ir tā, — bet jūras virsnieku uzreiz var pazīt. Man iznāca ar viņiem kopā doties medībās, un jāsaka, ka viņi vienādiņ izrādījās neparasti drošsirdīgi un patīkami cilvēki, kādus reti gadās sastapt, lai gan tie paraduši stipri lamāties.
Pāris lappuses iepriekš es jau tiku jautājis: kas ir džentlmenis? Tagad uz šo jautājumu atbildēšu: tas ir britu karaliskās flotes virsnieks, lai gan, bez šaubām, arī viņu vidū reizēm atgadās pa melnai avij. Es iedomājos, ka nekas cits, kā milzīgie jūras plašumi un svaigie vēji, kas nes dieva elpu, nomazgā viņu sirdis un izpūš visu nejauko no dvēseles, padarot viņus par tādiem, kādiem jābūt cilvēkiem.
Bet nu atpakaļ pie stāsta. Izrādījās, ka man atkal bija taisnība. Sis cilvēks patiesi bija jūras virsnieks, trīsdesmit vienu gadu vecs leitnants. Septiņpadsmit gadus nokalpojis Viņas Majestātes flotē, viņš tika atbrīvots no dienesta trešā ranga kapteiņa necilajā pakāpē, jo nebija iespējams, ka viņš varētu tikt paaugstināts. Lūk, kas sagaida cilvēkus, kas kalpo karalienei*. Pašā spēku briedumā, kad viņi sāk patiesi saprast savu darbu, viņus izmet aukstā, nemīlīgā pasaulē bez eksistences līdzekļiem. Iespējams, ka viņi arī samierinās ar to, bet es tomēr dodu priekšroku pelnīt dienišķo maizi medījot. Naudas tāpat ir maz, toties dunku jāsaņem mazāk. Viņa godavārds — sameklēju to pasažieru sarakstā — bija Guds, kapteinis Džons Guds. Tas bija plecīgs vidēja auguma tumšmatis, spēcīgs un diezgan savdabīga izskata vīrs. Viņš bija ģērbies apbrīnojami kārtīgi, noskuvies ārkārtīgi rūpīgi un labajā acī allaž nēsāja monokli. Šķita, ka monoklis viņa acī ir ieaudzis, jo viņš nēsāja to bez auklas un izņēma no acs, tikai lai noslaucītu. Sākumā domāju, ka viņš mēdz paturēt monokli acī arī guļot, taču, kā vēlāk uzzināju, biju kļūdījies. Ejot pie miera, viņš monokli kopā ar saviem liekajiem zobiem ielika bikšu kabatā. Zobu viņam bija divi lieliski komplekti, un, tā kā manējie nebija no labākajiem, tad es bieži tiku grēkojis pret desmito bausli**. Bet es aizsteidzos notikumiem priekšā.