Ierosinājums nelikās sevišķi daudzsološs, tomēr tas bija labāk nekā nekas. Ķērāmies tūdaļ pie darba un, liekot lietā rokas un lāpstiņu, kuru bijām paķēruši līdz, pēc stundas mums izdevās izrakt apmēram desmit pēdas garu, divpadsmit pēdas platu un divas pēdas dziļu bedri. Pēc tam ar mednieku nažiem sagriezām zemos krūmus, ielīdām bedrē un apsedzāmies ar tiem. Vienīgi Vējaputns nesekoja mūsu piemēram, jo viņš kā jau hotentots bija pieradis pie svelmes.
Sis patvērums mazliet pasargāja mūs no dedzinošajiem saules stariem. Bet karstumu, kāds bija šajā pašu raktajā kapā, ir vieglāk iedomāties nekā aprakstīt. Droši vien Melnā ala Kalkutā ir nieks pret mūsu bedri. Man līdz šim vēl nav skaidrs, kā mēs pārdzīvojām to dienu. Gulējām, elsdami un laiku pa laikam samitrinādami lūpas ar ūdeni no mūsu trūcīgā krājuma. Ja mēs ļautu sev vaļu, ūdens tiktu izdzerts pirmajās divās stundās, taču bijām spiesti ievērot visstingrāko taupību, jo pārāk labi sapratām, ka bez ūdens mēs drīz vien aiziesim bojā nožēlojamā nāvē.
Taču viss reiz beidzas — ja vien cilvēks nodzīvo tik ilgi, lai šīs beigas piedzīvotu, — un arī šī briesmīgā diena sāka sliekties uz vakarpusi. Ap pulksten trim pēc pusdienas mēs nolēmām, ka ciest šīs mokas vairs nav iespējams. Labāk nomirt ejot, nekā ļaut sevi lēnām pieveikt slāpēm un karstumam šai pretīgajā bedrē. Padzēruši dažus malkus no mūsu ātri sarūkošā ūdens krājuma, kas bija sasilis līdz cilvēka asiņu temperatūrai, mēs klumburojām tālāk,.
Bijām pa tuksnesi nogājuši jau apmēram piecdesmit jūdzes. Vecā da Silvestras kartē tuksnesis atzīmēts kā 40 ljē [36] plats, un «netīrā ūdens iedobe» ir novietota apmēram tā vidū. Četrdesmit ljē līdzinās simt divdesmit jūdzēm, tātad mums vajadzēja atrasties augstākais divpadsmit vai piecpadsmit jūdzes no ūdens, ja tāds patiesi kaut kur atrodams.
Visu pēcpusdienu mēs, tikko vilkdami kājas, lēnām un ar mokām kustējāmies uz priekšu, stundā noejot ne vairāk kā pusotras jūdzes. Kad saule bija norietējusi, atkal apstājāmies, lai sagaidītu uzlēcam mēnesi; iedzērām pāris malku ūdens, un mums izdevās iesnausties.
Pirms apgulšanās Ambopa norādīja mums uz nelielu pauguru,, kura apveidi neskaidri izcēlās uz smilšainā līdzenuma gludās virsmas, apmēram astoņas jūdzes no mūsu apmešanās vietas. No, tālienes tas izskatījās pēc skudru pūžņa, un aizmigdams es vēl. domāju, kas tas gan varētu būt.
Līdz ar mēness parādīšanos mēs, galīgi novārguši no svelošā karstuma un mokošajām slāpēm, turpinājām ceļu. Kas nav izjutis šīs mokas pats, tas nevar iedomāties, ko todien izcietām. Mēs jau vairs negājām, bet streipuļojām, laiku pa laikam bezspēkā krizdami un turpat vai ik stundu apstādamies, lai atvilktu elpu. Mums. nebija spēka pat sarunāties. Guds līdz šim visu laiku bija pļāpājis un jokojies, jo viņš ir ļoti jautrs puisis, bet arī viņa jautrība kaut kur bija pagaisusi.
Beidzot ap diviem naktī, galīgi paguruši gan miesīgi, gan garīgi, sasniedzām dīvainā mazā smilšu paugura pakāji, kas no pirmā acu, uzmetiena mums tiešām atgādināja milzīgu skudru pūzni; tas bija apmēram simt pēdu augsts un aizņēma gandrīz vai vienu mor- genu [37] (divus akrus) lielu platību.
Seit mēs apstājāmies un, neizturamu slāpju mocīti, izdzērām līdz pēdējam pilienam visu palikušo ūdeni. Iznāca pa puspintai uz cilvēka, lai gan ikviens no mums varētu izdzert pa veselam galonam.
Tad mēs atkal apgūlāmies. Es jau laidos miegā, kad izdzirdu, ka Ambopa pie sevis ierunājās zulusu valodā:
— Ja rīt neatradīsim ūdeni, mēs visi būsim miruši, iekams būs uzlēcis mēness.
Par spīti karstumam, es nodrebinājos. Nevar sacīt, ka drīzas izredzes uz tik šausmīgu nāvi būtu patīkamas, bet pat domas par to mani nekavēja aizmigt.
VI nodala ŪDENS! ŪDENS!
Pēc divām stundām, apmēram tā ap četriem, es pamodos. Kad fiziskā noguruma radītā nepieciešamība pēc miega bija apmierināta, es atkal izjutu mokošās slāpes. Es vairs nevarēju gulēt. Sapnī redzēju, ka peldos tekošā strautā, kura zaļie krasti bija apauguši kokiem, bet pamostoties man vajadzēja atgriezties tai pašā neauglīgajā tuksnesī, un man ienāca prātā Ambopas vārdi, ka mums draud briesmīga nāve, ja šodien neatradīsim ūdeni. Neviena cilvēciska būtne nevar ilgi dzīvot bez ūdens šādā svelmē. Es apsēdos un ar sausām, sarepējušām rokām sāku berzēt netīro seju. Lūpas un plaksti bija aizlipuši, un tikai pēc paberzēšanas man ar pūlēm izdevās tos atvērt. Līdz ausmai nebija tālu, taču gaisā nebija jūtama ne miņa no rīta dzestruma, bija tik tumšs un karsti smacīgs, ka es to nekādi nespēju aprakstīt. Pārējie vēl gulēja. Beidzot bija jau tik gaišs, ka varēja lasīt. Tad es izvilku kabatas formāta In- goldzbija leģendas, kuras biju paņēmis līdz, un izlasīju «Reim- sas kovārni». Nonācis līdz vietai, kur teikts, ka
Jauks puisēns turēja rokās zeltā rotātu krūzi, Kur laistījās ūdens spirdzīgais malks, Starp Reimsu un Namuru straumē kas smelts,[38]
patiešām sāku čāpstināt sasprēgājušās lūpas vai, pareizāk sakot, mēģināju to darīt. Jau doma vien par šo dzidro ūdeni padarīja mani vai traku. Ja šeit parādītos kardināls ar savu zvaniņu, svēto grāmatu un sveci, es būtu licies pie viņa un izdzertu visu ūdeni, kas paredzēts roku mazgāšanai, pat ja tas būtu pilns ar pāvesta rokas mazgāt cienīgu ziepju putām un pat ja es zinātu, ka par tādu grēka darbu pār manu galvu nāks katoļu baznīcas vissmagākie lāsti. Man pat liekas, ka man toreiz no slāpēm, noguruma un bada galvā kaut kas mazliet bija sagriezies, jo es sāku pārdomāt, cik pārsteigts izskatītos kardināls, mazais, jaukais puisēns un kovārnis, ieraudzījuši pamazu, brūnacainu un briesmīgi iedegušu ziloņu mednieku, sirmiem matiem, pēkšņi metamies pie trauka un izdzeram dārgo ūdeni līdz pēdējai lāsei. Sī doma man likās tik jocīga, ka es iesmējos vai, drīzāk gan, skaļi ieķērcos un līdz ar to pamodināju ceļabiedrus, kas arī sāka berzēt savas netīrās sejas, un pūlējās atvērt savas satūkušās lūpas un plakstus.