Tiklīdz visi bijām pilnīgi pamodušies, sākām apspriest stāvokli, kas bija pietiekami nopietns. Vairs nebija palicis ne piliena ūdens. Mēs apgriezām pudeles otrādi un mēģinājām izlaizīt to kaklus, bet nekas nesanāca — pudeles bija tukšas kā izslaucītas. Guds izvilka viņa pārziņā nodoto brendija pudeli un paskatījās uz to ar ilgu pilnām acīm, taču sers Henrijs viņam pudeli žigli atņēma, tālab ka mūsu stāvoklī dzert neatšķaidītu spirtu nozīmētu vienīgi tuvināt savu galu.
— Ja neuziesim ūdeni, mēs esam pagalam, — viņš teica.
— Ja vecā portugālieša kartei var ticēt, tad te kaut kur netālu ir jābūt ūdenim, — es ierunājos, bet šī piezīme nevienam nesagādāja nekāda mierinājuma. Bija skaidrāks par skaidru, ka uz karti nav ko likt diez kādas lielās cerības. Kļuva aizvien gaišāks. Sēdējām, vienaldzīgi blenzdami cits citā. Te es pamanīju, ka hotentots Vējaputns piecēlies kājās un staigā apkārt, skatienu pievērsis zemei. Pēkšņi viņš apstājās un, izgrūdis kādu rīkles skaņu, norādīja uz zemi.
— Kas tur ir? — mēs iekliedzāmies, visi reizē pielēkdami kājās un mezdamies pie viņa.
— Ko tu neteiksi, — es novilku, — gazeles pēdas un vēl pavisam svaigas, bet kas tad ir?
— Gazeles nemēdz iet tālu projām no ūdens, — Vējaputns atbildēja holandiešu valodā.
— Pareizi, — es atteicu. — Es biju aizmirsis to; paldies dievam, ka atradām.
Sis niecīgais atklājums iedvesa mums jaunus spēkus. Apbrīnojami, kā cilvēks izmisumā pieķeras visniecīgākajai cerībai un jūtas gandrīz vai laimīgs! Tumšā naktī viena vienīga zvaigzne tomēr ir labāka nekā nekas.
Pa tam Vējaputns, izslējis savu strupo degunu, ostīja karsto gaisu tieši tāpat, kā to dara vecs kalnu auns, jauzdams briesmas. Un tad viņš atkal ierunājās.
— Es saožu ūdeni, — Vējaputns teica.
Mūs pārņēma prieks, jo zinājām, cik brīnišķīgs instinkts ir šiem tuksneša dēliem.
Tieši šai brīdī uzlēca saule, un mūsu pārsteigto acu priekšā atklājās tik lielisks skats, ka mēs uz mirkli pat aizmirsām slāpes.
Ne vairāk kā četrdesmit vai piecdesmit jūdžu no mums, rīta saules pirmajos staros mirdzēdamas kā sudrabs, slējās Sābas ķēniņienes krūtis; uz abām pusēm no tām simtiem jūdžu stiepās varenie Suleimana kalni. Tagad, kad sēžu, mēģinādams aprakstīt šī skata ārkārtīgo varenumu un skaistumu, es neatrodu vajadzīgos vārdus. Pat atmiņas par to nav viegli izteikt vārdos. Tieši mums priekšā vismaz piecpadsmit tūkstoš pēdu augsti un vairāku jūdžu atstatumā viens no otra pacēlās divi milzīgi kalni, kuriem līdzīgu, manuprāt, nav visā Āfrikā, jā, varbūt pat visā pasaulē. Savienoti ar krauju klinšu grēdu, šie baltie kalni slienas pret debesīm svinīgi un reizē baismi. Tie stāv kā divi milzīgi vārtu stabi un ar savu apveidu tiešām atgādina sievietes krūtis. Kalni pacēlās no līdzenuma ar vieglu izliekumu un no tās vietas, kur stāvējām mēs, izskatījās apaļi un gludi. Abu kalnu galos atradās milzīgs, apaļš, sniegiem klāts izcilnis, kas pēc formas bija līdzīgs sievietes krūts galam. Klinšu grēda, kas savienoja abus kalnus, likās, bija dažus tūkstošus pēdu augsta un ļoti stāva. Abās pusēs kalniem, cik tālu vien sniedza acs, stiepās tādas pašas atradzes, kuru līniju tikai retumis pārtrauca kalni ar plakanām virsotnēm, kas mazliet atsauca prātā ievērojamo virsotni Keiptaunas tuvumā. Tas, starp citu, ir Āfrikā visai parasts ģeoloģisks veidojums.
Nespēju aprakstīt brīnumaino skatu. Sie milzu vulkāni — jo kalni neapšaubāmi bija apdzisuši vulkāni — bija tik neizsakāmi iespaidīgi, ka mums vai elpa aizrāvās. Kādu brīdi ausma rotājās, apmirdzot sniegu un noslīdot zemāk uz apaļīgajiem un brūnajiem kalnu stāviem. Pēc tam, it kā gribēdami lielisko ainu apslēpt mūsu skatieniem, dīvaini miglas vāli, pamazām sabiezēdami, ietina kalnus, līdz galu galā mēs tikko spējām izšķirt to noteiktos un majestātiskos apveidus, kas rēgaini iezīmējās cauri mākoņu autam. Kā vēlāk atklājām, kalni parasti bija tinušies šai dīvainajā vieglajā miglā; bez šaubām, tāpēc arī nevienam no mums agrāk nebija izdevies skaidri tos ieraudzīt.
Tikko kalni bija pazuduši savā mākoņu slēptuvē, mūs atkal sāka mocīt slāpes — tā bija vārdpilnā nozīmē degoša problēma.
Vējaputnam bija viegli stāstīt, ka viņš saožot ūdeni, taču, lai kur ari mēs skatījāmies, nemanījām ne niecīgākās ūdens pazīmes. Cik tālu sniedza acs, visur bija tikai neauglīgas, saulē sakaitētas smiltis un dzeloņkrūmi. Apgājām apkārt pakalnam un bažīgi pētījām apkārtni cerībā atrast ūdeni kalna viņā pusē, bet arī tur bija tas pats: nekur nebija redzama ne pile ūdens, nebija nekā tāda, kas liecinātu par ūdeni — peļķi vai strautu.
— Ak tu muļķi! — es dusmīgi teicu Vējaputnam. — Seit nav ūdens!
Taču viņš, izslējis savu neglīto strupo degunu, joprojām vilka nāsīs gaisu.
— Es saožu to, bās, — viņš atbildēja, — es to jūtu kaut kur gaisā.
— Jā, — es iesmējos, — bez šaubām, mākoņos ir ūdens, un pēc pāris mēnešiem tas nolīs kā lietus un apskalos mūsu kaulus.
Sers Henrijs domīgi glaudīja savu gaišo bārdu.
— Varbūt mēs atradīsim to kalna virsotnē, — viņš teica.
— Kas par niekiem! — Guds izsaucās. — Vai kāds kaut reizi dzirdējis, ka kalnā galā atrodams ūdens!
— Iesim un paskatīsimies, — es ierosināju.
Un, nelolodami nekādas lielās cerības, mēs sākām rāpties pa pakalna smilšaino nogāzi. Necik ilgi, un Ambopa, kas gāja visiem pa priekšu, apstājās, kā zemē iemiets.