— Nanzia manzie! (Te ir ūdens!) — viņš skaļi iekliedzās.
Mēs metāmies pie viņa, un, patiesi, pašā smilšainā kalna virsotnē bļodai līdzīgā dziļā ierobā neapšaubāmi bija ūdens lāma.
Nepūlējāmies noskaidrot, kādā veidā tik nepiemērotā vietā varēja rasties ūdens; tāpat mūs neatbaidīja ne ūdens tumšā krāsa, ne arī visai nepatīkamais izskats. Mums pietika, ka šis te ir ūdens vai kaut kas tam ārkārtīgi līdzīgs. Pa galvu pa kaklu mēs drāzāmies pie tā un pēc acumirkļa, gulēdami uz vēdera, dzērām šo nepatīkamo šķidrumu ar tādu baudu, it kā tas būtu pats dievu dzēriens.
Ak tu žēlīgais, kā mēs dzērām! Kad bijām remdējuši slāpes, nometām apģērbu un apsēdāmies ūdenī, lai mūsu saules izžaudētā āda varētu iesūkt valgmi.
Tu, manu lasītāj, kam jāatgriež tikai pāris krānu, lai no neredzama ietilpīga katla sāktu tecēt karstais un aukstais ūdens, tu nesapratīsi svētlaimi, kādu mums sagādāja šī vāļāšanās netīrajā un pasāļajā remdenajā peļķē.
Atsvaidzinājušies mēs izkāpām no ūdens un ar lielisku ēstgribu uzklupām mūsu biltongam, kam pēdējā diennaktī neviens no mums gandrīz nebija pieskāries, un pieēdām pilnu vēderu. Tad uzvilkām pa dūmam, apgūlāmies līdzās šai svētītajai peļķei tās krasta pār- kares ēnā un nogulējām līdz pusdienai.
Visu šo dienu atpūtāmies pie ūdens, tencinot likteni, ka mums palaimējies to atrast, lai kāds tas arī būtu. Neaizmirsām ar pienācīgu pateicību pieminēt sen mirušo da Silvestru, kas šo ūdenskrātuvi bija tik precīzi atzīmējis uz sava krekla stērbeles. Nevarējām vien nobrīnīties, kādā veidā tā tik ilgi varēja saglabāties. Manuprāt, to varēja izskaidrot vienīgi ar pieņēmumu, ka ūdens nāk no kāda avota kaut kur dziļi smiltīs.
Kad pie debess parādījās mēness, mēs daudz labākā omā nekā iepriekš atkal devāmies ceļā, piepildījuši savas blašķes un vēderus, cik pilnus vien iespējams. Tonakt nosoļojām gandrīz vai divdesmit piecas jūdzes, bet lieki teikt, ka ūdeni vairs neuzgājām, lai gan nākošajā dienā mums paveicās, jo atradām mazliet paēnas aiz dažiem skudru pūžņiem. Kad uzlēca saule un uz brīdi izkliedēja noslēpumaino miglas aizkaru, redzējām, ka Suleimana kalni un abas majestātiskās Sābas ķēniņienes krūtis tagad atrodas no mums ne vairāk kā divdesmit jūdzes. Likās, ka kalni pacēlās tieši pār mums un izskatījās vēl varenāki nekā citkārt.
Tuvojoties vakaram, turpinājām ceļu, un, lai visu gari nestāstītu, teikšu, ka, austot nākošajam rītam, atradāmies Sābas ķēniņienes kreisās krūts zemākajā nogāzē, jo uz šo kalnu mēs turējām kursu visā mūsu ceļojumā. Ap šo laiku atkal izbeidzās mūsu ūdens rezerves, un mēs cietām stipras slāpes, pie tam bija skaidrs, ka tagad mums nav nekādu cerību tās remdēt, iekams nebūsim sasnieguši sniega joslu, kas atradās augstu augstu virs mums. Kādu stundu vai divas atvilkuši elpu, gājām tālāk, mokošu slāpju dzīti. Svelošajā saulē ar lielām grūtībām rāpāmies pa kalna nogāzi, ko sedza sastingusi lava, jo izrādījās, ka viss milzīgais kalna pamats sastāvēja no lavas slāņiem, kas bija izvirdusi pirms daudziem gadsimtiem.
Ap vienpadsmitiem mūsu spēki bija galā un īsteni mēs tikko turējāmies kājās. Lai gan atdzisusi lava, pa kuru mums vajadzēja virzīties uz priekšu, bija samērā gluda salīdzinājumā ar tiem veidiem, par kuriem man bija nācies dzirdēt, piemēram, ar to, kāda sastopama Debesbraukšanas salā, tomēr tā bija tik grumbuļaina, ka savainoja kājas. Kad pie visām mūsu nelaimēm pievienojās vēl šī, jutām, ka drīz būsim pieveikti. Dažus simtus jardu augstāk bija izslējušies vairāki lieli lavas bluķi; uz tiem nu mēs gājām, jo to ēnā gribējām atpūsties.
Aizkļuvuši līdz lavas bluķiem, mēs, par lielu izbrīnu, — cik nu mums vēl bija saglabājusies spēja brīnīties — ieraudzījām, ka lavu uz neliela līdzenuma, kas atradās tepat blakus, klāja biezs zāliens. Acīmredzot šeit no lavas sairuma produktiem bija izveidojies augsnes slānis, uz kura laika gaitā bija nokļuvušas putnu atnestās sēklas. Taču zaļais zāliens mūsu uzmanību nesaistīja ilgi, jo cilvēks nevar dzīvot no zāles, kā to darīja Nebukadnecars [39] . sim nolūkam nepieciešams īpašs likteņa lēmums, kā arī īpatnēji gremošanas orgāfii. Un tā nu mēs sēdējām klinšu aizsegā un smagi pūtām. Es personiski gan no sirds vēlējos, kaut mēs nekad nebūtu ielaidušies šai bezjēdzīgajā pasākumā.
Te es ieraudzīju, ka Ambopa pieceļas un sāk iet uz zāliena pusi. Pēc dažām minūtēm, sev par lielu izbrīnu, pamanīju, ka šis allaž neparastas pašcieņas pilnais cilvēks lēkā un kliedz kā jucis, vicinot gaisā kaut ko zaļu.
Cerēdami, ka viņš atradis ūdeni, mēs, cik vien nogurušās kājas ļāva, klunkurējām pie viņa.
— Kas noticis, Ambopa, tu muļķa dēls? — es uzsaucu zulusu valodā.
— Te mums ir ēdiens un ūdens, Makumazān! — Un viņš atkal pavicināja zaļumu, ko turēja rokā.
Tad es ieraudzīju, ko viņš bija sadabūjis. Melone! Bijām uzgājuši ar savvaļas melonēm, ar tūkstošiem meloņu apaugušu laukumiņu, un tās visas bija pilnīgi ienākušās.
— Melones! — es saucu Gudam, kas nāca tūlīt aiz manis, un pēc mirkļa kapteinis jau bija iecirtis savus mākslīgos zobus melonē.
Ātrāk nemetām mieru, kamēr katrs nebijām notiesājuši, manuprāt, vismaz sešas melones, un, lai gan tās bija diezgan nožēlojamas, man likās, ka nekad dzīvē nebiju baudījis kaut ko tik gardu.
Taču melones nav no sātīgajiem paēdieniem, un, kad bijām remdējuši slāpes ar augļu sulīgo mīkstumu un nolikuši vairākas melones atdzesēt, šim nolūkam tās vienkārši pārgriežot uz pusēm un novietojot stāvus saulē, lai, iztvaikojot ūdenim, tās atvēstu, — mēs sākām just briesmīgu izsalkumu. Vēl bija palicis kāds nieks bil- tonga, taču, par to domājot vien, mums sagriezās dūša, un bez tam biltongu vajadzēja taupīt, jo neviens nevarēja pateikt, kad mums izdosies sadabūt kaut ko ēdamu. Tieši šai brīdī uzsmaidīja laime. Pametis skatienu atpakaļ tuksnesī, es ieraudzīju lidojam tieši uz mums putnu baru — kādus desmit lielus putnus.