— Skit, bās, skit! (Sauj, kungs, šauj!), — Vējaputns man čukstēja, metoties garšļaukus zemē, un mēs sekojām viņa piemēram.
Tagad es varēju saredzēt, ka tas bija lielo sīgu pulks un ka putni tūlīt lidos piecdesmit jardus virs manas galvas. Paņēmis vienu no šautenēm, es pagaidīju, kad putni bija gandrīz tieši virs mums, tad piepeši uzlēcu kājās. Ieraudzījuši mani, putni, kā jau biju gaidījis, metās kopā. Izšāvu divreiz pašā bara vidū, un man palaimējās trāpīt vienam. Tas bija lielisks eksemplārs, apmēram divdesmit mārciņu smags. Pēc pusstundas putns jau čurkstēja virs ugunskura, ko bijām sakūruši no sausajiem meloņu stublājiem. Pirmo reizi visas nedēļas laikā mums bija tāds mielasts. No putna nepalika pāri nekas, izņemot kaulus un knābi. Pēc maltītes jutāmies krietni vien labāk.
Naktī, kad parādījās mēness, atkal turpinājām ceļu, paņēmuši līdz tik daudz meloņu, cik spējām panest. Jo augstāk mēs kāpām, jo gaiss kļuva aizvien dzestrāks, un tas mums sagādāja lielu atvieglinājumu. Gaismai austot, cik varējām spriest, atradāmies ne vairāk kā divpadsmit jūdžu no sniega robežas. Tur mēs atkal uzgājām melones, un doma par ūdeni mūs vairs nebiedēja, jo zinājām, ka drīz dabūsim sniegu, cik sirds kāro. Bet ceļš pret kalnu tagad bija kļuvis ļoti stāvs, tāpēc virzījāmies uz priekšu ārkārtīgi lēnām: stundā nogājām ne vairāk par jūdzi. Bez tam šai naktī notiesājām pēdējo kumosu biltonga. Pa visu laiku kalnos neredzējām nevienas dzīvas būtnes, izņemot lielās sīgas, ne ari mums ceļā gadījās kāds strauts vai avots. Tas likās ļoti dīvaini — tur augšā taču gulēja milzīgas masas sniega, kam, pēc mūsu domām, laiku pa laikam vajadzēja kust. Taču, kā mēs tālāk ejot atklājām, kāda neizskaidrojama iemesla pēc visi strauti tecēja uz leju pa kalnu ziemeļu nogāzi.
Nu mūs sāka mocīt doma par uzturu. Bijām izglābušies no nāves, kas mums draudēja ūdens trūkuma dēļ, šķiet, tikai tālab, lai ietu bojā bada nāvē. Par nākošo triju dienu bēdīgajiem notikumiem vislabāk pastāstīs to dienu ieraksti manā piezīmju grāmatiņā.
21. maijs. — Devāmies ceļā pulksten 11 no rīta, jo gaiss bija pietiekami dzestrs, lai varētu iet dienā. Līdz paņēmām dažas melones. Ar pūlēm vilkāmies uz priekšu visu dienu, taču melones vairs nemanījām — acīmredzot to augšanas josla bija beigusies. Neredzējām nekā medījama. Saulrietā apstājāmies naktsguļai. Vairākas stundas neesam nekā ēduši. Naktī stipri salām.
22. maijs. — Atkal līdz ar ausmu turpinājām ceļu, jutāmies ļoti vārgi un noguruši. Pa visu dienu nogājām tikai piecas jūdzes. Ceļā pagadījās sniegoti laukumiņi, ēdām sniegu, nekā cita ēdama nebija. Naktsguļai apmetāmies zem liela plato pārkares. Nežēlīgi auksts. Iedzērām pa malkam brendija, satināmies segās un cieši
piespiedamies cits citam, lai nenosaltu. Bads un nogurums nav izturams. Domājam, ka Vējaputns līdz rītam nenodzīvos.
23. — Mēģinājām iet, līdzko saule bija pietiekami augstu un mazliet sasildīja mūsu sastingušos locekļus. Mūsu stāvoklis ir briesmīgs: baidos, šī diena būs pēdējā mūsu ceļojumā, ja vien mēs nesadabūsim kaut ko ēdamu. Palicis vairs tikai mazliet brendija. Guds, sers Henrijs un Ambopa turas lieliski, bet ar Vējaputnu ir pārlieku slikti. Līdzīgi vairumam Hotentotu viņš nepanes aukstumu. Es jau vairs nejūtu agrākās asās sāpes kuņģī, tas it kā notirpis. Pārējie saka to pašu. Tagad esam vienā līmenī ar stāvo klinšu grēdu, kas savieno abus kalnus un veidota no lavas. Skats no šejienes ir lielisks. Mums aiz muguras līdz pašam apvārsnim plešas milzīgais saules nokveldētais tuksnesis, bet priekšā — jūdžu jūdzēm līdzens, ciets sniega klajš, kas gandrīz nemanāmi ved kalnup un kam pašā vidū apmēram četrtūkstoš pēdu augstumā debesīs paceļas noapaļotais kalna gals, droši vien vairāku jūdžu apkārtmērā. Nav redzama neviena dzīva būtne. Stāvi klāt mums, kungs! Baidos, ka pienākusi mūsu pēdējā stundiņa.
Bet tagad es atlikšu pie malas savas piezīmes, gan tāpēc, ka tās nav nekāda interesantā lasāmviela, gan arī tāpēc, ka to, kas notika tālāk, ir vērts pastāstīt sīkāk.
Visu šo dienu (23. maiju) mēs lēnītēm cīnījāmies pa sniegoto slīpumu, laiku pa laikam apguļoties zemē, lai uzkrātu spēkus. Laikam izskatījāmies varen dīvaini, kad apkrāvušies un nomocījušies ar pūlēm vilkām savas nogurušās kājas pa žilbinošo līdzenumu un izsalkušām acīm raudzījāmies apkārt. No apkārtskatīšanās jēgas, protams, nebija nekādas, jo, skaties, cik gribi, tik un tā apkārtnē nekā ēdama nebija. Todien mēs nogājām ne vairāk kā septiņas jūdzes. Tieši pirms saulrieta bijām sasnieguši Sābas ķēniņienes kreisās krūts virsotni, kas kā milzīgs, gluds sasaluša sniega izcilnis slējās gaisā vairākus tūkstošus pēdu virs mums. Lai cik nejauki arī jutāmies, nespējām nejūsmot par brīnum jauko ainavu, kuru vēl skaistāku padarīja rietošās saules stari. Vietumis tie nokrāsoja sniegu asinssarkanu un uzmeta sniegotajai virsotnei virs mūsu galvām krāšņu diadēmu.
— Paklausieties, — pēkšņi izdvesa Guds, — mums taču tagad jābūt netālu no alas, par kuru rakstīja vecais džentlmenis.
— Jā, — es atsaucos, — ja vien tā pastāv.
— Kvotermein, — nopūtas sers Henrijs, — nevajag tā runāt. Es pilnīgi uzticos vecajam portugālietim, — atcerieties par ūdeni. Mēs drīz jo drīz uziesim arī alu.