— Ja neuziesim to līdz tumsai, varam sevi uzskatīt par līķiem, — tāda bija mana mierinošā atbilde.
Jau desmit minūtes soļojām klusēdami. Ambopa gāja man līdzās, ievīstījies segā un cieši savilcis ap vēderu ādas jostu, lai, kā viņš teica, «piespiestu izsalkumu sačokuroties», tā ka viņa viduklis izskatījās pavisam līdzīgs jaunavas viduklim. Pēkšņi viņš saķēra manu roku.
— Paskat! — viņš teica, norādīdams uz kūkumaino kalna virsotnes nogāzi.
Es palūkojos tai virzienā un apmēram divsimt jardu attālumā pamanīju sniegā kaut ko līdzīgu spraugai.
— Tā ir ala, — teica Ambopa.
Sasprindzinot pēdējos spēkus, mēs steidzāmies uz šo vietu un ieraudzījām, ka sprauga patiesi ir ieeja alā un nepārprotami tai alā, par kuru bija rakstījis da Silvestra. Paspējām pienākt tieši laikā,
tālab ka, tikko bijām pie šī patvēruma, saule pārsteidzoši ātri norietēja un visapkārt kļuva gandrīz tumšs. Sājos platuma grādos gandrīz vai nav krēslas, lelīdām alā, kas nelikās visai liela, un, saspiedušies cieši kopā, lai sasildītos, iztukšojām pārpalikušo brendiju — katram tik tikko iznāca pa malkam. Pēc tam centāmies savas nedienas aizmirst miegā, taču aukstums bija tik stindzinošs, ka neļāva mums aizmigt.
Esmu pārliecināts, ka šai milzīgajā augstumā termometrs rādīja ne mazāk kā četrpadsmit vai piecpadsmit grādu zem nulles. Ko tas nozīmēja mums, ceļa grūtību, nepietiekamā uztura un neciešamā tuksneša karstuma novārdzinātiem, manam lasītājam vieglāk iedomāties nekā man aprakstīt. Pietiek, ja teikšu, ka man vēl nekad nebija nācies just nāvi no aukstuma tik tuvu. Stundu pēc stundas vilkās šī briesmīgā nakts. Sēdējām alā un jutām, kā sals klejo apkārt un kniebj mums gan pirkstos, gan kājās, gan sejā. Veltīgi spiedāmies arvien ciešāk un ciešāk, — mūsu nožēlojamos, bada novārdzinātajos ķermeņos vairs nebija siltuma. Reizēm kāds uz dažām minūtēm iegrima tramīgā snaudā, taču ilgi gulēt nevarējām, — un varbūt tas bija labi, jo nedomāju, ka, aizmiguši, mēs
kādreiz vel pamostos. Manuprat, tikai gribasspēks palīdzēja mums saglabāt dzīvību.
Neilgi pirms ausmas es izdzirdu, ka hotentots Vējaputns, kura zobi visu nakti klabēja kā kastaņetes, smagi nopūtās un pēkšņi beidza klabināt zobus. Es tobrīd nepievērsu tam sevišķas uzmanības, jo nodomāju, ka viņš iemidzis. Vējaputns sēdēja, atspiedies pret mani ar muguru, un man likās, ka tā kļūst aizvien saltāka un saltāka, līdz kļuva auksta kā ledus.
Beidzot tumsu nomainīja rīta krēsla, pēc tam uz sniega uzliesmoja zeltainas gaismas šautras, un apžilbinošā saule palūkojās pāri lavas sienai, apspīdēdama mūsu pusnosalušos ķermeņus un Vējaputnu, kas sēdēja mūsu vidū miris. Nav nekāds brīnums, ka nabadziņa mugura man bija likusies salta. Viņš bija izlaidis garu, kad dzirdēju viņa nopūtu, un tagad bija sasalis gandrīz stīvs. Dziļi satriekti, virzījāmies tālāk no līķa (dīvaini, kādas šausmas mūs pārņem, atrodoties kopā ar mironi) un atstājām viņu tur sēžam, rokām ceļus apkampušu.
Ap to laiku saltie saules stari (tie patiesi bija salti) iespiedās tieši alā. Pēkšņi, izdzirdis baiļpilnu saucienu, es pagriezos, lai ielūkotos alas dziļumā.
Un, lūk, ko es ieraudzīju. Alas viņā galā — ala nebija garāka par divdesmit pēdām — čurnēja otra figūra. Galva tai bija nolaista uz krūtīm un garās rokas karājās gar sāniem. Es ieskatījos ciešāk un ieraudzīju, ka arī tas ir miris cilvēks, turklāt baltais.
Mani ceļabiedri tāpat ieraudzīja mirušo, un mūsu satrauktie nervi nespēja izturēt šādu skatu. Cik ātri vien ļāva mūsu pusnosa- lušie locekļi, mēs visi kā viens rāpāmies ārā no alas.
VII nodaļa ZĀLAMANA CEĻŠ
Izkļuvuši no alas, apstājāmies, juzdamies visai muļķīgi.
— Es eju atpakaļ, — sers Henrijs teica.
— Kālab? — Guds jautāja.
— Man iešāvās prātā doma, ka … tas, ko redzējām, var būt mans brālis.
Sis pieņēmums bija kaut kas jauns, un mēs devāmies atpakaļ, lai to pārbaudītu. Kādu brīdi mūsu acis, ko bija aklinājusi spožā saule un zvīļojošais baltais sniegs, alas pustumsā nekā nevarēja atšķirt. Taču tas nevilkās ilgi. Drīz apradām ar tumsu un tuvojāmies mirušajam.
Sers Henrijs nolaidās uz ceļa un sāka uzmanīgi pētīt tā seju.
— Paldies dievam, tas nav mans brālis, — viņš atvieglots teica.
Tad es piegāju paskatīties pie mirušā. Tas bija liela auguma
cilvēks, vidējos gados, asiem sejas pantiem un ērgļa degunu; viņam bija garas, melnas ūsas un ar sidrabainiem pavedieniem caurausti mati. Āda bija galīgi dzeltena un cieši pārvilkta kauliem. Viņa apģērbs, ja neskaita kaut ko, kas likās esam vilnas bikšu atliekas, bija novilkts, tā ka ģindenim līdzīgā figūra bija kaila. Sī caurcaurēm sasalušā līķa kaklā karājās ziloņkaula krucifikss.
— Kas gan tas varētu būt? — es izsaucos.
— Vai patiesi jūs nevarat iedomāties? — Guds iejautājās.
Es noliegdams pakratīju galvu.
— Kas gan cits, ja ne vecais Zozē da Silvestra!
— Nevar būt! — man no pārsteiguma aizrāvās elpa. — Viņš taču nomira pirms trīssimt gadiem!
— Tādā aukstumā viņš tikpat labi var nosēdēt visus trīstūkstoš gadus, — Guds mierīgi atbildēja. — Ja vien temperatūra ir pietiekami zema, asinis un miesa saglabājas svaigi uz mūžiem, nu kaut vai tāpat kā sasaldēta Jaunzēlandes jērgaļa, un šai alā, debess vien zina, ir pietiekami auksts. Saule te nekad neiekļūst, un zvēru, kas varētu ieklīst un saplosīt mirušo, šeit nav. Bez jebkādas šaubīšanās var teikt, ka vergs, kuru da Silvestra piemin savā kartē, novilka viņam apģērbu un atstāja šeit viņa līķi. Viņam vienam nebija pa spēkam to apbedīt. Palūkojieties! —Guds turpināja, noliekdamies un paceldams no zemes dīvainas formas kaula lausku ar nosmailinātu galu. — Te ir kaula šķemba, ar kuru da Silvestra tad arī uzzīmēja savu karti.