— Kad cilvēks mirst badu, viņš nedrīkst būt izvēlīgs, — Guds teica. — Ēdīsim gaļu jēlu.
Stāvoklī, kādā mēs atradāmies, citas izejas nebija. Bads mocīja mūs tik stipri, ka šis priekšlikums neizraisīja sevišķi lielu pretīgumu, kāds neizbēgami būtu radies citos apstākļos.
Lai atdzesētu antilopes sirdi un aknas, mēs uz dažām minūtēm ierakām tās sniegā, pēc tam nomazgājām strauta ledainajā ūdeni un tad ar lielu kāri notiesājām.
Tas izklausās diezgan briesmīgi, bet man godīgi jāatzīstas, ka dzīvē man nav iznācis ēst nekā garšīgāka par šo jēio gaļu. Pēc stundas ceturkšņa bijām pilnīgi citi cilvēki. Mūsu miesās atgriezās dzīvība, bija radušies spēki, vājais pulss atkal sāka darboties un asinis traukties pa dzīslām. Paturot prātā, kāds ļaunums var celties no pārēšanās pēc ilgas badošanās, bijām visai uzmanīgi, lai ne- ieēstu par daudz, un maltīti pārtraucām, vēl neremdinājuši savu izsalkumu.
— Lai slavēts dievs! — sers Henrijs izsaucās. — Sis dzīvnieks izglāba mūs no nāves. Starp citu, Kvotermein, kas tas ir par zvēru?
Es piecēlos un piegāju pie beigtā dzīvnieka, lai to pienācīgi apskatītu, jo nebiju pārliecināts, ka tā bija antilope.
Dzīvnieks nebija prāvāks par ēzeli, ar lieliem, līkiem ragiem. Es nebiju šādus dzīvniekus redzējis — šī suga man bija pilnīgi sveša. Tā spalva bija bieza, brūna, ar tikko samanāmām sarkanām svītrām. Vēlāk uzzināju, ka šīs brīnumainās zemes iedzīvotāji sauc šos dzīvniekus par «inko». Tie sastopami reti, tikai ļoti augstu kalnos, kur nemīt nekādi citi zvēri. Dzīvnieks bija nogalināts ar vienu šāvienu tieši plecā. Protams, nevarējām pateikt, kura lode to bija nogalinājusi, bet man šķiet, ka Guds, iedomādams savu apbrīnojamo šāvienu, kas bija nogāzis žirafi, dvēseles dziļumos šo šāvienu uzskatīja par savu veiksmij un mēs ar viņu par to nestrīdējāmies.
Bijām tā nodevušies ēšanai, ka mums pat neatlika laika palūkoties apkārt. Bet nu, pavēlējuši Ambopam izgriezt labākos gaļas gabalus tik," cik varētu panest, sākām pētīt apkārtni. Saule bija izkliedējusi miglu, jo pulkstenis rādīja jau astoņi, un apkārtne tagad bija skaidri pārredzama. Nezinu, kur ņemt vārdus, lai aprakstītu to lielisko ainavu, kas pavērās mūsu sajūsminātajiem skatieniem. Nekad nebiju skatījis un, liekas, arī neredzēšu kaut ko līdzīgu.
Mums aiz muguras un virs galvas pacēlās Sābas ķēniņienes sniegotās krūtis, bet lejā, apmēram pieci tūkstoši pēdu zem mums, jūdžu jūdzēm pletās brīnum jauka lauku ainava. Tur bija biezas augstu mežu audzes, bet tālē atkal aizvijās plata sudrabota upe; pa kreisi viļņojās neizmērojamas zālāju platības — veldas, kuru leknajā zālē mēs iztālēm redzējām lielus lopu barus; vai tie bija meža dzīvnieki vai mājlopi — to nevarējām saskatīt. So plašumu tālumā, likās, apjoza kalnu grēda. Pa labi zeme bija vairāk vai mazāk kalnaina, — vientuļi pakalni tur mijās ar apstrādātu lauku joslām, kuru vidū bija redzami kupolveida būdu puduri. Visa ainava atradās mūsu priekšā kā karte, uz kuras sudrabainām čūskām līdzīgas mirdzēja upes, un kalnu smailes, greznojušās ar mežonīgi savītiem sniega vainagiem, bija sastingušas svinīgā lieliskumā un atsauca atmiņā Alpus, bet pāri visam savus starus līksmi lēja saule un bija jūtama dabas dzīvespriecīgā elpa.
Divas savādas lietas mūs, tā skatoties, pārsteidza. Pirmkārt, tas, ka zeme mūsu priekšā atradās vismaz pieci tūkstoši pēdu augstāk par tuksnesi, kuru mēs nule bijām šķērsojuši, un, otrkārt, tas, ka visas upes plūda no dienvidiem uz ziemeļiem. Kā jau bijām spiesti pārliecināties, visā plašajā kalnu grēdas dienvidu pusē, kur mēs stāvējām, nebija sastopams nekāds ūdens, kamēr ziemeļu nogāzē plūda daudz upju, kuru lielākā daļa savienojās ar to lielo upi, kas savus ūdeņus vēla kaut kur tālāk.
Kādu brīdi sēdējām un klusēdami vērojām šo brīnišķīgo skatu. Pēkšņi sers Henrijs ierunājās:
— Sakiet, Kvotermein, — viņš iesāka, — vai da Silvestras karte ir kaut cik parādīts ķēniņa Zālamana Lielais ceļš?
Es apstiprinādams pamāju ar galvu, joprojām nevarēdams atraut acis no tālēm.
— Tad paskatieties šurp, — un sers Henrijs norādīja mazliet pa labi, — rau, kur tas ir.
Abi ar Gudu pagriezām galvas norādītajā virzienā un ieraudzījām, ka netālu no mums uz līdzenumu veda tāds kā plats braucamais ceļš, kuru mēs pirmāk nepamanījām, jo, nonācis līdz līdzenumam, tas nogriezās un pazuda starp pauguriem. Neteicām nekā, vismaz neizplūdām vārdos, jo pamazām sākām zaudēt spēju brīnīties. Mums pat nelikās nedabiski, ka šai dīvainajā zemē ieraudzījām šoseju, kas atgādināja seno romiešu būvētos ceļus: tas vienkārši jau šķita kā kaut kas pats par sevi saprotams.
— Pēc manām domām, — Guds sacīja, — ceļam jābūt pavisam tuvu, — kaut kur pa labi no mums. Vai nevajadzētu tūlīt doties turp?
Padoms bija visai prātīgs, un drīz vien, nomazgājuši strautā seju un rokas, sākām iet. Kādu jūdzi gājām pa laukakmeņiem un sniega klajumiņiem, līdz piepeši no kāda neliela paaugstinājuma virsotnes ieraudzījām tieši sev pie kājām ceļu. Tas bija pirmklasīgs ceļš, izcirsts visblīvākā klintī, vismaz piecdesmit pēdu plats; ceļu acīmredzot pastāvīgi uzraudzīja, jo tas bija lieliskā stāvoklī. Dīvainākais bija tas, ka likās — ceļš tepat arī sākas. Nokāpām lejā, nostājāmies uz ceļa un redzējām, ka apmēram simt soļu aiz mums, Sābas ķēniņienes kalnu virzienā, tas pēkšņi izbeidzās. Tālāk visu kalnu nogāzi klāja tie paši laukakmeņi, starp kuriem vīdēja sniega klajumiņi.
— Ko jūs par to sakāt, Kvotermein? — sers Henrijs man jautāja.