Es galīgā neziņā pakratīju galvu.
— Viss ir skaidrs! — Guds teica. — Nav šaubu, ka kādreiz šis ceļš vedis pāri kalnu grēdai un tālāk cauri tuksnesim, kur to ir apputinājušas tuksneša smiltis, bet augstāk kalnā applūdinājusi karsta lava no kāda vulkāna izvirduma.
Sis pieņēmums bija visai ticams; vismaz mēs bijām vienis prātis ar to un sākām kāpt no kalna lejā. Bija liela starpība starp šo nokāpšanu pa lielisko ceļu labi paēdušiem un mūsu uzkāpšanu sniegiem klātajos kalnos, kad bijām tuvu bada nāvei, gandrīz vai nosaluši.
Ja mūs nemocītu skumjās atmiņas par nabaga Vējaputna bēdīgo likteni un drūmo alu, kurā atstājām viņu kopā ar veco da Silvestru, mēs justos vienkārši lieliski, lai gan mūs vēl gaidīja nezināmas briesmas.
Ar katru noieto jūdzi gaiss kļuva maigāks un smaržīgāks, bet ainava, kas pavērās mūsu acīm, ar savu skaidro krāšņumu mūs sajūsmināja arvien vairāk. Par pašu ceļu man jāsaka, ka es nekad nebiju redzējis šādu inženierbūvi, lai gan sers Henrijs apgalvoja, ka lielais ceļš Sengotarda pārejā Šveicē esot šim te ļoti līdzīgs. Senās pasaules inženieris, kas šo ceļu iecerējis, nebija apstājies nekādu grūtību priekšā. Kādā vietā mēs pienācām pie trīssimt pēdu platas un ne mazāk kā simt pēdu dziļas aizas. Un šis platais bezdibenis bija piegāzts ar milzīgiem cirstiem akmens bluķiem; aizas dibenā bija izveidotas arkas ūdens caurtecei, bet augšā lepni aizvijās ceļš. Citā vietā ceļš līču ločiem bija izcirsts piecsimt pēdu dziļas aizas malā, bet vēl citā vietā tas kā vismaz trīsdesmit jardu garš tunelis bija izrakts kalna grēdā cauri kalna pamatam.
Ievērojām, ka tuneļa sienas no vienas vietas rotāja dīvaini bareljefi, kas atveidoja galvenokārt bruņukreklos tērpušos karavīrus kararatos. Viens no bareljefiem, kas bija sevišķi skaists, attēloja veselu kaujas skatu, bet aizmugurē bija redzami uzvarētie, kurus veda gūstā.
— Protams, — sers Henrijs teica, aplūkodams šos sirmās senatnes mākslas darbus, — ceļu var saukt par ķēniņa Zālamana ceļu, taču es uzdrīkstos apgalvot, ka ēģiptieši šeit bijuši agrāk, pirms ķēniņa Zālamana tauta te bija spērusi kāju. Ja tas nav ēģiptiešu mākslas darbs, tad varu teikt, ka tas vismaz daudz neko neatšķiras no tāda.
Ap dienas vidu, nogājuši krietnu gabalu pa kalnu uz leju, sasniedzām apvidu, kur sākās mežs. Vispirms mums šad un tad ceļā patrāpījās pa krūmiņam, bet, jo tālāk, jo krūmu bija vairāk un vairāk, līdz beidzot ceļš ieveda mūs plašā birzē, kur auga koki ar sudrabotām lapām, ļoti līdzīgi tiem, kādi redzami Galda kalna [40] nogāzēs pie Keiptaunas. Tas mani pārlieku izbrīnīja, jo visu savu klejojumu laikā es tādus nekur, izņemot Keiptaunu, netiku redzējis.
— O! — Guds iesaucās, acīmredzamā sajūsmā aplūkodams kokus ar spožajām lapām. — Te taču malkas, cik uziet! Apmetīsimies un pagatavosim pusdienas. Mans vēders jau gandrīz vai ticis galā ar jēlo gaļu.
Pret šo priekšlikumu neviens neiebilda. Pagājām mazliet nostāk no ceļa, tuvāk strautam, kas urdzēja tepat līdzās, un drīz vien jau liesmoja krietns sausu zaru ugunskurs. Nogriezuši no līdzpaņemtās inko gaļas vairākus prāvus gabalus, izcepām tos uz koka iesmiem, kā to mēdz darīt kaferi, un noēdām ar gardu muti. Kad bijām paēduši, cik vēders ņēma pretī, aizpīpējām pīpes un iegrimām svētlaimē, kas pēc visām mūsu nesenajām likstām šķita , gandrīz vai dievišķīga.
Strauta malas bija biezi noaugušas ar milzu pasugas papardēm, starp kurām šur tur bija izkaisītas meža sparģeļu vieglās slotiņas. Strautiņš mums līdzās jautri urdzā, maigs vējiņš zuzēja koku sudrabainajās lapās, apkārt dūdoja baloži, un putni raibraibām spalvām spurdza no zara uz zaru, vizuļodami ka dzīvi dārgakmeņi. Bija kā paradīzē.
Dabas burvība kopā ar apziņu, ka ceļā pārdzīvotās briesmas ir garām un mēs beidzot esam sasnieguši apsolīto zemi, mūs tik ļoti valdzināja, ka neviļus pieklusām. Sers Henrijs un Ambopa sēdēja un klusu, bet nopietni sarunājās lauzītā angļu un ne mazāk lauzītā zulusu valodā. Es biju atlaidies no smaržīgajām papardēm klātajā guļvietā un puspievērtām acīm vēroju viņus. Pamanījis, ka Guds kaut kur pazudis, sāku lūkoties apkārt un ieraudzīju viņu sēžam pie strauta, kur viņš jau bija paspējis nomazgāties, Guds bija vienā flaneļa kreklā, viņam raksturīgā prasība pēc ārkārtīgas tīrības bija bijusi tik spēcīga, ka viņš nevis atpūtās, bet ļoti aizrautīgi nodevās savai tualetei.
Viņš jau bija paguvis izmazgāt savu gutaperčas apkaklīti, kārtīgi izpurināt bikses, svārkus un vesti un tagad glīti locīja savus apģērba gabalus, lai varētu tos atkal uzvilkt, skumīgi grozīdams galvu par daudzajiem plīsumiem un caurumiem, kas bija radušies briesmīgajā ceļojumā. Tad viņš paņēma zābakus, ar paparžu
kumšķi noberzēja tos un beidzot iezieda ar tauku gabalu, kuru ar gudru ziņu bija nogriezis no nošautā inko gaļas un paglabājis, līdz zābaki, nosacīti runājot, izskatījās ļoti pieklājīgi. Pēc tam, caur monokli uzmanīgi nopētījis zābakus, viņš uzvilka tos kājās un sāka jaunu operāciju. Izņēmis no mazās ceļojuma somas, no kuras viņš nekad nešķīrās, ķemmīti ar tanī iestiprinātu niecīgu spogulīti, kapteinis sāka rūpīgi aplūkot sevi. Acīmredzot viņš nebija apmierināts ar izskatu, jo sāka kārtīgi sukāt un pieglaust matus. Tad, atkal ielūkojies spogulī, vēroja rezultātu un, liekas, atkal nebija mierā ar sevi. Viņš sāka taustīt zodu, kuru rotāja desmit dienu veci rugāji.
«Nevar būt,» es nodomāju, «viņš taču netaisās skūties.»
Es nebiju kļūdījies. Paņēmis tauku gabalu, ar kuru nule bija ziedis zābakus, Guds rūpīgi to noskaloja strautā. Pēc tam, atkal parakājies maisā, viņš izņēma mazu bārdas skujamo, kādus mēdz lietot tie, kas skujoties baidās sagriezties vai arī gatavojas doties jūras ceļojumā. Enerģiski ieberzis zodu un vaigus ar taukiem, Guds